Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Kādreiz par karali bija cīrulis un par karalieni — pele, un viņiem bija pašiem savs tīrums. Tur viņi iesēja kviešus. Kad kvieši nobrieda, viņi sāka dalīt graudus. Viens graudiņš palika pāri. Pele saka:

— Tas būs man.

Bet cīrulis turas pretī:

— Nē, man!

Abi nu gudro, ko lai iesāk. Būtu gājuši tiesāties, bet nav neviena par viņiem augstāka, nav, pie kā iet tiesāties. Tad pele saka:

— Labāk es pārkodīšu to graudu.

Karalis tā bija ar mieru. Bet pele kā saņēma graudu zobos, tā ar visu ieskrēja alā. Karalis cīrulis nu sasauca visus putnus, lai ietu karā pret karalieni peli, bet karaliene sasauca visus zvērus — un abi ņēmās karot. Karotāji izgāja mežā, bet, kolīdz zvēri grasās kādu putnu saplosīt, tā putns kokā augšā; tāpat zvērs, kolīdz putns lidodams grasās to sist, tūdaļ alā iekšā… Tā viņi karoja visu cauru dienu, bet vakarā apmetās atpūsties.

Karaliene paskatījās apkārt un redz — skudras nav karā. Viņa pavēlēja, lai vakarā skudra uz karstām pēdām būtu klāt. Nu atnāk arī skudra.

Karaliene uzdeva skudrai naktī uzrāpties kokos un līdz rītam visiem putniem apgrauzt spārnu spalvas.

Otrā rītā ar mazu gaismiņu karaliene sauc:

— Nuka, celieties karot!

Kurš putns ceļas spārnos, tas tūliņ nokrīt zemē, un zvēri to saplosa.

Ērglis redz, ka nupat slikti ir, tup kokā un neceļas spārnos. Te, raugi, nāk strēlnieks, redz kokā ērgli sēžam un sāk mērķēt. Ērglis lūdz strēlnieku:

— Nešauj mani, labais cilvēk, es būšu tev gaužām noderīgs!

Strēlnieks mērķē pa otram lāgam, ērglis lūdzas atkal:

— Labāk ņem mani līdzi un ēdini, tad redzēsi, cik noderīgs tev būšu!

Strēlnieks vēl trešo reizi grasījās šaut; ērglis lūdzas par jaunu:

— Klau, labo cilvēk, mīļo brālīt! Nešauj mani, ņem līdzi — būšu tev gaužām noderīgs!

Strēlnieks noticēja ērglim: uzkāpa kokā, nocēla ērgli un aiznesa mājā.

Ērglis saka puisim:

— Ienes mani istabā un baro ar gaļu, līdz man atkal ataugs spārni.

Vīram bija divas govis, trešais — vērsis. Viņš tūdaļ nokāva vienu govi. Pa gadu ērglis govi bija apēdis un saka vīram:

— Izlaid mani ārā, palidošu, paskatīšos, vai spārni ir jau atauguši.

Vīrs izlaida ērgli no istabas. Ērglis lidoja, lidoja, bet pusdienlaikā atlaidās atpakaļ pie vīra un saka:

— Vēl man spēka maz — nokauj vēl vienu govil

Vīrs paklausīja, nokāva govi. Pa gadu ērglis to bija apēdis. Un atkal — ņēma un aizlidoja… Lidinājās turpat vai visu dienu, bet vakarā bija atkal klāt un teica vīram:

— Nokauj vērsi arī!

Vīrs domāja: «Ko lai iesāk — kaut vērsi vai nekaut?» Bet tad nosaka:

— Kad tik daudz jau atdots, tad dos arī pēdējo!

Vīrs ņēma un nokāva vērsi arī. Tāpat kā iepriekš ērglis pa gadu noēda vērsi un pēc tam kā iepleta spārnus, tā uzlidoja augstu jo augstu — līdz pašiem mākoņiem.

Atlaidies atpakaļ, viņš saka vīram:

— Paldies tev, vīrs, — esi mani ēdinājis, bet tagad kāp man mugurā.

Vīrs jautā:

— Un kas tad būs?

Bet ērglis atkal to pašu:

— Kāp mugurā!

Vīrs uzkāpa arī.

Ērglis uznesa viņu gaisā vai līdz mākoņiem, bet tad svieda zemē. Vīrs krita, krita — tikai ērglis neļāva vis viņam nokrist zemē, saķēra un vaicā:

— Nu, kā tev bija ap sirdi?

Vīrs atbild:

— Tā, it kā es jau būtu pagalam.

Tad ērglis saka:

— Tāpat bija arī man, kad tu uz mani mērķēji.

Pēc tam viņš pavēl:

— Kāp atkal mugurā!

Vīram gan nemaz negribējās kāpt ērglim mugurā — bet ko lai dara, kāpa vien virsū. Ērglis atkal uznesa viņu vai mākonim blakus un no turienes meta lejā tā, ka līdz zemei varbūt palika vairs tikai kādas divas asis, un tad vaicā:

— Nu, vīrs, kā tev bija ap sirdi?

Vīrs atbild:

— Tā, it kā mani kauliņi jau būtu pajukuši kur kurais.

Tad ērglis saka:

— Tāpat bija man, kad tu otru reizi uz mani mērķēji. Nu, kāp vēl mugurā.

Vīrs kāpa arī.

Ērglis uznesa viņu gaisā aiz mākoņiem un no turienes meta lejā, bet saķēra jau pie pašas zemes un vaicā:

— Kā tev bija ap sirdi, kad lidoji lejā?

Vīrs atbild:

— Tā, it kā manis pasaulē vairs nebūtu.

Tad ērglis saka:

— Tāpat bija man, kad tu trešo reizi uz mani mērķēji.

Bet tad sāk citu runu:

— Tagad vairs neviens nav nekā parādā — ne tu man, ne es tev. Bet kāp nu atkal man mugurā — laidīsimies uz manu sētu.

Tā viņi laižas, laižas, līdz beidzot nokļūst pie ērgļa tēvoča. Ērglis saka:

— Ej iekšā istabā un, kad tev jautās, vai neesi redzējis brāļadēlu, tad atbildi: ja dosiet brīnumolu, tad vedīšu brāļadēlu jums šurp.

Vīrs ieiet istabā, tur uzreiz viņam taujā:

— Vai no brīva prāta vai nebrīva esi atnācis?

Vīrs atsaka:

— Kārtīgs kazaks lai iet kur iedams, visur no brīva prāta. Nu viņu sāk iztaujāt:

— Vai neesi tur savā pusē dzirdējis kaut ko par mūsu brāļadēlu? Jau trešā vasara apkārt, kā aizgāja karā, bet nav ne ziņas, ne miņas.

Vīrs uz to saka:

— Ja dosiet brīnumolu, tad vedīšu viņu jums šurp.

Bet vīram atbild:

— Labāk lai viņu nekad vairs neredzam nekā atdodam tev brīnumolu.

Tad vīrs iziet ārā un stāsta ērglim:

— Viņi sacīja tā: labāk lai viņu nekad vairs neredzam nekā atdodam tev brīnumolu.

Ērglis saka:

— Lidosim tālāk!

Laižas nu, laižas, līdz nokjūst pie ērgļa brāļa, arī te vīrs runā tāpat, kā runājis ar ērgļa tēvoci, bet arī te brīnumolu nedabū.

Nu aizlido abi pie ērgļa tēva, un ērglis saka vīrim:

— Ej istabā un, kad tev vaicā par mani, tad saki, ka esi mani redzējis un, ja dos tev brīnumolu, tad vedīsi mani šurp.

Vīrs ieiet istabā, un ērgļa tēvs viņam jautā:

— Vai no brīva prāta vai no nebrīva esi atnācis?

Vīrs atbild:

— Kārtīgs kazaks lai iet kur iedams, visur no brīva prāta.

Nu ērgļa tēvs sāk vīru izprašņāt:

— Vai neesi redzējis mūsu dēlu? Trešā vasara, kā viņa nav, — aizgāja karā, laikam būs tur nokauts.

Bet vīrs atbild:

— Redzēju gan un, ja dosiet brīnumolu, tad vedīšu arī šurp.

Ērgļa tēvs nu saka:

— Kam tev brīnumola? Labāk dosim tev daudz naudas.

Vīrs atsakās:

— Negribu naudu, dodiet man brīnumolu!

— Ej atved viņu, tad tūliņ dabūsi!

Vīrs ieved ērgli istabā. Ērgļa tēvs un māte kļuva tik priecīgi, ka atdeva vīram brīnumolu un pieteica:

— Tikai nesaplēs pa ceļam un, mājā nonācis, uzcel lielus aplokus un tur olu pārsit.

Vīrs nu iet, iet, un viņam gauži sagribas dzert. Te arī aka pagadās. Kā vīrs nometās padzerties, tā pie grodiem sasita gan brīnumolu. Nu tik sāka no olas nākt ārā lopi! Nāk cits aiz cita. Vīrs gan skraidīja lopiņiem pakaļ, bet, kolīdz vienā malā sagriež kopā, tā otrā malā jau sprūk katrs uz savu pusi. Vīrs, nabadziņš, klaigā, klaigā, bet nekā viens nevar izdarīt.

Te, kur radusies, kur ne, nāk pūķiene un saka vīram:

— Ko tu, vīrs, man dosi, ja es tev ganāmpulku sadzīšu atpakaļ olā?

Vīrs atteic:

— Ko tad lai tev dodu?

Bet pūķiene vaicā:

— Vai dosi to, kas mājā uzradies, kamēr tevis nebija?

Vīrs ir ar mieru:

— Došu!

Nu pūķiene visu ganāmpulku līdz pēdējam lopiņam sadzina atkal olā atpakaļ, aizlipināja olu ciet un ielika vīram saujā.