L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

L. Lagins

VECAIS CHOTABIČS

.

Grāmatā «Tūkstoš un viena nakts» ir «Pasaka par zvejnieku». Zvejnieks izvilcis no jūras savus tīklus, bet tīklos bijis vara trauks, kurā atradies varens burvis — džins. Viņš bijis ieslodzīts šajā traukā turpat vai divi tūkstoši gadu. Šis džins zvērējis aplaimot to, kas viņu izlaidīs brīvībā: padarīt bagātu, atklāt tam visus zemes dārgumus, pārvērst viņu par visvarenāko sultānu un turklāt izpildīt vēl trīs sava atbrīvotāja vēlē­šanās.

Vai arī, piemēram, «Aladina burvju lampa». Liktos it kā veca, ne ar ko neievērojama lampa, varētu teikt — vienkārša grabaža. Bet vajadzējis to tikai drusku paberzt — un pēkšņi nez no kurienes radies džins, kas izpildījis jebkuru, pat visneiespējamāko sava pavēlnieka vēlēšanos. Jūs vēlētos kādus sevišķus ēdienus un dzērienus? Lūdzu. Lādes, līdz malām pilnas ar zeltu un dārgakmeņiem? Darīts. Greznu pili? Acumirklī. Pār­vērst jūsu nelabvēli par zvēru vai rāpuli? Ar vislielāko prieku.

Atjauj tikai šādam burvim pēc viņa paša saprašanas apveltīt savu pavēlnieku — un atkal parādīsies tās pašas neskaitāmās dārglietu lādes, tās pašas sultānu pilis.

Pēc seno brīnumpasaku džinu izpratnes un pēc to domām, kuru vēlē­šanās viņi šajās pasakās izpildīja, tā tad arī bijusi cilvēka vispilnīgākā laime, par kādu vien varēja sapņot.

Daudzi gadsimti ir aizritējuši kopš tā laika, kad pirmo reizi stāstītas šīs pasakas, taču priekšstats par laimi vēl ilgi saistījās un kapitalistiskajās valstīs vēl šobaltdien daudziem saistās ar pilnām zelta un briljantu lādēm, saistās ar varu pār citiem cilvēkiem.

Ai, kā šie ļaudis ilgojas, lai pie viņiem ierastos kaut vai kāds paputējis seno pasaku džins ar savām pilīm un bagātībām! Protams, viņi domā, ka jebkurš džins, kas divi tūkstoši gadu pavadījis ieslodzījumā, gribot ne­gribot mazliet būs atpalicis no dzīves. Iespējams arī, ka pils, ko viņš dāvinās, nebūs visai labi iekārtota, raugoties no modernās technikas sa­sniegumu viedokļa. Architektura taču kopš kalifa Haruna al Rašida laikiem spērusi milzu soli uz priekšu! Radušās vannas istabas, lifti, lieli, gaiši logi, centrālapkure, elektriskā apgaismošana … Bet ko nu, vai tad ir vērts par sīkumiem runāt! Lai dāvina tādas pilis, kādas viņam tīk. Kaut tikai bijušas lādes ar zeltu un briljantiem, tad jau viss cits arī tiks: būs gods, vara, gardi ēdieni, būs svētlaimīga, bezdarbīga dzīve, kāda piederas bagātam «civilizētam» slaistam, kas nicina visus tos, kuri pārtiek no sava darba augļiem. No šāda džina var paciest arī vienu otru sarūgtinājumu. Un nav taču nekāda nelaime, ja viņš nezina daudzus mūslaiku sadzīves notei­kumus, smalkas manieres un ja arī dažkārt noved tevi skandalozā situā­cijā. Brīnumdarim, kas mētājas ar dārglietu lādēm, šie cilvēki piedos visu.

Bet kā būtu, ja šāds džins pēkšņi nokļūtu mūsu zemē, kur pavisam citādi priekšstati par laimi un taisnīgumu, kur bagātnieku vara jau sen un uz visiem laikiem iznīcināta, kur cilvēku laimīgu un slavenu dara tikai godīgs darbs?

Centos iedomāties, kas notiktu, ja no ieslodzījuma traukā džinu iz­glābtu visparastākais padomju zēns, tāds, kādu mūsu laimīgajā sociālis­tiskajā valstī ir miljoniem.

Un pēkšņi, iedomājieties tikai, es uzzinu, ka Voļka Kostiļkovs, tas pats, kas'agrāk dzīvoja tepat mūsu Trjochprudnajas šķērsielā, nu tas pats Voļka Kostiļkovs, kas pērn nometnē bija vislabākais nirējs… Tomēr labāk ņemšu un stāstīšu jums visu pēc kārtas.

Pulksten septiņos un trīsdesmit divās minūtēs no rīta pa aizkara spraudziņu ieslīdēja jautrs saules zaķītis un apme­tās uz sestās klases skolnieka Voļkas Kostiļkova deguna. Voļka nošķaudījās un pamodās.

Tieši šajā brīdi blakus istabā atskanēja mātes balss:

— Nav ko steigties, Aļoša. Lai jau bērns vēl mazliet pa- guļas, viņam šodien eksāmens.

Voļka īgni saviebās.

Kad gan māte reiz beigs viņu saukt par bērnu!

— Kas par muļķībām! — atbildēja aiz sienas tēvs. — Puisim jau tepat trīspadsmit gadi. Lai tikai ceļas un palīdz sakravāt lietas. .. Viņam drīz bārda sāks augt, bet tu vēl arvien tikai: bērns un bērns .. .

Lietas sakravāt! Kā viņš to varēja aizmirst!

Voļka atmeta segu un steidzīgi sāka vilkt bikses kājās. Kā gan viņš varēja aizmirst! Tāda diena!

Kostiļkovu ģimene šodien pārceļas uz jaunu dzīvokli jaunā sešstāvu namā. Jau iepriekšējās dienas vakarā gandrīz viss bija iesaiņots. Māte ar vecmāmiņu traukus bija salikušas van­niņā, kurā kādreiz — sen sen mazgāja mazo Voļku. Tēvs, atro- tījis piedurknes un kā kurpnieks saņēmis pilnu muti ar naglām, bija aizsitis grāmatu kastes.

Pēc tam visi bija strīdējušies par to, kur salikt mantas, lai no rīta būtu ērtāk tās iznest. Pēc tam kā jau ceļa jūtīs dzēra tēju pie neapklāta galda. Tad nolēma, ka rīts gudrāks par vakaru, un likās gulēt.

Vārdu sakot, pilnīgi neaptverami, kā gan viņš varēja aiz­mirst, ka šorīt viņi pārceļas uz jaunu dzīvokli .. .

Tēja vēl nebija padzerta, kad ar lielu troksni istabā iebruka krāvēji. Vispirms viņi plaši atvēra abas durvju puses un pilnā balsī vaicāja: % — Vai var sākt?

— Lūdzu, — māte ar vecmāmiņu pateica reizē, un abas sāka aši rosīties.

Voļka svinīgi iznesa uz ielas pie trīstonnīgās slēgtās smagās mašīnas dīvana ruļļus un atzveltni.

Vai pārvācaties? — kaimiņu zēns viņam jautāja.

Pārvācamies, — Voļka nevērīgi atbildēja ar tādu iz­teiksmi sejā, it kā viņš katru nedēļu pārvāktos no viena dzīvokļa uz otru un tas viņam nebūtu nekas sevišķs.

Pienāca sētnieks Stepaničs, dziļdomīgi uztina smēķi un ne­gaidīti uzsāka ar Voļku solidu sarunu, kā līdzīgs ar līdzīgu. Zēnam aiz lepnuma un laimes mazliet apreiba galva. Viņš sa­ņēma dūšu un uzaicināja Stcpaniču ciemos jaunajā dzīvoklī. Sētnieks atbildēja: «Ar lielāko prieku.» Vārdu sakot, risinājās nopietna un prātīga divu vīriešu saruna, kad pēkšņi no dzīvokļa atskanēja mātes balss:

— Voļka! Voļka! .. . Ak, kur gan palicis šis neciešamais bērns?

Voļka aizdrāzās uz tukšo, neparasti plašo dzīvokli, kur mē­tājās vecu avīžu strēmeles un tukšas zāļu pudelītes.

Nu tad beidzot! — māte teica. — Ņem savu slaveno akva- riju un žigli kāp mašīnā! Tur apsēdies uz dīvana un akvariju turi klēpī! Nekur citur to nav kur likt. Tikai pielūko, neaplaisti dīvānu ar ūdeni …

Neizprotami, kādēļ gan vecāki tā uztraucas, kad pārceļas uz jaunu dzīvokli.

Galu galā Voļka iekārtojās gluži labi.

Mašīnā bija noslēpumaina un dzestra puskrēsla. Ja pie­miedza acis, tad varēja iedomāties, ka nebrauc vis pa Trjoch- prudnajas šķērsielu, kur esi nodzīvojis visu savu mūžu, bet kaut kur tālos Sibīrijas plašumos, kur sīvās cīņās ar dabu tev būs jā­uzceļ jauns padomju industrijas milzenis. Katrā ziņā viens no šīs celtniecības pirmrindniekiem būs Voļka Kostiļkovs. Viņš pirmais nolcks no mašīnas, kad autokaravana ieradīsies pare­dzētajā vietā. Viņš pirmais uzcels savu telti un nodos to ceļā saslimušo rīcībā, bet pats, pajokodams ar saviem celtniecības darba biedriem, paliks sildīties pie ugunskura, ko veikli un prasmīgi pats arī būs iekūris. Bet, kad sprakstošā salā un negantā sniegputenī kāds iedomāsies samazināt tempus, tādam tad sacīs: «Kaunieties, biedri! Ņemiet piemēru no Vladimira Kostiikova paraugbrigades …»