Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Otrā rītā agri carameitas vīrs pamostas — nav ne sievas, ne pils, ne gredzena, itin nekā, tikai tornis stāv. Grib viņš iet ārā — durvju nav. Pagrābstās gar vienu sienu, pagrābstās gar otru — netiek ārā, sienā atstāts tikai mazs lodziņš. Tajā tornī nu viņš, nabadziņš, dzīvo, un neviens pat ēst nedod. Tā viņš tur būtu ir nomiris un neviens ne zināt nekā nezinātu, ja nebijis sunīša un kaķa, jo tie arī bija palikuši tornī un varēja pa lodziņu tikt ārā. Sunītis reizi pa reizei aizskrēja laukos, izvilka kādam arājam no tarbiņas maizes riku un atnesa pie torņa, kaķītis paņēma riku zobos, uzkāpa pie lodziņa un atdeva maizi saimniekam.

Tā viņi bija savākuši nelielu maizes aizgādu, un tad sunītis teica kaķim:

— Tagad mūsu saimniekam maize ir, dosimies abi pāri jūrai, varbūt kaut kā atdabūsim gredzenu.

— Dosimies! — kaķis piekrīt.

Abi aizgāja. Teciņus vien, teciņus vien, līdz jūra klāt. Nu kaķītis uzsēdās sunītim mugurā, un tas laidās peldus. Peldēja ilgi un sasniedza gan beidzot otru malu. Izkāpa krastā, pasildījās saulītē, tad sunītis teica:

— Tagad ņemsim kājas pār pleciem un labi vetcīgi liksim prom uz pili. Kad dabūsim rokā gredzenu, tad jozīsim atpakaļ, ko nagi nes, citādi — ka vēl nenoķer.

Abi laidās skriet. Skrēja tavu skriešanu. Ne atpūtās, nekā, skrēja tik un skrēja. Izskrēja caur lielu mežu.

Te uzreiz redz — stāv pils, tai apkārt augsti mūri. Sunītis nu teic kaķītim:

— Tu paliec tepat mežmalā, es esmu vecāks, tāpēc iešu izlūkot, vai varēs kaut kā tikt pilī iekšā un izzagt gredzenu.

Kaķītis palika. Sunītis aizskrien līdz pilij un redz — pie vārtiem stāv sargi. Klau, priekšnieks piekodina karavīriem:

— Sargājiet stipri, lai kāds naidnieks netiek iekšā.

— Nebēdājiet, — sargi apgalvo, — ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.

Sunītis pastaigāja, pastaigāja gar mūriem un tā arī aizgāja atpaka! pie kaķīša. Aizgāja, apsēdās un bēdājās:

— Ko lai iesāk, ja tur visapkārt augsti jo augsti mūri un pie vārtiem nostādīti sargi — tādi sargi, ka ne putns neielaidīsies, ne pele neielīdīs.

— Tagad paliec tu mežmalā, — kaķītis saka, — bet es iešu pie carameitas.

Un viņš aizskrēja. Atskrien pie pils — sargi stāv pie vārtiem, augsti mūri visapkārt. Kaķītis pagājas uz otru pusi, tur pie mūra aug koks, kaķītis kokā augšā un pils pagalmā iekšā. Pieskrēja pie carameitas loga un nu grozās tur apakšā.

Carameita pienāca pie loga, skatās — pagalmā staigā kaķis. Viņa to ielaida istabā. Nu kaķītis klaiņo pa visām istabām un vēro, kur carameita glabā gredzenu. Kad bija to noskatījis, pagaidīja, līdz visi nolikās gulēt, paķēra gredzenu un diedza prom. Aizskrēja līdz jūras malai un steigšus vien lēca sunītim mugurā, sunītis metās ūdenī un aizpeldēja.

Jau viņi nupat būs jūru pārpeldējuši, drīz jau krasts klāt, te sunītis vaicā kaķītim:

— Nu, vai cieši turi gredzenu?

Kaķis neatbild, jo gredzens tak viņam mutē. Bet sunītis neliekas mierā:

— Es tev vaicāju, vai cieši turi gredzenu? Ja neatbildēsi, iesviedīšu tevi jūrā.

Kaķis cieš klusu, un sunītis apskaišas.

— Neatbildi ar, tūliņ sviežu tevi jūrā!

Kaķis nobijās.

— Turu-u!

Un gredzens — plunkš!—jūrā iekšā! Kaķis atkal cieš klusu, nesaka vairāk ne vārda.

Piepeldēja viņi pie krasta, izkāpa malā — nu kaķis klūp sunim virsū:

— Ak tu tāds! Tu esi vainīgs, ka gredzenu palaidu vaļā! Ko tu mani tincināji? Lien nu tagad jūrā, meklē gredzenu! Gribi vai negribi, lien tik.

Ielīda sunītis jūrā, bradāja, bradāja, plunčojās, plunčojās — nekā. Nu sāka abi nikni strīdēties. Bet beidzot nosprieda:

— Staigāsim gar jūru un taujāsim, varbūt atradīsies kāds, kas mums iznesīs gredzenu no jūras.

Abi pasildījās drusciņ saulītē un aizgāja gar jūras malu. Ko vien satika, ko ieraudzīja, tam prašņāja, vai šis nevarot no jūras dabūt ārā gredzenu, vai nezinot kādu, kas to varētu; bet nevienu tādu nevarēja atrast. Un kaķis saka:

— Vai zini ko? Iesim gar krastu un ņemsim ciet vardes un vēžus.

— Labi, — sunītis piekrīt, — iesim ar!

Gāja nu atkal. Satiek vardi un vaicā:

— Vai iznesīsi mums no jūras gredzenu? Iznes, citādi nelaidīsim tevi atpakaļ jūrā.

Kuru vardi noķer, tā sola:

— Zinu, kur ir jūsu gredzens. Laidiet mani vaiā, atnesīšu jums gredzenu.

Šie palaiž arī, varde aizpeld, tomēr no gredzena ne ziņas, ne miņas.

Sākumā vardes no šiem baidījās, bet vēlāk vairs ne. Kura pagadījās šiem nagos, tā tūdaļ sola:

— Atnesīšu gredzenu.

Šie palaiž arī.

Vakarā iet abi gar jūru, skatās — lec vardulēns. Viņi to saķer un vaicā:

— Vai tu zini, kur jūrā guļ gredzens?

— Nezinu… kvā, kvā!

— Ja nezini, tad nelaidīsim tevi atpakaļ pie mātes.

Vecā varde — tāda milzīga kā spainis — to pamanījusi, izlīda no ūdens un lūdz:

— Nedariet manam bērnam pāri, es atnesīšu jums gredzenu.

— Labi, sunītis ar kaķīti saka, — mēs viņu paturēsim, līdz tu atnesīsi gredzenu; kad atnesīsi, tad tavu bērnu atlaidīsim.

Varde ienira jūrā, atrada gredzenu un atdeva sunītim un kaķītim. Viņi paņēma gredzenu, atlaida vardulēnu un mudīgi skrēja uz torni.

Atnāca sunītis ar kaķīti pie sava saimnieka, bet šis jau noēdis visu maizi, divi dienas nav baudījis ne kripatas, izdēdējis kā skals. Kaķītis tūliņ uzkāpa pie lodziņa un atdeva saimniekam gredzenu. Viņš pārmeta to no vienas saujas otrā, un tūdaļ ieradās kalpi. Viņš tiem saka:

— Aiznesiet šo torni atpakaļ, kur tas bija, lai tas atkal pārvēršas par pili un pilī lai ir mana sieva un māte.

Kolīdz viņš tā bija pateicis, tā viss jau bija izdarīts. Bet sievu viņš padzina, pats tagad dzīvo ar māti, sunīti un kaķīti.

Ne jau mūsu laikos, bet kādreiz sensenis — varbūt nedz mūsu tēvu, nedz tēvtēvu vēl nemaz pasaulē nebija — dzīvoja kāds nabaga vīrs ar sievu, kam bija viens vienīgs dēls un tas pats pagalam neizdevies: tāds sliņķis, ka tīrais posts un negals! Dēls nekā nestrādāja, nevīžoja ne salmiņa pacelt, tikai sēdēja uz krāsns un bārstīja prosas graudus. Savus divdesmit gadus jau pasaulē nodzīvojis, bet tā arī sēdēja uz krāsns; ja padeva ēst, tad ēda, ja nedeva, tad iztika tāpat.

Tēvs, mātē sūkstījās:

— Ko mēs, dēls, ar tevi lai iesākam, ja tu nekā nejēdz? Citi bērni saviem vecākiem ir lielie palīgi, bet tu par velti maizi ēd!

Dēlam par to maza bēda: sēd tik un bārsta prosas graudus.

Tēvs, māte sūkstījās, sūkstījās, un tad māte reiz sacīja:

— Ko tu, vecīt, domā ar viņu iesākt? Augumā jau padevies, bet tāds nejēgulis, ka nekādu darbu nemāk. Ņem, atdod viņu kaut kur, salīgsti kaut kur darbā, varbūt sveši ļaudis viņam kaut ko iemācīs.

Abi vecie apspriedās, un tēvs atdeva dēlu pie skrodera mācībā. Padzīvoja dēls pie skrodera dienas trīs un atmuka mājā, uzlīda uz krāsns un bārsta atkal prosas graudus. Tēvs viņu krietni nopēra un atdeva pie kurpnieka mācibā. Dēls arī no turienes aizmuka. Tēvs viņu nopēra atkal un atdeva pie kalēja mācībā. Dēls arī tur ilgi nenodzīvoja, atmuka mājā.

— Ko lai ar viņu dara? — tēvs gudro. — Aizvedīšu viņu, nolāpīto sliņķi, uz citu cara valsti, kur gadīsies, tur atdošu darbā — varbūt no turienes neaizmuks.

Ņēma tēvs un veda dēlu prom. Cik ilgi nu bija gājuši, cik nebija, bet nonāca viņi tādā biezā mežā, ka tik vien nodiedams, kā zeme zem kājām un debesis virs galvas. Nonāca viņi mežā varen piekusuši; takas malā, rau, tup apdedzis celms, un tēvs saka: