Dažādi autori - Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

— Esmu piekusis, apsēdīšos brītiņu atpūsties.

Viņš apsēdās uz celma un novaidējās:

— Vai manu! Tad ta pieguru!

Tikko viņš tos vārdus bija izteicis, tā no celma, kur radies, kur ne, izlien mazītiņš večuks — pats grumbu grumbās, zaļa bārda vai līdz ceļiem.

— Ko tev, cilvēk, no manis vajag? — večuks vaicā.

Vīrs brīnās: «Kur šitāds ērms radies?» — un atbild večukam:

— Vai es tevi saucu? Liec mieru!

— Kā tad nesauci, ja sauci, — večuks atcērt.

— Kas tu tāds esi? — vīrs taujā.

— Esmu meža valdnieks Vaimans. Kālab sauci mani?

— Ej, ej, ne prātā nav nācis tevi saukt!

— Nē, sauci gan — tu sacīji «Vai manu!».

— Biju piekusis, — vīrs skaidro, — tāpēc tā runāju.

— Kurp tad iedams? — Vaimans apvaicājas.

— Kur acis rāda, — vīrs pastāsta. — Vedu šo zēnu salīgt darbā — varbūt sveši ļaudis viņu vedīs pie prāta, jo savā pusē, cik salīgstu viņu darbā, tik aizmūk.

— Salīgsti viņu pie manis, — Vaimans aicina. — Es izmācīšu. Tikai ar tādu norunu: kad gads būs apkārt un tu atnāksi viņam pakaļ, tad varēsi vest līdzi, ja viņu pazīsi, bet, ja nepazīsi, tad viņš kalpos man vēl gadu.

— Labi, — vīrs ir ar mieru.

Tā viņi salīga, vīrs aizgāja atpakaļ uz māju, bet dēlu Vaimans aizveda līdzi. Aizveda apakšzemes pasaulē, zaļā būdiņā ar niedru jumtu. Un būdiņā viss zaļš: sienas zaļas un soli zaļi, Vaimana sieva zaļa un bērni arī — viss, viss zaļš. Bet par kalponēm Vaimana mājā bija mežameitas — tik zaļas kā rūtas!

— Sēdi nu, kalps, — Vaimans aicina, — un iekod kādu kumosu!

Mežameitas noliek puisim priekšā ēdienu — tas arī zaļš.

— Tagad, — Vaimans rīko, — ej, kalps, pacērt malciņu un sanes iekšā.

Puisis izgāja ārā. Vai nu bija ko pacirtis, vai nebija — apgulās uz pagalēm un aizmiga. Atnāk Vaimans, skatās — kalps guļ. Vaimans tad pavēlēja sakraut malku kaudzē, uz kaudzes uzlika sasieto kalpu un pielaida malkai uguni. Sadega kalps! Vaimans sarausa pelnus un izsēja vējā, bet viena oglīte no pelniem izkrita tepat. Vaimans apslacīja oglīti ar dzīvības ūdeni, un kalps atkal tapa dzīvs, tikai bija mazdrusciņ mundrāks.

Vaimans atkal vēlēja kalpam cirst malku, bet šis atkal aizmiga. Vaimans pielaida malkai uguni, sadedzināja kalpu, pelnus izsēja vējā, oglīti apslacīja ar dzīvības ūdeni, kalps atkal atdzīvojās — un nu bija tāds glīts puisis, ka labāku neatradīs! Vaimans sadedzināja kalpu trešo reizi, atkal apslacīja oglīti ar dzīvības ūdeni — un slinkais puisis nu bija izvērties par tādu brašu un skaistu kazaku, ka ne redzēts tāds, ne dzirdēts, tikai pasakā minēts.

Tā nu puisis nokalpoja gadu. Kolīdz gads bija apkārt, tā tēvs nāca dēlam pakaļ. Atnāca tai pašā mežā, pie tā paša apdegušā celma, apsēdās un teica:

— Vai manu!

Vaimans izlīda no celma un apsveicinājās:

— Labu dienu, vīrs!

— Labu dienu, Vaiman!

— Ko tev vajag, vīrs? — Vaimans vaicā.

— Atnācu dēlam pakaļ, — vīrs atbild.

— Labi, iesim — ja pazīsi, ņem dēlu līdzi, ja nepazīsi, tad viņš kalpos vēl gadu.

Vīrs gāja Vaimanam pakaļ. Abi nonāk Vaimana sētā. Vaimans iznes mēriņu prosas graudu, nober zemē — un tūdaļ saskrien gaiļu bez sava gala.

— Sazīmē nu, kurš ir tavs dēls! — Vaimans saka.

Vīrs vēroja, vēroja — nekā, nepazina vis dēla: visi gaiļi vienādi, visi līdzīgi cits citam.

— Nu, — Vaimans tagad saka, — ja nepazini dēla, tad ej vien, kā nācis. Dēls kalpos man vēl gadu.

Vīrs devās atpakaļ uz māju. Iet uz beigām arī otrs gads; vīrs atkal auj kājas ceļam pie Vaimana. Nonācis pie celma, viņš sauc:

— Vaiman!

Vaimans izlien arī.

— Nāc nu, sazīmē dēlu, — viņš aicina.

Sētā Vaimans ieved vīru aitu kūtī — tur aveni vien un visi līdzīgi kā ūdens piles. Vīrs vēroja, vēroja, bet dēla nepazina.

— Ja tā, tad ej vien, kā nācis: dēls kalpos man vēl vienu gadu.

Vīrs bēdīgs gāja mājup.

Beidzas arī trešais gads, un vīrs dodas pie Vaimana. Iet, iet, te uzreiz pretim gadās tētiņš — baltās drānās, pats arī balts kā ābele.

— Laba diena, vīrs!

— Labu dienu tev ari, vectēvi

— Kurp tev ejams?

— Eju pie Vaimana dēlu atbrīvot.

— Kā tad tā?

— Tā un tā, — vīrs atteic. Un izstāsta baltajam tētiņam, kāpēc un ar kādu norunu atdevis dēlu pie Vaimana darbā.

— E-ē! — tētiņš novelk. — Slikti, vīrs! Viņš tevi ilgi vazās aiz deguna.

— Pats jau redzu, ka slikti, — vīrs atzīst, — bet nesajēdzu, ko tagad lai iesāku. Vai jūs, vectēv, nezināt, kā lai uzminu, kurš ir mans dēls?

— Zinu! — tētiņš saka.

— Mīļo tētiņ, pastāstiet man arī! Lai nu dēls bija kāds būdams, tak jau paša bērns, paša miesa un asins.

— Tad klausies, — tētiņš teic. — Kad nonāksi pie Vaimana, viņš izlaidīs laukā baložus, un tu neņem nevienu citu, ņem tikai to, kurš neknābās graudus, tikai tupēs viens pats zem bumbieres un bužinās spalviņas — tas būs tavs dēls!

Vīrs teica tētiņam paldies un gāja tālāk. Nonāca pie celmai un sauca:

— Vaiman!

Vaimans izlīda un ieveda vīru savā meža valstībā. Tur viņš. pakaisīja mēriņu kviešu un sasauca baložus. Baložu salaidās kā melnais mākonis, visi līdzīgi kā ūdens piles.

— Sazīmē nu, kurš ir tavs dēls, — Vaimans aicina. — Ja pazīsi, būs tavs, ja ne — paliks mans.

Raug, visi baloži knābā graudus, tikai viens tup maliņā zem bumbieres un piepūties bužina spalviņas. Vīrs nu saka:

— Re, kur mans dēls!

— Sazīmēji gan! Nu, tad ņem arī.

Vaimans pārvērta balodi tādā brašā puisī, ka skaistāku visā pasaulē neatradīs.

Tēvs priecīgs apskāva dēlu, nomutēja. Priecājās abi.

— Ejam nu, dēls, mājup.

Tā nu viņi aizgāja. Iet un runājas. Tēvs taujā, kā tur pie Vaimana klājies, un dēls stāsta; tad atkal tēvs stāsta, cik viņam grūti ejot, un dēls klausās. Beidzot tēvs saka:

— Ko nu mēs, dēls, tagad darīsim? Es esmu nabags, tu esi nabags. Trīs gadus nokalpoji, bet nekā nenopelnīji!

— Nebēdājiet, tēv, gan būs labi, — dēls atteic. — Paga vien: te kungi medīs lapsas, tad es pārvērtīšos par kurtu un lapsu noķeršu. Kungi gribēs mani nopirkt; pārdodiet mani par trīssimt rubļiem — tikai pārdodiet bez ķēdes. Tā jums tiks nauda, un mēs dzīvosim labas dienas!

Tā nu viņi iet, iet, te uzreiz ierauga — mežmalā suņi trenkā lapsu, trenkā tavu trenkāšanu: ne lapsa var aizmukt, ne suņi to noķert. Dēls tūdaļ pārvērtās par kurtu, noķēra lapsu. Kundzēni izskrien no meža.

— Vai tas tavs kurts?

— Mans!

— Labs kurts! Pārdod to mums.

— Pērciet.

— Cik prasi?

— Bez ķēdes — trīssimt rubļu.

— Kam mums tavas ķēdes vajag, mēs piesiesim apzeltītā!! Še simt!

— Nē.

— Nu, še nauda, dod kurtu.

Kundzēni noskaitīja naudu, paņēma kurtu un — aidā! — atkal steidzas medīt. Palaida kurtu, lai ķer lapsu. Kurts kā likās lapsai pakaļ, tā ietrieca to dziļi mežā, tur pārvērtās par puisi un atnāca atpakaļ pie tēva.

Nu abi iet, iet, te uzreiz tēvs saka:

— Ko mēs, dēls, lielu ar šito naudu iesāksim — tik vien varēsim kā tikt pie savas saimniecības un mājeli pielāpīt.

— Nebēdājiet, tēt, gan nauda būs vēl. Paga vien: te jās kundzēni medīt ar vanagu paipalas. Es pārvērtīšos par vanagu, kundzēni gribēs mani pirkt, pārdodiet mani atkal par trīssimt rubļiem, tikai bez micītes.