L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

Aiz dīvana novietotais un ar kājām uz augšu apgrieztais ēdamgalds tagad izskatījās apbrīnojami interesants un nepa­rasts. Uz galda šķindēja spainis, pilns ar dažādām pudelītēm. Pie kravas kastes sānmalas blāvi spīdēja niķelētā gulta. Vecā muca, kurā vecmāmuļa ziemai skābēja kāpostus, Voļkam piepeši šķita tik noslēpumaina un cienīga, ka viņš nemaz nebrīnītos, ja uzzinātu, ka taisni tajā kādreiz mitis filozofs Diogens, tas pats no seno grieķu vēstures.

Pa brezenta sienas caurumiem spraucās iekšā smalki saules stariņi. Voļka palūkojās pa kādu caurumu. Gluži kā uz kino­ekrānā viņa skatienam aši garām slīdēja jautras un trokšņainas ielas, klusas un ēnainas šķērsielas, plaši laukumi, pa kuriem visos virzienos divās rindās kustējās gājēji. Aiz gājējiem, ar pla­tajām spoguļvitrinām zibsnīdami, lēni slīdēja atpakaļ veikali, pilni ar precēm, pārdevējiem un nemierīgiem pircējiem; skolas un skolu pagalmi ar ņirbošām, baltām blūzītēm un sarkaniem kaklautiem — nepacietīgiem skolēniem, kas eksāmenu dienā vairs nevarēja tverties mājās; teātri, klubi, rūpnīcas, sarkani jaunceltņu milzeņi, norobežoti no garāmgājējiem ar augstiem dēļu žogiem un šaurām triju dēļu ietvēm. Rau, Voļkas smagajai mašīnai lēnām paslīdēja garām ilgotais cirka nams, pazems, ar apaļu ķieģeļkrāsas kupolu. Pie nama sienām tagad nebija kārdinošo reklāmu ar spilgti dzeltenām lauvām un skaistulēm, kas uz vienas kājas graciozi stāv uz neaprakstāmi krāšņu zirgu mugurām. Sakarā ar vasaras sezonu cirks pārcēlies uz Kultūras un atpūtas parku milzīgajā Sapito cirka brezenta teltī. Netālu no pamestā cirka smagā mašīna pabrauca garām gaiši zilam ekskursantu autobusam. Kādi trīsdesmit knēveļi, saķērušies pa divi, gāja pa ietvi un cieņas pilni skaļās balsīs nesaskanīgi dzie­dāja: «Nav vajadzīgs mums turku krasts! .. .» Droši vien bērnu­dārzs gāja pa bulvāri pastaigāties … Un atkal no Voļkas trauca projām skolas, maiznīcas, veikali, klubi, rūpnīcas, kinoteātri, bibliotēkas, jaunceltnes . . .

Un tad beidzot smagā mašīna, piekususi sprauslodama un elsdama, apstājās pie Voļkas jaunās mājas greznajām parādes durvīm. Krāvēji veikli un ātri sanesa mantas dzīvoklī un aiz­brauca.

Tēvs, kaut kā attaisījis kastes ar visnepieciešamākām lietām, teica:

Pārējo pabeigsim pēc darba.

Un aizgāja uz rūpnīcu.

Māte ar vecmāmuļu ņēmās izsaiņot saimniecības piederumus un traukus, bet Voļka nolēma pa to starpu aizskriet uz upi. Tiesa, tēvs gan bija piekodinājis, ka Voļka nedrīkst bez viņa iet peldē­ties, tāpēc ka tur ir ļoti dziļš, bet Voļka drīz vien atrada attais­nojumu:

«A^an ir nepieciešams izpeldēties, lai galva kļūtu skaidra. Kā es varu ierasties eksāmenā ar neskaidru galvu!»

Taisni apbrīnojami, kā Vo]ka vienmēr prata izdomāt attais­nojumu, kad taisījās darīt kaut ko tādu, kas viņam bija aizliegts!

Tas ir ļoti ērti, ja upe nav tālu 110 mājām. Voļka teica mātei, ka iešot uz krastmalu mācīties ģeogrāfiju. Viņš arī tiešām bija nodomājis minūtes desmit pašķirstīt mācības grāmatu. Taču, at­skrējis pie upes, viņš, ne mirkli nekavedamies, izģērbās un metās ūdenī. Bija vienpadsmitā stunda, un krastā neredzēja neviena cilvēka. Tas bija reizē ir labi, ir slikti. Labi tāpēc, ka neviens nevarēja viņu kavēt pēc sirds patikas izpeldēties. Slikti tāpēc, ka nebija neviena, kas jūsmotu par to, cik skaisti un brīvi Voļka peld, bet it sevišķi par to, cik lieliski viņš prot nirt.

Voļka izpeldējās un iznirās tā, ka vārda tiešā nozīmē kļuva zils. Tad viņš saprata, ka pietiek, gandrīz jau izkāpa no ūdens, bet pārdomāja un nolēma vēl vienu reizīti ienirt glāsainajā, dzidrajā ūdenī, kur spilgtās pusdienas saules stari iespiedās līdz pašam upes dibenam.

Un tieši tajā pašā mirklī, kad Voļka jau taisījās iznirt virs­pusē, viņa roka pēkšņi sataustīja upes dibenā kādu iegarenu priekšmetu. Voļka satvēra to un iznira pie paša krasta. Rokā viņam atradās gluds, apsūbējis neparastas formas māla trauks. Tas gan vairāk līdzinājās senlaiku amforai. Tā kakls bija cieši aizziests ar zaļu, sveķainu vielu, kurā varēja saskatīt kaut ko zīmoga nospiedumam līdzīgu.

Voļka pasvārstīja trauku rokā. Trauks bija smags, un Voļka sastinga.

Apslēpta manta! Apslēpta manta, senlietas, kurām būs mil­zīga zinātniska nozīme!. .. Tas ir ko vērts!

Aši apģērbies, viņš drāzās mājup, lai kādā klusākā stūrītī trauku atvērtu.

Kamēr Voļka aizskrēja līdz mājai, viņš jau bija sacerējis rakstu, kāds rīt katrā ziņā parā­dīsies visos laikrakstos. Viņš pat izdomāja tam virsrakstu: «Pio­nieris palīdzējis zinātnei.»

«Vakar N. milicijas nodaļā ieradās pionieris Vladimirs Kos­tiļkovs un nodeva dežurantam apslēptu mantu — retas senlaiku zeltlietas, ko viņš atradis upes dibenā, ļoti dziļā vietā. Atradumu milicija nodevusi vēstures muzejam. Pēc ziņām no drošiem avo­tiem, Vladimirs Kostiļkovs esot lielisks nirējs.»

Aizmanījies garām virtuvei, kur māte gatavoja pusdienas, Voļka tik strauji iemetās istabā, ka gandrīz vai salauza kaju: viņš atsitās pret lustru, kas vēl nebija piekārta pie griestiem. Tā bija ievērojamā vecmāmuļās lustra. Kādreiz, vēl pirmsrevo­lūcijas, nelaiķis vectēvs pats to bija pārtaisījis no petrolejas griestu lampas. Tā bija piemiņa no vectēva, un vecmāmuļa ne­parko no tās nešķirtos. Bet, tā kā ēdamistabā tā neizskatītos visai glīti, tad bija paredzēts to piekārt tieši tajā istabā, kur pašreiz ielavījās Voļka. Šim nolūkam griestos jau bija iedzīts liels dzelzs āķis. »

Berzēdams sadauzīto celi, Voļka aizslēdza aiz sevis durvis, izvilka no kabatas nazīti un, aiz satraukuma drebēdams, noka­sīja no trauka kakla zīmogu.

Tajā pašā mirklī visa istaba piepildījās ar kodīgiem, melniem dūmiem un kaut kas līdzīgs klusam sprādzienam ar lielu spēku uzsvieda Voļku līdz griestiem, kur viņš palika karājamies, ar biksēm aizķēries aiz tā paša āķa, pie kura bija paredzēts kārt vecmāmuļas lustru.

Kamēr Voļka, šūpodamies pie āķa, mēģināja tikt skaidrībā ^^ par to, kas bija noticis, dūmi pamazam izklīda, un zēns pēkšņi atklāja, ka bez viņa istabā atrodas vēl kāda dzīva būtne. Tas l)ija kalsns, melnīgsnējs vecis ar bārdu līdz jostas vietai, greznu čalmu galvā, tērpies garā, smalkā baltas vilnas svārkā, kas bija bagātīgi izšūts ar zeltu un sudrabu; kājās viņam bija platas, sniegbaltas zīda bikses un maigi rožainas safjanādas kurpes ar augsti uzliektiem purngaliem.

Apči! — skaļi nošķaudījās nepazīstamais večuks un

nometās uz ceļiem, ar pieri skardams grīdu. — Sveicinu tevi, o brīnum jaukais un gudrais jaunekli!

— Jūs … jūs .. . vai jūs no namu pārvaldes? — iesaucās Voļka, ieplestām acīm apmulsis vērdamies viņā.

— O nē, mans jaunais pavēlniek, — atbildēja vecais, palik­dams tai pašā stāvoklī un neganti šķaudīdams. — Es nenāku no namu pārvaldes. Es nāku no šī trauka. — Viņš norādīja uz dī­vaino trauku, no kura vēl vijās tieva dūmu strūkliņa. — Tad zini jel tu, cildenākais no visiem daiļajiem, ka esmu visā pasaulē varenākais un slavenākais džins Hasans Abdurachmans ibn Chotabs vai, kā pie jums mēdz teikt, Hasans Abdurachmans Chotabovičs. Un man gadījās — apči! — brīnišķīgs piedzīvojums, kas, ja ar adatām būtu ierakstīts acu kaktiņos, noderētu par pa­mācību tiem, kas to grib ņemt vērā. Es, nelaimīgais džins, nepa­klausīju Suleimanu ibn Daudu — lai miers viņiem abiem! — es un mans brālis Ornars Jusufs Chotabovičs. Tad Suleimans atsū­tīja savu veziru Asafu ibn Barachiju, un tas mūs aizveda ar varu. Un Suleimans ibn Dauds — lai miers viņiem abiem! — pavēlēja atnest divus traukus: vienu vara, bet otru mala, un mani ieslo­dzīja māla traukā, bet manu brāli — Omāru Chotaboviču — vara traukā. Viņš aizzīmogoja abus traukus, uzspiezdams uz tiem vis­diženāko no visiem — allaha vārdu, bet pēc tam pavēlēja džiniem, un viņi aiznesa mūs un iemeta manu brāli jūrā, bet mani upē, no kuras tu, o mans cildenais glābēj, — apči, apči! — izvilki mani. Lai tev ilgs mūžs, o … Atvaino mani, es būtu neizsakāmi laimīgs, ja dabūtu zināt tavu vārdu, visudaiļais jaunekli.