L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

Voļka saprata, ka dažās minūtēs, kas vēl atlikušas līdz seansa sākumam, viņš nepaspēs izskaidrot večukam kino­aktieru darba būtību, un tāpēc nolēma izskaidrošanu atlikt uz vēlāku laiku. Jo vairāk tādēļ, ka atcerējās sev uzbrukušo nelaimi.

— Chotabič, mīļais, nu vai tas tev ir grūti, nu pacenties taču drīzāk!

Večuks smagi nopūtās, izrāva no savas bārdas vienu matu, otru, trešo, pēc tam dusmās izplēsa veselu šķipsnu un saniknots sāka to plucināt sīkās drisciņās, kaut ko murminādams un no Voļkas acis nenolaizdams.

Taču digums no viņa jaunā drauga ārkārtīgi veselīgas fizio- nomijas ne tikai nenozuda, bet pat nepakustējās. Tad Chotabičs sāka visdažādākos veidos ar pirkstiem sist knipjus: gan ar atse­višķiem pirkstiem, gan ar visiem pieciem labās rokas, gan ar kreisās, gan ar abu roku pirkstiem reizē, gan vienu reizi ar labo roku un divas — ar kreiso, gan otrādi. Bet viss vel­tīgi. Tad pēkšņi Chotabičs sāka plēst savu apģērbu, ka stirk- šķēja vien.

— Vai tu esi pavisam jucis? — Voļka satrūkās. — Ko tu dari?

— Vai man! — Chotabičs atbildot čukstēja un sāka skrāpēt sev seju. — Vai man! Gadu tūkstoši, kas pavadīti nolādētajā traukā, ak vai, liek sevi just! Prakses trūkums postoši iedarbo­jies uz manu specialitāti.. . Piedod man, o mans jaunais glābēj, bet es nekā nevaru darīt tavai bārdai! … Ak vai, vai man, na­baga džinam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabam! …

— Ko tu tur čuksti? — Voļka vaicāja. — Čuksti skaidrāk! Es nekā nevaru saprast.

Un Chotabičs, neatlaidīgi plēsdams savu apģērbu, viņam at­bildēja:

— O visudārgākais no jaunekļiem, visujaukākais no jauka­jiem, neizgāz uz mani savas taisnīgās dusmas! … Es tevi nevaru atpestīt no bārdas!…. Esmu aizmirsis, kā to dara!…

— Kaunietes jel, pilsoņi! — kaimiņi sāka viņus apsaukt. — Pagūsiet izrunāties mājās. Jūs taču traucējat! .. . Vai tiešām būs jāsauc biļešu kontrolieris?

— Lai negods krīt uz manu veco galvu! — Chotabičs tagad tikko dzirdami iekunkstējās. — Aizmirst tik vienkāršu burves­tību! Un kas ir aizmirsis?! Es, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs, visvarenākais no džiniem, es, tas pats Hasans Abdu- rachrnans ibn Chotabs, kuram veselus divdesmit gadus neka nevarēja padarīt pats Suleimans ibn Dauds, lai miers viņiem abiem! . . .

— Nečinksti! — Voļka čukstēja, neslēpdams savu nicinā­šanu. — Saki rrian, kā pieklājas, vai tu uz ilgu laiku mani esi apbalvojis ar šo bārdu?

— O nē, apmierinies, mans labais pavēlniek! — atbildēja vecais. — Par laimi es tevi esmu apbūris ar mazo burvestību. Rīt ap šo laiku tava seja atkal kļūs tik gluda kā jaundzimu- šam . .. Bet varbūt man pat vēl ātrāk izdosies atcerēties, kā atburt mazo burvestību …

Tieši ap to laiku uz ekrana izbeidzās daudzie uzraksti, ar kuriem parasti sakas katra filma, pēc tam uz ekrana parādījās, sāka kustēties un sarunāties cilvēki. Chotabičs pašapmierināti pačukstēja Voļkam:

— Nu, to visu es saprotu. Tas ir ļoti vienkārši. Visi šie cil­vēki ieradušies šeit caur sienu. To es arī protu.

— Nekā tu nesaproti! — Voļka pasmīnēja par veča nezinā­šanu. — Kino, ja gribi zināt, ir konstruēts pēc principa …

Priekšējās un pakaļējās rindās sāka šņākāt, un Voļkas pa­skaidrojumi aprāvās pusvārdā.

Apmēram minūti Chotabičs sēdēja ka apburts. Pēc tam viņš sāka nemierīgi grozīties un bieži skatīties atpakaļ, kur devītajā rindā, kā mūsu lasītāji atceras, sēdēja abi kinoaktieri. Viņš to darīja vairākkārt, iekāms nebija īsti pārliecinājies, ka viņi, cie­nīgi salikuši rokas pār krūtīm, sēž tam aiz muguras un tajā pašā laikā auļo ar straujiem zirgiem tur priekšā uz vienīgās apgais­motās sienas šajā dīvainajā telpā.

Nobālis, izbailēs paceltām uzacīm, vecais čukstēja Voļkam:

— Paskaties atpakaļ, o bezbailīgais Voļka ibn Aļoša!

— Nu ja, — Voļka teica, — tie ir kinoaktieri. Viņiem šajā filmā ir galvenās lomas, un tie atnākuši pārliecināties, vai mums, skatītājiem, patīk viņu spēle.

— Man nepatīk, — Chotabičs ātri paziņoja. — Man nepatīk, kad cilvēki dubultojas. Pat es neprotu vienā un tajā pašā laikā saliktām rokām sēdēt uz krēsla un aulekšot uz strauja, vētraina

zirga. To pat Suleimans ibn Dauds, — lai miers viņiem abiem! — nevarēja izdarīt. Un tāpēc man ir baigi.

— Viss ir kārtībā, — Voļka mierinadams pavīpsnāja. — Pa­veries uz pārējiem skatītājiem! Redži, neviens nebaidās. Vēlāk es tev paskaidrošu, kā tas notiek.

Pēkšņi spēcīgs lokomotives svilpiens ielauzās klusumā. Cho- tabičs saķēra Voļku aiz rokas.

— O ķēnišķīgais Voļka! — viņš izdvesa, svīzdams aukstus sviedrus. — Es pazīstu šo balsi. Tā ir džinu ķēniņa Džirdžisa balss! … Bēgsim, kamēr vēl laiks.

— Ak, kas par muļķībām! Sēdi mierīgi!.. . Nekas mums nedraud.

— Dzirdu un paklausu, — Chotabičs pazemīgi nomurmi­nāja, joprojām vēl drebēdams.

Taču pēc sekundes, kad uz ekrana, skaļi svilpdama, skatītā­jiem tieši virsū traucās lokomotive, skatītāju zālē atskanēja spalgs šausmu kliedziens.

— Bēgsim! .* . Bēgsim! … — pilnīgi pārvērstā balsī brēca Chotabičs, mukdams prom no zāles.

Tikai pie pašas izejas viņš atcerējās Voļku, dažos lēcie­nos atgriezās, satvēra viņu aiz elkoņa un vilka uz dur­vīm .

— Bēgsim, o Voļka ibn Aļoša! Bēgsim, kamēr vēl laiks!. ..

— Pilsoņi… — ierunājās biļešu kontrolieris, aizstāda­mies viņiem ceļā.

Taču, to izteicis, viņš tū­daļ uzšāvās gaisā un, apme­tis skaistu, slaidu loku, nolai­dās uz estrādes pie paša ekrana …

— Kādēļ tu kliedzi? Kādēļ sacēli tik mežonīgu paniku? — Voļka nikni jautāja Chotabičam, kad viņi bija izgājuši uz ielas.

Šis atbildēja:

— Kā lai es nebūtu kliedzis, kad tev draudēja vislielākās briesmas? Spļaudams uguni un nāvi, mums tieši virsū brāzās lielais sātans Džirdžiss ibn Redžmus, krustmātes Ikrišas maz­dēls!

— Kas par Džirdžisu! Nudien, posts un bēdas ar tevi! Kāda krustmāte? Visparastākā lokomotive!

— Vai rnans jaunais pavēlnieks nesāks mācīt vecajam dži­nam Hasanam Abdurachmanam ibn Chotabarn, kas tas ir sā­tans? — dzēlīgi apvaicājās Chotabičs.

Un Voļka saprata: kas ir kino un kas ir lokomotive, to viņam nevarēs ieskaidrot ne piecās minūtēs, ne pat veselā stundā.

Atvilcis elpu, Chotabičs pazemīgi vaicāja:

— Ko gan tu pašreiz vēlētos, o mans visudārgais acu­raugs?

— It kā tu nezinātu! Protams, tikt vaļā no bārdas.

— Ak vai, — vecais satriekts bilda, — esmu vēl bez­spēcīgs izpildīt šo tavu vēlēšanos. Bet vai tad tev nav ne­vienas citas vēlēšanās? Saki, un es to tajā pašā acumirklī izpildīšu.

— Noskūties … cik ātri vien iespējams!

Pēc dažām minūtēm viņi jau bija frizētavā.

Vēl pēc kādām desmit minūtēm noguris frizieris, pabāzis galvu pa vīriešu nodaļas atvērtajām durvīm, uzsauca:

— Nākošais!

Tad no kāda tumšāka stūra pie paša drēbju pakaramā iznāca un steidzīgi apsēdās krēslā zēns, kura seja bija ietīta dārgā zīda drānā.

— Atļausiet apgriezt matus? — frizieris vaicāja.

— Nē, noskūties, — zēns klusi atbildēja un noraisīja šalli, kas bija aizsegusi viņa seju līdz pat acīm.

Labi, ka Voļka nebija tumšmatis. Zeņam Bogoradam, piemē­ram, pēc noskušanās vaigi izskatītos zilgani. Bet Voļkas vaigi, kad viņš izgāja no frizētavas, ne ar ko neatšķīrās no pārējiem viņam līdzīga vecuma zēnu vaigiem.