ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

— Vai tu manīji, kā īriss tevī raudzījās? Nevienu mirkli pat acis neaizvēra. Viņš būs tevī iemīlējies!

— Ak, ko tu runāl — Vijolīte nopūtās. — Es taču neesmu skaista. Blakus Magonei un Tulpei izskatos pēc pelnrušķītes. Kā gan manī varētu iemīlēties tāds jauneklis kā īriss? Viņš droši vien ļoti mīl mūziku un klausījās manā vijolē, bet tu tūlīt gribi sajaukt prātu, lai vēlāk pasmietos, — lūk, noticēja, mazā muļķīte.

Tā Doronikai abildēja Vijolīte, bet pēc šīs sarunas sirds sāka dīvaini mulst, kaut ko gaidīt un ilgoties. Tādos brīžos viņa piespieda pie pleca savu zilo vi­joli un ilgas un gaidas pārvērtās klusā melodijā, un katram, kas tajā klausījās, šķita, ka dzīvē ir bezgala daudz laimes un vajag tikai pastiept rokas, lai viss, ko tu vēlies, — mīla, draudzība un prieks — sabirtu tajās kā zvaigznes no zaļganajām vasaras debesīm.

Kad spēle apklusa, Triss ilgi nebūtu attapies no pārdzīvojuma, ja Ceriņš nepačukstētu:

— Iris, tu vecais zēn, neesi taču muļķis, nepalaid garām savu laimi. Vai tu nesaproti, ka Vijolīte spēlē tikai tev. Viņa ir tevī iemīlējusies.

— Kā tu vari tik prasti spriedelēt? — īriss sašutis iesaucās. — Vijolīte ir liela māksliniece, un spēlējot viņas gars lidinās debess zilgmē līdz pat saulei. Viņai ir svešas visas šīs zemes jūtas, viņa dzīvo savā māk­slas pasaulē, un tāds parasts puisis kā es viņai ne­nozīmē vairāk par vienkāršu zāles s'.iebru.

Iestājās silts vakars, Vijolīte spēlēja mēness sonāti. Sākumā tā pauda smeldzīgu lūgšanu, atsacīšanās skumjas, bet tad pēkšņi melodija pārgāja kaislos čukstos, aicināja, sauca un skaļi kliedza pēc laimes.

īrisam pie vaiga smagi elsoja Magone. Viņas elpa reibināja kā vīns, īriss skurba un zaudēja saprātu. Vi­jolītes tēls bija pārvērties skaņās, bet Magone kļāvās viņam klāt, skūpstīja viņu, čukstēja maigus vārdus, un tā nu īrisam sāka likties, ka viņa laime ir Magone. Varbūt otrā rītā Īriss būtu attapies, nožēlojis īslaicīgo aizrau­šanos, bet Magone jau pirms rasas nožūšanas bija pa­guvusi apziņot visas draudzenes, lai pošas uz kāzām.

Kā jau pienākas, viņus apsveica, viņiem vēlēja lai­mes, saderību, krietnu bērnu pulciņu. Magone apmie­rināti guldzināja, plivinādama sarkanos brunčus, bet īriss stāvēja nekustīgs un vienaldzīgs, it kā ne viņu gaidītu lielā laime — būt Magones vīram.

Kāzu dienā pēc mielasta vajadzēja sākties dejām, un bija sarunāts, ka Vijolīte spēlēs valšus un polkas. Bet, kad visi jau bija sastājušies pa pāriem un vedēj­tēvs Ceriņš uzsauca, lai nu muzikante sākot spēlēt, iestājās neomulīgs klusums.

<( Trokšņainajā kāzu burzmā neviens nebija pamanījis, ka Vijolīte pazudusi, un Īriss tikai tagad saprata, ka tā ir bijusi viņa, kas aizejot pateica:

— Esi laimīgs. Paldies, ka tu biji. No manām sāpēm dzims jaunas dziesmas, kas citiem dos prieku.

Pēc pārsteidzoši ātrajām laulībam ar Magoni īriss vēl arvien nespēja attapties. Viņš stāvēja mēms un nekustīgs un nemitīgi sev jautāja:

«Bet kā tad tā? Es taču mīlēju Vijolīti, un Vijolīte mīlēja mani, bet es apprecējos ar Magoni. Kāpēc man vajadzēja izdarīt tādu muļķību?» Kas var atbildēt?

Turpretim Magonei vaigi laistījās aiz lepnuma, ka dabūjusi par vīru tik staltu puisi.

«Mans vīriņš, mans bucītis, mans…» — tā viņa vīteroja citām meičām, un, lai ko tās runāja un par ko runāja, viņa prata vienmēr iespraukt kādu pa- teicienu par savu vīriņu, ar to mēģinādama drau­dzenēm iedzelt, ka tās, lūk, vēl sievas godā nav tikušas.

J Bet reiz Vijolītes draudzene — zeltmatainā Do- ronika Magonei atkoda. Pavisam nevainīgi viņa, visām dzirdot, ieprasījās:

— Bet ko tas tavs vīriņš tāds saskābis vien izska­tās? Stāv, kā mietiņu norijis. Vai tikai viņš neskumst pēc maigās Vijolītes?

Magone piesarka aiz dusmām, bet novaldījās un, it kā uzskatīdama Doronikas piezīmi par joku, sāka smieties:

— Ak, viņš man tāds neveikls aiz kautrības. Bet lai paiet medus mēnesis, tad es viņu sēkšu dresēt pēc sava prāta.

Un tad nu dresēja arī.

— Ko tu stāvi, lūpu atkāris! — atskanēja uzklie- dziens, kad īriss izlikās nedzirdējis sievas aicinājumu savilkt viņai korseti.

Triss iekoda lūpā un negribīgi, nepieskardamies sievas gūžai, izpildīja pavēli. «Paldies» vietā Magone iecirta vīram pļauku, teikdama:

— Tad tu citreiz būsi dzirdīgāks!

Lai ko darīja Triss, Magonei nekas nelikās pa prā­tam. Ne viņš mācēja dakšiņu turēt, kā pieklājas, ne ar nazi rīkoties. Cik reižu viņš piecēlās no galda nepaēdis, kad Magone pabolīja pret viņu baltas acis.

Ja tas notiktu vienatnē, īriss vēl kaut kā būtu pie- cieties, bet Magonei gribējās citu sievu pfiekšā padi­žoties ar savu varu pār vīru. Ja tikai pagadījās kādai pie viņiem ienākt, tā Magone sāka komandēt: «Iris, šurp! Iris, turp! Padod man tol Noliec šo! Un tagad noskūpsti man roku! Pakasi man muguru!»

Ar laiku īriss iegaumēja, ka Magoni visvairāk kai­tina tas, ja neievēro viņas rašanos un pamācības. Kad Magone atkal uzbrēca, ka viņš neprotot dakšiņu turēt, īriss nometa to zemē un ēda ar pirkstiem. Kad Ma­gone skaitīja visādas pamācības, kā uzvesties mājās un viesībās, īriss jāva sievai izrunāties līdz nespēkam, un, kad tā noprasīja, vai vīrs esot sapratis un iegau­mējis, viņš nožāvājās, izbrīnījies paskatījās Magonē un nevainīgi pajautāja:

— Vai tu man ko teici?

Magone tvīka kaislību liesmās, bet, kad tā vaka­ros aicināja vīru gultā, tas aizbildinājās, ka jāiziet laukā zirgu pārsiet, un, kā gāja, tā pazuda līdz rītam.

Beidzot Magone neizturēja un izsūdzēja savas bē­das Driģenei, par kuru runāja, ka tā protot vīriešus pieburt.

— Mīļā Magonīti — iesaucās Driģene. — Kāpēc tu jau ātrāk neatnāci pēc padoma. Šitādus koka gabalus ar manu dziru vienā mirklī var padarīt dulnus.

Driģene ielēja pudelē zaļganu dzērienu un pa­mācīja:

— Tu uzvelc košus brunčus, iedod vīriņam nodzer­ties šo dziru, tad pagrozies viņam priekšā gan šā, gan tā, un viņš no tevis vairs vaļā netiks.

Var jau būt, ka īriss būtu Driģenes sulu izdzēris un viss notiktu tā, kā burvju vecene pareģoja. Bet vai tad Magone varēja nociesties nepalielījusies citām sie­vām, ka nu reiz vīriņš dancošot pēc viņas stabules. Bet, ja sieva par savu ģimenes dzīvi kaut ko pa­stāsta citām sievām, tad pēc piecām minūtēm tas jau ir zināms vīram.

Ta arī šoreiz — īrisam atlika pietiekami daudz laika apsvērt, vai dzert Driģenes dzērienu vai palikt uzti­cīgam atmiņām par Vijolīti.

Magone labā ticībā burves dzēriena spēkam uz­vilka košus brunčus, ielēja Driģenes sulu glāzē un pie­dāvāja īrisam:

— Iedzer, vīriņ, es redzu, tu esi noguris.

īriss uzlukoja Magoni mīlīgām acīm un, paņēmis glāzi, aptvēra sievu ap vidukli un teica:

— Iedzer, sieviņ, malku uz manu veselību, pēc tam es dzeršu uz tavu veselību.

Magone laimīga uzsmaidīja īrisam un atgāza galvu — lai tad nu vīriņš ielejot mutē vienu mal­ciņu. Bet īriss — ko viņš izdarījal Viņš sagāza sievai iekšā visu Driģenes dzērienu, un, kad tā, trakuma pār­ņemta, metās viņam ap kaklu, Triss paķēra jau lai­kus sagādāto žagaru sauju, uzlika sievu uz ceļ­gala un, pacēlis košos brunčus, sāka savu mācības stundu:

— Tas tev par to, tas tev par šito, tas par bur­šanos!