Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Nabaga vīrs ar sievu gaida dēlus, bet nevar sagaidīt. Ne ziņas no tiem, ne miņas.

Tad jaunākais dēls saka mātei:

— Taisiet, māmulīt, arī man tarbiņu. Varbūt es atnesīšu samaksu no vārnu valdnieka un atradīšu brālīšus.

Nabaga sieva apraudājās un ņēmās dēlu lūgties un atrunāt. Velti. Vajadzēja vien arī viņu palaist ceļā.

Gāja jaunākais dēls pa dziļām ielejām, pa tumšiem mežiem. Atsēdās zem tā paša krūma, kur reiz bija sēdējuši viņa brāli, un sāka ēst. Nebija viņš patapis ne otru maizes kumosu nogriezt, te uzrodas kliba vārna. Tā lec uz vienas kājas un lūdz puisim:

— Dod man kumosiņu!

Nebija vārna par lāgu vēl vārdu izteikusi, kad puisis jau atgriezis krietnu šķēli un sniedz vārnai:

— Ed, bēdulīt! Man pietiks. Vienam nemaz neiet pie sirds.

— Vai sīpolu nedosi? — vārna vaicā.

— Kāpēc nedošu? Ja gribi, došu mīļu prātu.

Vārna apēda maizi, apēda sīpolu, laipni patencināja un jautāja:

— Kurp tev ejams, puisi? Esi ieklīdis tādā mežā, no kura vēl neviens cilvēks nav izkļuvis ārā.

— Man jātiek uz sudraba noru. Tajā norā stāv sudraba pils, un pilī mājo vārnu valdnieks. Droši vien tur ir arī mani brāļi.

— Ņem mani uz pleca, jo nevaru kāju ne pie zemes likt, bet spārni ir vāji! — vārna lūdz.

— Kāpēc gan lai neņemtu? Nekad vēl neesmu vārnu uz pleca nēsājis! — puisis nosmējās un uzcēla vārnu plecā.

Abi devās ceļā. Vārna tup uz pleca un visu laiku čukst puisim:

— Ej pa labi, ej pa kreisi! Ej taisni!

Tā viņi gāja divi dienas un divi naktis. Cauri vienam, cauri otram biezam mežam. Te uzreiz paspīdēja gaišums, un viņi iznāca plašā norā. Kas tā gan bija par noru! Zāle, ziedi, pat akmeņi — viss no tīra sudraba.

Noras vidū stāvēja klints, tā arī no sudraba, bet klints virsotnē — brīnumaina pils.

Puisis palika stāvam kā apburts. Ne sapnī viņš nebija skatījis tādu krāšņumu. Abi ar vārnu viņi apmetās noras malā un apēda visu, kas tarbiņā vēl bija atlicis.

Tad klibā vārna teica:

— Tur klints galā stāv mana valdnieka pils. Ceju uz turieni, atradīsi pats. Bet par to, ka biji pret mani tik labs, došu tev kādu padomu. Kad mans valdnieks tev vaicās, kādu maksu gribi par vērsīšiem, tad neprasi nekā cita kā vien to, ko viņš liek pagalvī, kad iet gulēt.

To pateikusi, vārna nozuda.

Nabaga vīra dēls uzkāpa milzum augstajā klintī; tur viņu saņēma sargi un aizveda taisni pie sudraba troņa, kurā sēdēja, vārnu valdnieks.

— Kā tu atradi ceju uz šejieni? — vārnu valdnieks taujā..

— Labi ļaudis parādīja! — puisis atbild. Viņš negribējai nodot klibo vārnu.

— Ja jau esi pie manis nokļuvis, tad man jātur vārds. Apskaties visas manas istabas un saki, kas tev visvairāk patīk. To arī došu!

Trīs dienas un trīs naktis nabaga vīra dēls staigāja pa valdnieka pils zālēm, bet nebija vēl apgājis ne desmito pils daļu.. Tad viņš devās atkal pie vārnu valdnieka un sacīja:

— Brīnumainas, valdniek, ir tavas zāles. Daudz ko tur redzēju, daudz kas no redzētā man patika. Bet ko es iesākšu ar to bagātību? Vairāk es nekā neskatīšos, bet tev lūdzu: dod mani to, ko liec pagalvī, kad ej gulēt.

Vārnu valdnieks noskaitās un aiz lielām dusmām pavēlēja nocirst galvu visām vārnām, kas puisi pa zālēm bija pavadījušas.

— Tas viņām par to, ka kāda ir tev devusi šādu padomu! Valdnieks ņēmās puisi pārrunāt, sacīdams, ka došot visu, ko vien šis vēloties, lai tikai atsakoties no sava lūguma.

— Bet man vienīgi tas ir iepaticies! — puisis nepiekāpās.

— Došu tev vēršus, došu tev vezumu zelta, cik vien vērši pavilks!

— Nē, dod man tikai to, ko liec pagalvī, kad ej gulēt.

— Došu tev visu, kas rodams manās zālēs!

Bet puisis neatteicās no sava lūguma.

Ko vārnu valdnieks varēja darīt?

Viņš izvilka no spilvena apakšas mazas dzirnaviņas, kādās kungu namos maļ kafiju, un atdeva tās puisim.

— Še tev, ko gribēji. Tikai pazūdi no manām acīm, ka nesaknābju tevi! — valdnieks nikni uzsauca.

Puisis nobijās, iebāza dzirnaviņas tarbiņā un steidzās projām no vārnu valsts. Apstājās tikai tad, kad bija jau biezā mežā.

Tur viņš apsēdās, nolika līdzās dzirnaviņas un meklēja, vai tarbiņā nebūs vēl palikusi karašas doniņa. Bet tarbiņa bija tukša.

«Sliktu padomu man klibā vārna devusi,» puisis domāja. «Labāk būtu ņēmis kaut ko no vārnu valdnieka bagātībām.»

Aiz gara laika puisis ņēmās pētīt dzirnaviņas — : gribējās izdibināt, kas īsti tā ir par mantu. Valdnieks taču bija ar mieru tās dēj atdot visas bagātības. Taču tās izskatījās tādas pašas kā visas dzirnaviņas.

«Nomiršu vēl badā!» puisis bēdājās. «Kaut jel te uzrastos galds ar ēdieniem, dzērieniem — kā vārnu valdnieka zālēs.» Un viņš pagrieza dzirnaviņu rokturi…

Tai pašā brīdī puiša priekšā patiesi uzradās bagātīgi klāts, visādiem ēdieniem piekrauts galds.

— Vai tu re, ko manas dzirnaviņas prot! — puisis brīnījās un priecājās.

Bet tūdaļ arī noskuma: «Kā lai viens ēdu, ja mājā cieš izsalkumu tētis un māmuļa, brāļi un māsas?»

Viņš atkal pagrieza dzirnaviņu rokturi un sacīja:

— Lai te ierodas mani brāļi un māsas, tēvs un mātei Tai pašā brīdī ap galdu sasēdās visi puiša tuvinieki — tēvs un māte, māsas, brāli.

Tikmēr necēlās augšā, kamēr visu bija apēduši. Tad laimīgi devās mājup un dzīvoja pārticībā. Ko vien viņi sagribēja, to dzirnaviņas izmala.

Ja neticat, aizejiet uz viņu mājiņu un pavaicājiet paši. Ja tikai gribēs, viņi jums visu pastāstīs.

Reiz kaut kur mežā bija mājiņa, un mājiņā dzīvoja kāda sieva ar savu dēlu. Sava tīruma viņiem nebija, jo visapkārt pletās tikai biezs mežs, un maizi viņiem vajadzēja pirkt. Kādudien maizes aptrūkās, un sieva sūtīja dēlu, lai iet to nopirkt.

— Še, dēls, šie naudas gabali, ej un nopērc maizi.

Dēls paņēma naudu un aizgāja. Iet, iet, te ierauga kādu vīru vedam sunīti.

— Labu dienu, tēvoc!

— Labdien, labdien!

— Kur tu sunīti vedīsi?

— Aizvedīšu uz mežu un pakāršu, — vīrs saka, — vecs jau kļuvis, nekur vairs neder.

— Nekar, mīļais cilvēk, pārdod labāk mani :

— Pērc!

— Ko tad gribi par to?

— Ko dosi?

Dēls atdeva naudu, ko māte bija viņam devusi maizes pirkšanai, paņēma sunīti un aizveda mājā. Atnāk viņš mājā, māte jautā:

— Vai nopirki maizi, dēliņ?

— Nē, māmuļ, nenopirku.

— Kāpēc nenopirki?

— Eju, te ieraugu — vīrs ved sunīti kārt, tad es ņēmu un sunīti nopirku.

Māte atkal iedeva dēlam naudu un sūtīja pēc maizes. Viņš iet, te ierauga — kāds vīrs nes kaķi.

— Labu dienu, tēvoc!

— Labdien, labdien!

— Kur. tēvoc, iedams?

— Nesu kaķi uz mežu.

— Kālab nes šo uz mežu?

— Pakārsu. Mājā no kaķa nekā nevar glābt: liec kur likdams, bāz kur bāzdams, visur šis tiks klāt!

— Būtu pārdevis kaķi man! — dēls saka.

— Pērc!

— Ko tad tev lai dodu par kaķi?

— Kaulēties jau nekaulēšos: — cik maksāsi, par tik atdošu.

Tā nu dēls iebēra vīram saujā to naudu, ko māte bija devusi maizes pirkšanai, Un gāja mājup. Pārnāk mājā, māte jautā:

Kur tad maizi liki?

— Es jau nemaz nenopirku!

— Kāpēc nenopirki? Kur naudu liki? Varbūt atkal kādu nelaimes kustoni esi nopircis?