L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

— Mani sauc Voļka, — atbildēja mūsu varonis, joprojām lēni šūpodamies pie griestiem.

-— Bet kāds ir tava laimīgā tēva vārds, lai svētīts viņš mūžu mūžos? Kā tava cienījamā māmuļa sauc tavu cildeno tētiņu — lai miers viņiem abiem?

— Viņa to sauc par Aļošu, tas ir, par Alekseju …

— Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no jaunekļiem, manas sirds zvaigzne, Voļka ibn Aļoša, ka turpmāk es izpildīšu visu, ko vien pavēlēsi, jo, raugi, tu mani izglābi no briesmīgā ieslo­dzījuma. Apči! . ..

Kāpēc jūs tā šķaudāties? — Voļka apvaicājās, it kā viss cits viņam būtu pilnīgi skaidrs.

Daudzie gadu tūkstoši, ko esmu pavadījis mitrumā bez svētīgās saules gaismas aukstajā traukā, kas dusēja ūdens dzīlēs, apbalvojuši mani, tavu necienīgo kalpu, ar nogurdinošām iesnām. Apči! . .. apči! . .. Bet tie visi ir tīrie sīkumi, kas nav tavas visudārgās uzmanības cienīgi. Pavēli man, o jaunais kungs! — Hasans Abdurachmans, pacēlis galvu, bet joprojām palikdams uz ceļiem, dedzīgi nobeidza.

— Vispirms, lūdzu, piecelieties, — teica Voļka.

Tavs vārds man ir likums, — vecais paklausīgi atbildēja un piecēlās kājās. — Gaidu tavas turpmākās pavēles.

Bet tagad, — Voļka nedroši bilda, — ja tas jūs neapgrū­tina … esiet tik laipns … protams, ja tas jūs pārāk neapgrū­tina .. . Vārdu sakot, man ļoti gribētos atrasties uz grīdas.

Tajā pašā acumirkli viņš bija lejā blakus vecajam Chota- jičam, kā mēs turpmāk vienkāršības dēj dēvēsim mūsu jauno ">aziņu. Vispirms Voļka steidzās aptaustīt bikses. Tās bija pil- īīgi veselas.

Sākās brīnumi.

pavēli man! — turpināja Chotabičs, padevības pilnām acīm lūkodamies Voļkā. — Vai tev nav kādas bēdas, o Voļka Ibn Aļoša? Saki, un es tev palīdzēšu! Vai tevi nenomāc kādas Raizes?

Nomāc, — bikli atbildēja Voļka. — Šodien man ir eksanens ģeogrāfijā.

Eksāmens ģeogrāfijā? — iesaucās vecais un svinīgi pacēla savas izdēdējušās, spalvām apaugušās rokas. — Eksamens ģeogrāfijā?! Tad zini jel, o visubrīnišķīgākais no brīnišķīgajiem, ka tev ir nedzirdēti laimējies, jo, raugi, man vairāk par visiem citiem džiniem ir zināšanu ģeogrāfijā, man, tavam uzticamajam kalpam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam.

Mēs abi dosimies uz skolu, lai svētīti tās pamati un jumts! Pats paliekot neredzams, es tev teikšu priekšā atbildes uz visiem jau­tājumiem, kurus tev uzdos, un tu kļūsi slavens starp savas sko­las skolēniem un arīdzan starp visiem savas krāšņās pilsētas skolu skolēniem.

— Pateicos, Hasan Chotabič, — Voļka smagi jo smagi no­pūtās. — Pateicos, tikai nekada priekšā teikšana man nav vaja­dzīga. Mēs, pionieri, principā esam pret priekšā teikšanu. Mēs pret to organizēti cīnāmies.

Kā gan vecais džins, kas tik daudzus gadus bija pavadījis ieslodzījumā, būtu varējis saprast zinātnisko vārdu «principā»? Bet nopūta, ar kādu viņa jaunais glābējs pavadīja šos cēlo skumju pilnos vārdus, nostiprināja Chotabičā pārliecību, ka viņa palīdzība Voļkam ibn Aļošam nepieciešama vairāk kā jebkad.

— Tu mani ļoti sarūgtini ar savu atteikšanos, — Chotabičs teica. — Un, pats galvenais, iegaumē: neviens manu priekšā teikšanu nemanīs.

— Kā tad! — Voļka rūgti iesmējās. — Sergejam Semjonovičam ir tik smalka dzirde, ka nekur glābties!

— Nu tu mani ne tikai sarūgtini, bet arī apvaino, o Voļka ibn Aļoša. Ja Hasans Abdurachmans ibn Chotabs saka, ka ne­viens nemanīs, tad tā arī būs.

— Itin neviens pats? — drošības dēļ pārvaicāja Voļka.

— Neviens pats. Tas, ko man būs tā laime pateikt tev priek­šā, no manām godbijības pilnajām lūpām nokļūs tieši tavās augsti cienījamās ausīs.

— Tiešām nezinu, ko lai ar jums daru, Hasan Chotabič, — Voļka liekuļoti nopūtās. — Briesmīgi negribas atsakoties jūs apbēdināt.. . Labi, lai arī notiek!… Ģeogrāfijā — tā nav ne matematika, ne arī krievu valoda. Matematikā vai krievu valodā es jau neparko nepiekristu pat vismazākai priekšā teikšanai. Bet tā kā ģeogrāfijā tomēr nav pats svarīgākais priekšmets.. . Nu, tad ejam ātrāk! … Tikai… — Te viņš pārlaida kritisku ska­tienu vecā Chotabiča neparastajam ietērpam. — M-m-m- ja-a-a . .. Kā gan jūs varētu pārģērbties, Hasan Chotabič?

— Vai tad mans apģērbs netiksmina tavas acis, o visucienījamakais no Voļkām? — Chotabičs bēdājās.

— Tīksmina, noteikti tīksmina, — Voļka diplomātiski atbil­dēja, — bet jūs esat ģērbies … kā lai to pasaka … Mums ir mazliet citāda mode … Jūsu tērps būs pārāk uzkrītošs . ..

Pēc mirkļa no mājas, kura kopš šās dienas dzīvoja Kostiļkovu ģimene, izgāja Voļka, turēdams zem rokas Chotabiču. Ve­cais izskatījās lielisks jaunajā audekla uzvalkā ar izšūtu ukraiņu kreklu mugurā un cietu salmu cepuri galvā. Vienīgais, ko viņš nevēlējās apmainīt, bija apavi. Atsaukdamies uz trīstūkstošgadīgām varžacīm, viņš paturēja savas sārtās kurpes ar uzliek­tajiem purngaliem, kuras savā laikā droši vien būtu padarījušas vai gluži traku vislielāko modes noteicēju kalifa Haruna al Rašida galma.

Un tā, lūk, Voļka ar pārvērtušos Chotabiču gandrīz vai skriešus tuvojās 245. zēnu vidusskolas ieejai. Vecais koķeti pa-

vēras stikla durvīs kā spogulī un bija ar sevi apmierināts.

Šveicars, pavecaks vīrs, kas pašreiz solidi lasīja avīzi, Voļku un viņa pavadoni ieraugot, lab­prāt nolika avīzi sāņus. Viņam bija karsti un gribējās parunā­ties.

Lēkdams uzreiz pāri vairā­kiem pakāpieniem, Voļka trau­cās augšup. Gaiteņos bija tukšs un kluss — droša un bēdīga pa­zīme, ka eksāmeni jau sākušies un Voļka tātad nokavējies.

— Un kur tad jūs, pilsoni? — švei­cars vēlīgi jautāja Chotabičam, kas gri­bēja sekot savam jaunajam draugam.

— Viņam vajag direktoru! — Voļka no augšas atsaucās Chotabiča vietā.

— Atvainojiet, pilsoni, direktors aizņemts. Viņš pašreiz ir eksāmenā. Pienāciet, lūdzu, pievakarē!

Chotabičs pikti sarauca uzacis:

— Ja man būtu atļauts, o godājamais sirmgalvi, es uzskatītu par labāku pagaidīt viņu šeit. — Tad viņš uzsauca Voļkam:

Steidzies ašāk klasē, o Voļka ibn Aļoša, esmu pārliecināts, ka tu ar savām zināšanām pārsteigsi savus skolotājus un savus biedrus!

— Vai jūs, pilsoni, būtu viņa vectēvs? — šveicars mēģināja uzsākt sarunu.

Bet Chotabičs, nočāpstinājis ar lūpām, neteica neko. Viņš uzskatīja par sevis necienīgu sarunāties ar durvju sargu.

— Atļaujiet piedāvāt jums vārītu ūdeni, — turpināja švei­cars. — Šodien tāds karstums — nedod dievs.

Ielējis no karafes pilnu glāzi, viņš pagriezās, lai pasniegtu to nerunīgajam svešiniekam, un ar šausmām pārliecinājās, ka šis bija diez kur nozudis, liekas, tīri vai parketam cauri izkritis. Šā neticamā fakta satriekts, šveicars vienā paņēmienā izdzēra Chotabičam domāto ūdeni, ielēja un iztukšoja otru glāzi, trešo un apstājās tikai tad, kad karafē nebija vairs nevienas lāses. Tad viņš atlaidās pret krēsla atzveltni un lielā pagurumā sāka vēdi­nāties ar laikrakstu.

Tikmēr otrajā stāvā, tieši virs šveicara, sestajā «b» klasē risinājās ne mazāk uztraucoša aina. Pie klases tāfeles, uz kuras bija sakarinātas ģeografijas kartes, aiz svinīgi klātā galda bija sasēdušies pedagogi līdz ar skolas direktoru Pāvelu Vasiļjeviču. Viņu priekšā svinīgi nopietni solos sēdēja skolēni. Klasē bija tāds klusums, ka varēja dzirdēt kaut kur pie pašiem griestiem monotoni dūcam kādu vientuļu mušu. Ja sestās «b» klases sko­lēni vienmēr uzvestos tik klusu, tad neapšaubāmi tā būtu pati disciplinētākā klase visā Maskavā.