ANNA SAKSE SAKSE: PASAKAS PAR ZIEDIEM

Aukstums tuvojās zemei, un kādā naktī Driada teica Kamēlijam:

— Rīt tu vairs nenāc. Koks liksies dusēt, un es dusēšu līdz ar viņu līdz pavasarim.

Kamēliju tāda ziņa satrieca. Kā lai viņš nodzīvo bez prieka dienu, nedēļu, mēnesi, varbūt pat vai­rākus? Un maigā dvēselīte Driada — viņa taču nosals koka dobumā? Nē, kaut kas ir jāizdomā, kaut kas jādara, lai glābtu dvēselil

Ja Kamēlijam bijis vairāk laika, varbūt viņš būtu izdomājis kaut ko citu, bet patlaban vajadzēja rīko­ties, nevis domāt. Viņš satvēra meža daiļavu, pašāva to zem platās mantijas un nesa uz savām mājām. Visu ceļu Driadai bija aizspiesta mute, tāpēc tikai istabā, kur mūks viņu nosēdināja savā gultā, viņa iesaucās:

— Ko tu izdarīji? Tagad mans koks nokaltīs…

— Lai kalst. Vai mežā tik vien koku, — Kamēlijs viņu mierināja.

— Tu nesaproti: ja nokalst mans koks, tad jāmirst arī man pašai, — Driada skumji atzinās un nobir­dināja asaras.

— Tā ir māņticība, un to es tev pamazām iz­dzīšu, — mūks apņēmīgi nosolījās.

Pavasarī, kad sāka lapas plaukt, Driada kļuva vārga un acīm redzami izdila.

— Aiznes mani līdz manam kokam, — viņa lūdza Kamēliju, un viņš labprāt to darīja, cerēdams, ka meža gaiss Driadu izdziedinās.

— Ak vai!— iesaucās Driada, kad Kamēlijs viņu uzsēdināja uz apakšējā zara. — Mans koks ir miris.

Kamēlija acu priekšā viņa sāka gaist un saplūst ar koku. Kādu laiciņu vēl kā kupls zieds kvēloja sar­kanie mati, tad arī tie sāka bālēt.

— Neaizej tā, saki man kādu vārdul — Kamēlijs izmisis lūdzās un izdzirda vārgu balstiņu:

— Zara galotnītē vēl turas dzīvība. Pasteidzies to nolauzt un iestādi zemē …

Kamēlijs nolauza dzīvo zariņu un skumīgs gāja mājup. Pēc kāda laika no zara izauga krūms un uzziedēja kupliem sarkaniem ziediem.

Pēc gadiem kāds vecs mūks brauca no Japānas atpakaļ uz Eiropu. Vienīgā manta, ko viņš veda līdzi, bija puķu pods ar ziedošu krūmu, un to apbrī­noja visi ceļa biedri. Viņš pats šo krūmu sauca par Driadu, bet ļaudis tādu vārdu nevarēja iegaumēt un iesauca krūmu mūka vārdā — par Kamēliju.

Kad Saules meitas, izpeldējušās jūrā, sakāpa laivā un bija iebraukušas dziļi selgā, jaunākā pēkšņi apķērās, ka atstājusi malā ozola zarā pakārtu savu zelta vainadziņu. Bez vainaga viņa māiei nedrīkstēja rādīties, tāpēc lūdza māsas irties atpaka|. Bet vecākās māsas teicās tā nogurušas, ka cita nekā nevēloties kā tikai ātrāk tikt gultā, un, ja nu pastarīte bijusi tāda aizmārša, lai peldot viena pati uz malu un paliekot uz zemes līdz rītam, kad viņas atkal atbrauk­šot paplunčāties.

Pastarīte aizpeldēja malā, bet — ak, šausmas! — vainaga ozola zarā vairs nebija. Zem ozola stāvēja stalts jauneklis melniem matiem un zilām acīm. Viņš pastiepa pretim spēcīgas rokas un apskāva Saules meitiņu, runādams vārdus, kas likās saldi kā zelta bišu medus.

— Paliec pie manis visu mūžu, mēs mīlēsim viens otru un nešķirsimies nekad, — viņš čukstēja tai ausī un skūpstīja viņas lūpas cieši un ilgi, glāstīja viņas augumu un lūdzās, lai Saules meita kļūst līgava viņam — Zemes dēlam.

— Kā lai es palieku Zemes mājokļos? Te naktis ir tumšas un aukstas, bet manai mātei ir zelta pils, kur pie griesliem deg dimanta zvaigžņu lukturi, kur dienas paiet, vērpjot zelta dzijas, bet vakari, — pel­doties jūrā. Svētkos mēs dejojam ar Mēness dēliem un vizināmies sudraba kumeļos. Kādu dzīvi tu man vari solīt te, uz Zemes? — jautāja Saules meitiņa.

— Es tev varu solīt rasainus rītus, kur tīksmi veldzēt kājas, putnu dziesmas un koku šalkas. Es tev varu solīt darba pilnas dienas un saldu nogurumu vakaros. Bet naktīs tevi sildīs manas rokas un lūpas, — atbil­dēja Zemes dēls.

— Rādi man Zemes burvības, un es pēc tam iz­lemšu, palikt pie tevis vai atgriezties pie mātes, — sacīja Saules meita.

Un Zemes dēls aizveda viņu pie upes, kur zie­dēja ievas un pogoja lakstīgalas.

— Vai tu esi kādreiz dzirdējusi tik skaistu dzies­mu? — jautāja Zemes dēls.

— Nē, it nekad, — atzinās Saules meita.

— Un vai tu esi dzirdējusi, kā čalo upe, traukda­mās uz jūru? Vai tu esi jutusi, kā smaržo ievas? Un vai tu zināji, kas ir mīlestība?

— Tu esi mana mīlestība, es palikšu pie tevis, — apsolīja Saules meita, un Zemes dēls ieveda viņu klētiņā, kur viņa ieraudzīja uz naglas pakārtu savu zelta vainadziņu.

Veltīgi Saule otrā rītā aicināja meitu atpakaļ uz mājām, veltīgi stāstīja, cik grūta viņai būs dzīve svešā malā. Meita ietiepīgi teica nē un nē, jo te esot daudz jaukāk nekā mātes valstībā, kur viņai apnicis diendienā kvernēt pie ratiņa un vērpt dzijas. Te ziedot ievas, te šalcot upes un pogojot lakstīgalas. Lai atsūtot viņas pūra daļu, un viņa svinēšot kāzas ar Zemes dēlu.

— Mīlēt Zemes dēlu es negribu un nevaru tev aizliegt, bet mīlestības dēļ nedrīkst noniecināt savu dzimteni. Kā būs, ja tevi pārņems atgriešanās ilgas? — jautāja Saule un aizklāja vaigu ar melnu mākoņa plīvuru par zīmi, ka ar meitu saruna nobeigta.

— Es jau nu atpakaļ nelūgšos, — lepni atkliedza Saules pastarīte.

Pagāja kāzas, kā jau kāzas, un Zemes māte teica, ka nu vedeklai jāsāk darba gaitas. Likšot viņai dārzā bites ganīt, jo cita darba jau tāda baltrocīte nepratīšot.

Nu Saules meita augu dienu stāvēja dārza vidū un uzmanīja bites, lai tās neielīstu svešos stropos. Diena ritēja pēc dienas, vienmuļas kā bišu dūkoņa. Kur straujie braucieni ar sudraba kumeļiem, kur jaut­rās dejas ar Mēness dēliem, laivas braucieni pa jūru ar māsām? Arklā nodzītie Zemes dēla zirgi tik tikko cilāja kājas, bet viņš pats, darbā nomocījies, vairs nevienu laipnu vārdu viņai nepateica.

— Atnes man no upmalas ievu ziedus, — reiz palūdza Saules meita.

— Ievas jau nezied mūžīgi, — Zemes dēls īgni atteica.

— Aizved mani paklausīties lakstīgalas dziesmu.

— Lakstīgalas nedzied mūžīgi.

— Tik sen tu neesi mani skūpstījis. Vai tad mīles­tība arī nav mūžīga? — pārmeta Saules meita.

— Arī mīlestība nav mūžīga.

— Kas tad šeit ir mūžīgs?

— Mūžīgs ir darbsj— atbildēja Zemes dēls un, paņēmis izkapti, aizgāja uz pļavu.

Saules meita atkal palika viena. Viņu pārņēma tādas ilgas pēc dzimtenes, ka viņa aizmirsa savu lepnumu un, pagriezusi galvu pret Sauli, lūdzās:

— Māt, mīļā māt, uzklausi manil Es esmu iztvīkusi pēc savas dzimtenes. Man sapņos rādās bērnības takas, es dzirdu savu māsu ratiņu dūkšanu. Kad vakaros no jūras puses atskan airu šļaksti, es zinu, manas māsas brauc peldēties. Es klausos viņu rotaļu dziesmas, bet pati tās esmu aizmirsusi. Māt, mīļā māt, piedod man un ņem mani atpakaļ pie sevis!

Saule klusēja.

Bet Pastarīte nemitējās lūgties:

— Māte, māmiņa, vai tu nejūti, cik nelaimīga ir tava meita svešumā? Sauc mani pie sevis, un, ja tu vairs neatzīsti mani par savu meitu, es būšu tava kalpone. Katru rītu un vakaru es izpurināšu tavas mākoņu segas, es spodrināšu tavas pils logu rūtis, es noslaucīšu putekļus zem māsu ratiņiem un būšu laimīga, ka drīkstu dzīvot savā dzimtenē.

— Pārāk ilgi tu esi palikusi svešumā, tik ilgi, ka lavas kājas tajā ieaugušas kā saknes. Es nevaru tev vairs palīdzēt, — atbildēja Saule un aizsedza acis ar baltu mākoņu dvieli. Meitiņai rokās iekrita kristālā pērlītes — mātes asaras.