Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Līdaka pastāstīja to vēzim. Vēzis padomāja un sacīja:

— Kā tad mēs, māsiņ, pa sausu zemi ceļosim bez ēdamā? Ņemsim ceļā līdzi pārtiku, lai pietiktu līdz siltajām zemēm.

— Kā tad lai paņem līdzi? — līdaka vaicāja.

— Sakrausim pārtiku ratiņos, jūgsimies priekšā un ceļosim. Aicināsim biedros arī gulbi, tas mums palīdzēs, vilksim trijatā ēdamo līdzi.

Vēzis un līdaka sadabūja rateļus, no zāles novija streņģes un nu gaida gulbi. Otrā dienā gulbis atlido un saka:

— Vai esat gatavi? Es jau lidoju projām!

— Gatavi, gatavi, tikai tu, lūdzams, palīdzi mums vilkt vezumu; jūgsimies visi trīs priekšā un laidīsimies ceļā.

— Labi, piesieniet streņģi man pie kājas.

Vēzis piesēja gulbi aiz kājas. Pats saņēma spīlē otru saiti, līdaka ar zobiem ieķērās trešajā.

— Nu, reizē! Uz priekšu!

Vēzis rāva atpakaļ, asti tirinādams, līdaka kā bulta metās atvarā, bet gulbis, spārnus savēcinājis, traucās augšup; visas saites satrūka, vezums palika uz vietas.

Kuram no visiem trim bija taisnība, kuram ne, to neviens nezināja un tiesu spriest neņēmās. Tikai vardes krietni izsmējās un nobrīnīties vien nevarēja, kāpēc vēzis un līdaka sadomājuši darīt to, kas tiem nav pa spēkam.

Reiz dzīvoja kaķītis un gailītis, un abi tie bija lieli draugi. Kaķītis spēlēja vijoli, bet gailītis tik dziedāja. Kaķītis gāja meklēt ēdamo, bet gailītis sēdēja istabā un pieskatīja māju. Kaķītis aiziedams aizvien pieteica:

— Nevienu iekšā nelaid un pats ārā neej, lai sauktu kas saukdams.

— Labi, labi, — gailītis atbild, aizbultē istabas durvis un dzīvo, līdz kaķītis pārnāk.

Gailīti bija ieraudzījusi lapsa un sadomājusi to pievilināt. Kā tik kaķīša nav mājā, tā šī pieiet pie lodziņa un runā:

— Nāc, gailīt, atnāc pie manis, man ir zelta kviesīši, man ir medus ūdentiņš.

Bet gailītis atsaka:

— Ko ta tu, ko ta tu, nevar atstāt istabu!

Lapsa redz, ka runāšana neko nelīdz, atnāca kādu nakti un nokaisīja gailītim pie lodziņa zelta kviešu graudus, bet pati noslēpās aiz krūma. Kolīdz kaķītis aizgājis medībās, tā gailītis atver lodziņu un paskatās laukā. Paskatās un redz — neviena nav, tikai pie loga izkaisīti kvieši. Gailītis paļaujas kārumam.

— Iziešu drusciņ, paknābāšu, neviena jau nav, neviens mani neredzēs un kaķītim nepastāstīs.

Kolīdz gailītis pa durvīm ārā, tā lapsa šim klāt un stiepj projām uz savu māju. Bet gailītis brēc:

Kamēr kaķītis to sadzirdēja, kamēr pagriezās atpakaļ (tālu bija aizgājis), tikmēr lapsa vairs nebija panākama. Kaķītis skrēja gan, skrēja, bet nekā nesadzina, pārnāca mājā, noraudāja, bet tad padomāja, pagudroja, paņēma vijoli un raibu tarbiņu un soļoja uz lapsas māju.

Lapsai bija četras meitas un viens dēls. Pati vecā lapsa bija aizgājusi pamedīt un bērnus izrīkojusi gailīti uzmanīt un ūdeni sildīt, lai pārnākusi varētu gailīti nokaut un noplūkt.

— Pieraugiet, — viņa pieteica, — nevienu iekšā nelaidiet.

Tā vecā lapsa aizgāja.

Bet kaķītis pienāca pie loga un sāka spēlēt, vēl dziedādams arī:

Vecākā lapsu meita nenocietusies sacīja mazākajiem bērniem:

— Pasēdiet tepat, es iešu paskatīšos, kas tur tik jauki spēlē.

Kolīdz meita izgāja ārā, tā kaķītis šai — knauks! — pa pieri — un tarbiņā iekšā! Pats spēlē atkal:

Arī otra lapsu meita nenocietās, izgāja ārā, un kaķītis tai tāpat — knauks! — pa pieri — un tarbiņā iekšā! Tā viņš izvilināja ārā visas četras. Dēliņš Pilipko gaida, gaida māsas, bet tās nenāk atpakaļ.

— Iešu, dzīšu visas istabā, — viņš saka, — citādi māte pārnāks un dos sukas.

Tā arī viņš izgāja no istabas. Kaķītis arī viņam — knauks! — pa pieri — un tarbiņā iekšā! Tad uzkāra tarbiņu vītola zarā, pats iegāja istabā, atrada gailīti un atraisīja tam kājas; abi salika galdā visu ēdamo, kas vien bija lapsas mājā, saēdās, apgāza katliņus ar karsto ūdeni, sadauzīja podus un bļodas un paši aizsteidzās uz māju.

Tagad gailītis, cik ilgi vien dzīvoja, klausīja kaķīti.

Kādreiz Kijevā dzīvoja kāds varens kņazs, un netāl no Kijevas mita pūķis, kuram ik gadu tika sūtītas nodevas: vai nu jauneklis, vai meitene. Tā bija pienākusi kārta arī paša kņaza meitai. Neko darīt — ja devuši pilsētnieki, jādod arī kņazam. Viņš aizsūtīja meitu nodevu tiesai.

Bet kņaza meita bija tāda daiļava, ka ne vārdos izsakāms. Un pūķis viņu iemīļoja. Reiz viņa pieglaimodamās vaicā pūķim:

— Vai ir pasaulē tāds cilvēks, kas tevi pieveiktu?

— Ir gan, — pūķis atbild, — Kijevā pie Dņepras. Kad viņš aizkurina krāsni, tad dūmi ceļas līdz pašām debesīm; kad nokāpj pie Dņepras ādas mērcēt (viņš ir ādminis), tad nes nevis vienu ādu, bet uzreiz divpadsmit, un, kad ādas Dņepras ūdenī izmirkst, tad es ieķeros tajās, sak, redzēsim, vai viņš tas izvilks vai neizvilks. Bet viņam viena alga: kā ķeras klāt, ta līdz ar ādām teju pat mani izrauj malā. Āre, no šā cilvēka vienīgā man ir bail.

Meita paturēja prātā pūķa vārdus un nu gudro, kā lai aizsūta uz mājām ziņu, kā lai tiek brīvībā atpakaļ pie teva. Viņas tuvumā nebija citas dzīvas dvēseles kā vien balodītis. Viņa to bija barojusi un kopusi, vēl Kijevā būdama. Tā kņazene prāto, prāto, līdz ņem un uzraksta tēvam.

«Redzi, tētiņ,» viņa raksta, «Kijevā ir cilvēks, vārdā Kirilo, iesaukts par Ādmini. Aizsūtiet sirmgalvjus, lai tie jūsu vārdā lūdz, vai viņš negribētu cīnīties ar pūķi un mani, grūtdieni, izglābt no nebrīves! Lūdziet viņu, tētiņ, gan labus vārdus runādami, gan dāvanas dodami, lai viņš nesaņem ļaunā kādu nepiedienīgu vārdu!»

Tā uzrakstījusi, kņazene piesēja vēstuli balodim zem spārna un izlaida putnu pa logu. Balodis uzšāvās augstu debesīs un lidoja mājup uz kņaza sētu. Pagalmā tobrīd skraidīja bērni un ieraudzīja balodi.

— Tētiņ, tētiņ, — bērni sauc, — vai redzi — no māsiņas balodītis atlidojis!

Kņazs papriekš kļuva priecīgs, bet tad padomāja, padomāja un sāka bēdāties:

— Laikam gan negantais pūķis būs manu bērnu nogalējis!

Kņazs pielabināja balodi, lai tas pielaižas klāt, un vai tu re — balodim zem spārna vēstule. Kņazs to aši paķēra un lasa, ko meita raksta. Izlasījis tūdaļ ataicināja visu padomi.

— Vai mūsu pilsētā ir tāds cilvēks, ko sauc par Kirilo Ādmini?

— Ir, kņaz, viņš dzīvo Dņepras malā.

— Kā ar viņu varētu aprunāties, lai viņš neņemtu ļaunā un uzklausītu?

Sprieda šā un sprieda tā un beidzot aizsūtīja pie Ādmiņa pašus vecākos sirmgalvjus. Tie aizgāja līdz viņa mājai, lēnītēm atvēra durvis un nobijās. Redz — uz grīdas sēd pats Ādminis, šiem muguru uzgriezis, un ar rokām brauka divpadsmit ādas uzreiz, tik vien redzams, ka milzumliela balta bārda slaistās. Te uzreiz viens no sūtņiem: