Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Te uzreiz viņa ierauga — lācis gar silmalu rausta vērsīti: večiņa knaši tipina pie vecīša.

— Vecīt, vecīt, mūsu vērsītis atvedis lāci — ej, galē to nost!

Vecītis izskrēja no istabas, atrāva lāci no vērsīša un iegrūda pagrabā.

Otrā rītā ar mazu gaismiņu večiņa, jau paņēmusi vērpjamo, izdzen vērsīti ganībās. Pati apsēstas piekalnītē, vērpj un skaita:

— Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu! Ganies, vērsīti, ganies zālītē, es pa to laiku kodaļu vērpšu!

Tā viņa vērpa, vērpa, līdz aizsnaudās. Te, kur bijis, kur ne, no tumša meža, no diža sila izskrien pelēkais vilks un taisni klāt vērsītim.

— Saki man — kas tu tāds esi?

— Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

— Ja esi ar darvu traipīts, tad dod man arī darvu, ko sānus salāpīt — suņi tos saplucināja.

— Ņem!

Vilks tūdaļ krīt vērsītim sānos, gribēdams darvu noplēst. Plucināja, plucināja, līdz zobi ielipa, nekādi vairs nav ārā dabūjami: gan pūlas vilciņš kāpties atpakaļ, bet nekā. Ņēmās ka ņēmās vilks ap vērsīti! Večiņa pamostas — no vērsīša vairs ne vēsts. Viņa spriež: «Laikam mans vērsītis aizgājis uz māju,» — un iet pati arī mājup. Te uzreiz ierauga — vilks valkā vērsīti. Večiņa aizskrēja, izstāstīja vecītim. Nu vecītis arī vilku iemeta pagrabā.

Arī trešajā dienā večiņa izdzina vērsīti ganos, pati apsēdās piekalnītē un iesnaudās. Skrien lapsiņa.

— Kas tu tāds esi? — lapsiņa vaicā vērsītim.

— Esmu vērsītis trejgadītis, no salmiem taisīts, ar darvu traipīts.

— Dod man, labiņais, darvu, ko sānus apziest! Nelietīgie kurti man teju pat ādu noplēsa!

— Ņem!

Arī lapsiņai zobi ielipa darvā, nekādi vairs nevarēja ārā dabūt. Večiņa pateica vecītim, vecītis iemeta lapsiņu pagrabā. Tad viņi vēl noķēra zaķīti žiglkājīti.

Kad nu visi četri tā bija kopā vienā pulkā, tad vecītis nosēdās pie pagraba lūkas un ņēmās trīt nazi. Lācis viņam jautā:

— Vectētiņ, kāpēc tu nazi trin?

— Lai novilktu tev ādu un no tās pašūdinātu kažoku pašam un večiņai.

— Vai, vectētiņ, nevelc vis man ādu, palaid labāk brīvībā: atnesīšu tev daudz medus.

— Nu, pieraugi!

Vecītis izlaida lāci no pagraba. Pats apsēdās pie lūkas un atkal trin nazi. Vilks viņam jautā:

— Vectētiņ, kāpēc tu trin nazi?

— Novilkšu tev ādu un pašūšu siltu ziemas cepuri.

— Ai, vectētiņ, nevelc man ādu nost, atdzīšu tev veselu baru aitu.

— Pieraugi!

Vecītis palaida vaļā arī vilku. Pats sēd atkal un trin nazi. Lapsiņa pabāž purnu un jautā:

— Saki, lūdzams, vectētiņ, — kāpēc tu trin nazi?

— Lapsiņai ir skaista āda, gribu to novilkt, būs kažokiem apkakle un apšuve.

— Vai, vectētiņ, nevelc man ādu nost, atnesīšu tev gan zosis, gan vistas.

— Nu, pieraugi!

Vecītis izlaida lapsiņu ārā. Nu palicis zaķītis viens pats; vecītis trin atkal nazi. Zaķītis apvaicājas, ko viņš darīšot, vecītis atbild:

— Zaķītim mīksta, silta ādiņa, būs man ziemai cimdi un cepure.

— Vai, vectētiņ, nevelc man ādiņu nost, atnesīšu tev lentes, auskarus, skaistas kaklarotas, tikai atlaid mani brīvībā!

Vecītis atlaida arī zaķīti.

Pagāja nakts, te pašā rīta agrumā, vēl ne gaismiņa svīda, ne saulīte lēca, pie durvīm — brik, brak! — kāds grabinās. Večiņa pamodās.

— Vecīt, vecīt! Kāds grabinās pie mūsu durvīm, ej paskaties.

Vecītis iziet ārā — lācis atstiepis visu stropu ar medu. Vecītis paņēma medu, tikko apgulās, tā atkal pie durvīm — brik, brak! Vecītis iziet ārā — vilks sadzinis aitu pilnu sētu. Drīz vien arī lapsiņa atnesa zosis, vistas, visādus putnus; zaķītis lentes, auskarus, skaistas kaklarotas. Nu priecājās ir vecītis, ir večiņa. Aitiņas viņi pārdeva un nopirka vēršus, vecītis ar tiem brauca tālus ceļus, vadāja visādas mantas un sapelnīja tik daudz naudas, ka vairāk ir nevajag. Bet vērsītis, kļuvis nevajadzīgs, stāvēja, stāvēja piesaulītē, līdz izkusa.

Reiz dzīvoja vīrs un sieva, un viņiem bija āzis un avens.

Āzis ar avenu bija lieli draugi — kur gāja āzis, tur avens līdzi: āzis iet kāpostos, avens ari turpat, āzis iet dārzā, avens pakaļ.

— Vadzi, siev, — vīrs saka, — trieksim avenu un āzi projām, citādi no tiem nav glābiņa ne dārzam, ne tīrumam. Domāts — darīts.

— Lasieties projām, āzi un aven, kur acis rāda, lai es jūs savā sētā vairs neredzētu!

Kā nu āzis un avens to padzirdēja, tā tūdaļ taisījās, ka tiek.

Pašuva tarbiņu un aizgāja.

Tā nu abi iet. Te uzreiz skatās — lauka vidū guļ vilka galva. Ko nu? Avenam spēks gan ir, bet dūšas nav, āzim dūša ir, bet spēka nav.

— Ņem, aven, galvu, tev ir spēks!

— Ņem labāk tu, āzi, tev ir dūša!

Ķērās klāt divatā un par abiem iemeta galvu tarbā.

Iet nu tālāk, te ierauga — klajā laukā kuras uguns.

— Iesim mēs arī turpu, pārlaidīsim nakti, lai vilki mūs neapēd!

Aiziet abi pie ugunskura, bet tur trīs vilki vāra putru. Neko darīt. Azis un avens pasveicina:

— Labdien, brašuļi!

— Veseli, veseli! — vilki priecīgi atņem. — Putra vēl neburbuļo, āre, tagad būs gaļa arī.

Nu gan āzis nobijās, bet avens — tas jau sen bija nobijies.

Te āzim iešaujas kas prātā:

— Dod šurp, aven, to vilka galvu!

Avens pienes arī.

— Šito jau ne, dod lielāku! — āzis prasa.

Avens stiepj šim klāt atkal to pašu.

— Nekā, dod vēl lielāku!

Nu nobijās vilki, sāk prātot un gudrot, kā tikt ar godu projām. «Šitie jau ir tādi spēkavīri,» — tā vilki spriež, «ka, ar tiem sapinies, ir galvu zaudēsi — reku, velk vilku galvas no tarbas ārā citu pēc citas!»

Viens vilks nu sāk:

— Jauki gan jūsu pulkā, draugi, putra arī labi virst, tikai nav ko pieliet, aiziešu pēc ūdens.

Kā gāja vilks pēc ūdens, tā: «Jupis ar visu jūsu pulku!» Bet otrs gaidīja, gaidīja pirmo atpakaļ, domāja un prātoja, kā pašam no šejienes tikt projām.

— Ek, tad ir nekrietnis: kā gāja, tā palika, nu nav ko putrai pieliet; ka ņemšu stibu, ka došu pa ribām, attriekšu kā suni!

Kā otrs skrēja, tā atpakaļ vairs nerādījās. Trešais sēdēja, sēdēja.

— Jāiet tik man un jātriec abi atpakaļ.

Kā skrēja, tā aizskrēja, priecīgs, ka ticis projām. Nu āzis saka avenam:

— Vadzi, brālīt, liksimies nu mudīgi putrai klāt, izēdīsim un lasīsimies no šīm mājām prom.

Abi paēda aši jo aši un projām bija.

Bet pa to laiku pirmais vilks bija apdomājies.

— Ka tevi, vai nu nav kauns mums trijiem no āža un avena baidīties! Nuka, iesim un ēdīsim tos nekauņas nost!

Vilki sanāca atkal ap katlu, bet āzis ar avenu to jau iztukšojuši, sen aizlasījušies, sen aizskrējuši un uzrāpušies ozolā. Nu vilki ņēmās prātot un gudrot, kā lai āzi un avenu noķer.

Gāja, gāja un atrada abus ozolā. Āzis, drosmīgāks būdams, uzrāpies pašā galotnē, avens, bailīgāks būdams, tup zemāk.

— Gulsties zemē, — divi saka trešajam — lēkšķainam vilkam, — tu esi vecākais, tad izprāto, kā lai tos dabūjam rokā.

Vilks nolikās zemē kājām gaisā un ņēmās prātot. Avens tup uz zara un trīc lielo trīcēšanu! Nenoturējās uz zara, kā vēlās lejā, tā vilkam virsū! Azis, drosminieka, ilgi negudrodams, uzkliedza:

— Dod man šurp prātotāju!