Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

— Apči!

Ādminis satrūkās, un divpadsmit ādas — švirks, švarks! — pušu gan. Ādminis pagriežas pret sūtņiem, šie klanās līdz zemei.

— Kņazs mūs sūtīja ar lūgumu pie tevis…

Bet Ādminis ir neskatās, ir neklausās — noskaities, ka šo dēļ pārplēsis divpadsmit ādas.

Sūtņi ņemas atkal klanīties un lūgties. Par velt!l Izlūdzās, izlūdzās un aizgāja, galvas nokāruši.

Ko tu padarīsi? Bēdājas kņazs, bēdājas visa padome.

— Vai vēl nevajadzētu aizsūtīt jaunākus?

Aizsūtīja jaunākus — arī tie nekā nepanāca. Ādminis cieš klusu, it kā viņš nemaz nebūtu tas, ar kuru runā. Tik stipri bija noskaities.

Tad kņazs sadomāja un aizsūtīja pie Ādmiņa sīkus, mazus bērniņus. Kolīdz tie atnāca, kolīdz ņēmās lūgties, ir ceļos mezdamies, ir raudādami, tā vairs ne pats Ādminis neizturēja, apraudājās un sacīja:

— Jūsu dēļ to darīšu.

Viņš aizgāja pie kņaza.

— Dodiet man divpadsmit mucu darvas un divpadsmit vezumu kaņepāju!

Satinies kaņepājos, krietni notriepies ar darvu, Ādminis paņēma vai desmit pudu smagu milnu un gāja pie pūķa.

Pūķis jautā:

— Vai tu, Kirilo, nāc cīnīties vai mieru derēt?

—.Kas nu par miera derēšanu? Nācu cīnīties ar tevi.

Nu sāka abi cīnīties tā, ka zeme dimdēja. Cik pūķis ieskrienas un grābj ar zobiem Kirilu, tik izrauj darvas piku; cik ieskrienas un grābj, tik izrauj kaņepāju vīkšķi. Bet kā Kirilo zveļ pūķim ar smago milnu, tā ietriec šo zemē. Pūķis deg vienās ugunīs — tā nokarsis, un, kamēr šis aizskrien pie Dņepras padzerties un ūdenī drusciņ atvēsināties, tikmēr Ādminis atkal jau satinies kaņepājos un ar darvu notriepies. Re, pūķis izlec no ūdens un kā gāžas Ādminim virsū, tā Ādminis šim ar milnu — blaukš, ka noskan vien! Tā viņi cīnījās, ka dūmi vien griezās un dzirksteles šķīda. Kirilo karsēja pūķi vēl niknāk nekā kalējs lemesi ēzē: pūķis vai sprauslāja, vai bez elpas kļuva, bet zeme tam zem kājām vaidēt vaidēja.

Te uzreiz pūķis — babākš! — pārsprāga gan! Vai zeme nodrebēja! Ļaudis, kas stāvēja apkārtējos pakalnos, rokas vien sasita.

— Ak šito Kirilo! Ak šito Ādmini!

Kopš tā laika tad arī to nostūri, kur Kirilo dzīvoja, sāka dēvēt par Ādmiņiem.

Sensenos laikos kādā ciemā briesmīgs pūķis bija pasācis rīt cilvēkus un jau bija aprijis visus, palicis tikai viens vienīgs vecītis.

— Nu, rīt apēdīšu tevi brokastā, — pūķis pateica.

Bet tad kāds nabaga puisis, iedams cauri ciemam, iegriezās pie vecīša palūgt naktsmājas.

— Vai tad tev dzīvot ir apnicis? — vecītis jautā.

— Kā tā? — nabaga puisis atvaicā.

Vecītis izstāstīja, ka pūķis te visus cilvēkus jau aprijis un rīt nākšot šo apēst.

— Ne nu apēdīs, nekā, — puisis nosaka.

No rīta atlido pūķis, ierauga puisi un priecājas:

— Labi gan, bija viens, nu ir divi.

Bet puisis atcērt:

— Pieraugi, ka neaizrijies!

Pūķis brīnās:

— Kā tad tā — vai tu būsi stiprāks par mani?

— Būšu gan.

— Kā tad tu būsi stiprāks? Es, paskat tik, ko varu… — Pūķis paķēra akmeni un saspieda tā, ka no akmens putekļi pabira.

— Tie nu ir tīrie nieki, — puisis saka, — bet saspied tā, ka no akmens sula tek.

Un viņš paņēma no plaukta kulīti ar mīkstu sieru un kā spieda, tā no kulītes tecēja sūkalas.

— Redz, šitā tu saspied, — viņš sacīja.

— Iesim, — pūķis tad aicināja, — būsi man biedrs.

Bet puisis atteica:

— Tikai par vecāko biedru.

Abi aizgāja. Pūķis vaicā puisim:

— Kā tevi sauc?

— Par Ivanu Sadodman, — puisis atsaka.

Nu pūķim sametās bail no puiša. «Ka tik viņš vēl nesadod man,» pūķis domāja.

Pienāca pusdienlaiks, pūķis izrīko puisi:

— Aizej, puis, un atnes vērsi, vārīsim pusdienu.

Puisis gāja arī, bet ko lai iesāk, labi, ja vienu vērša kāju varēs atstiept. Tā nu viņš staigā pa pūķa ganāmpulku un sien visiem vēršiem astes kopā. Pūķis gaida, gaida, nevar sagaidīt, skrien pats.

— Ko tu, puis, dari?

— Ko es iešu pa vienam nēsāt, gribu savākt visus uzreiz.

Pūķis ņēma vērsi un stiepa pats. Atstiepis iedeva puisim vēršādu.

— Ej atnes ādu pilnu ar ūdeni, — viņš rīko.

Puisis paņēma ādu, tā vien, tā vien tik aizstīvēja līdz akai, ja būtu ielaidis akā, tad izvilkt vairs neizvilktu. Viņš iztaisīja nelielu koka lāpstiņu un nu rakdams staigā ap aku riņķī vien.

Atskrien pūķis.

— Ko tu dari?

— Iešu nu es ūdeni ar ādu nēsāt! Apjozīšu un aizvilkšu visu aku.

— Ka tu izputējis! — pūķis norūc, bet pats ir nobijies gan no puiša spēka. Pats aizstiepa ādu mājā.

— Ej, puis, — viņš tagad rīko, — atnes malku; izrauj kādu sausu ozolu, tad jau būs gana.

— Es nu iešu tev pa mazumiņam nēsāt! Vajadzētu ozolu divdesmit, tad būtu cita runa!

Puisis izlikās noskaities un negāja nekur.

Pūķis jau pusdienu izvārījis, sēžas klāt un ēd, bet puisis rāda dusmīgu seju un ēst neiet — ja jau ies, tad pūķis tūdaļ nopratīs, ka viņš tik stiprs nemaz nav, jo redzēs, ka ēd mazāk par pūķi pašu.

Kad no pusdienām nekas liels vairs pāri palicis nebija, tad puisis arī piesēdās pie galda, iestrēba drusciņ un sacīja:

— Maz.

— Ja tev par maz, — pūķis atteica, — tad iesim tagad pie manas mātes, viņa mums pievārīs vareņikus.

— Kad jau, tad jau, iesim ari, — puisis piekrita, bet sevī domāja: «Pagalam esmu.»

Nu viņi ņēmās ēst — vareņiku bija pievārīts mucu divdesmit — un pūķis tik stūķēja vien iekšā, bet puisis visu laiku tik bāza vareņikus azotē un biksēs.

Jau pūķa māte bija cēlusi galdā vai divdesmit katlu, bet puisis tik bāž un bāž vareņikus kur varēdams. Paēdis pūķis saka:

— Ejam uz akmens vārtīties.

— Kad jau, tad jau, ejam ari, — puisis atbild.

Pūķis kā ņēmās vārtīties, tā dzirksteles vien no akmens sprēgāja.

— Nieki, — puisis saka, — vārties tā, lai sula tek. — Un viņš kā piespieda pie akmens vareņikus, ko bija drēbēs noslēpis, tā sula vien šļakstēja.

— Edz, tā tu pavārties!

Un liekas atkal uz akmens.

— Edz, šitā tu spied!

Nu jau pūķis bija pagalam nobijies no Ivana Sadodman. Tomēr vēl aicina šo:

— Nuka, palūkosim, kurš stiprāk svilps.

— Palūkosim.

Kā pūķis nosvilpās, tā koki liecās līdz zemei.

«Ko nu lai iesāku?» Ivans Sadodman gudro. Bet turpat līdzās šādi tādi dzelži. Ivans paskatījās uz tiem un teica pūķim:

— Aizmiedz acis, citādi, kā nosvilpšos, tā vari zaudēt acu gaismu.

Pūķis samiedza ari, bet Ivans Sadodman kā vilka pūķim ar dzelzi pa pieri, tā šis vai sagrīļojās.

— Tiesa gan, — pūķis atzina, — teju pat vai acu gaismu zaudēju.

Nu pūķis, lai nevajadzētu dzīvot ar Ivanu kopā, uzcēla viņam māju tā patālāk; puisis dzīvo bez bēdu. Bet pūķis ar māti gudro, kā Ivanu nogalēt. Abi nospriež:

— Sadedzināsim viņu.

Bet puisis to bija noklausījies un tonakt noslēpās kaut kur citur.

Kad nu šie abi to māju, kur puisis dzīvoja, bija nodedzinājuši, puisis atnāk atpakaļ, nostājas pie pelnu čupas un purina drānas, it kā nule no pelniem izlīdis.

Pienāk pūķis.

— Vai tad tu, puis, vēl esi dzīvs?

— Dzīvs gan, tikai šonakt tā kā ods būtu iekodis.

«Nu,» pūķis domā, «no tāda labāk jātaisās tālāk prom.» Un pūķis muka no šā novada projām, ka ne miņas nepalika.