L. Lagins - VECAIS CHOTABIČS

Voļka nosarka kā burkāns.

— Vai zini, tas … nu, kā lai tev saku .. . ē-ē-ē … Nu vis­pār, «stulbenis» — tas ir kaut kas līdzīgs gudriniekam.

Tad Chotabičs nolēma iegaumēt šo vārdu, lai pie gadījuma ar to varētu izcelties sarunā.

— Bet… — viņš iesāka.

— Nekādus «bet»! Es skaitīšu līdz trīs. Ja pēc tam, kad es būšu pateicis «trīs», tu neliksi mieru šim paviljonam, tad zini, ka man ar tevi vairs nekā kopēja nav un ka starp mums viss ir izbeigts, un ka … Es skaitu: viens! … divi! … tr .. .

Voļka nepaguva izteikt šo īso vārdiņu «trīs». Bēdīgi pametis ar roku, vecais pieņēma atkal savu parasto izskatu un drūmi teica:

— Lai notiek tavs prāts, jo, raugi, tava labvēlība man ir dārgāka par manu acu gaišumu.

— Tā arī būtu teicis, — Voļka sacīja. — Tagad tikai vēl jā­atvainojas un varam mierīgi aiziet.

— Pateicieties jel savam jaunajam glābējam! — Chotabičs bargi uzkliedza meičām.

Voļka saprata, ka 110 veča lūpām izdabūt atvainošanos neiz­dosies.

— Lūdzu, piedodiet mums, biedri, — viņš teica. — Un, ja iespējams, tā pārāk neļaunojieties uz šo pilsoni. Viņš ir iebrau­cējs un vel nezina mūsu — padomju kartību. Dzīvojiet veselas!

— Dzīvojiet veseli! — meičas pieklājīgi atbildēja.

Viņas vēl nebija pilnīgi atģidušās. Viņas reizē ir brīnījās, ir šausminājās. Tomēr viņām pat prātā nevarēja iešauties, cik no­pietnas varēja būt briesmas, kas tām pagāja secen.

Tūdaļ pēc Chotabiča un Voļkas viņas izgāja uz ielas un, ap­stājušās pie durvīm, nolūkojās, kā lēni aizgāja šis dīvainais večuks ar vecmodīgo salmu cepuri galvā, līdz beidzot, sava jaunā ceļabiedra vilkts, tas nozuda aiz stūra.

— Nevar saprast, kur tik nesavaldīgi veči var rasties! — Katja nopūtās un atkal sāka šņukstēt.

— Būs bijis kāds pirmsrevolūcijas laika hipnotizētājs, — lidzjūtīgi teica viņas drosmīgā draudzene. — Droši vien pensio­nārs. Nogarlaikojies, varbūt drusku pavairāk iemetis… Cik nu daudz tādam vecītim vajag!

— Jā-a-a, — viņas domām piekrita ari kasiere, — vecums nevienu neielīksmo … Iesim, meitenes, iekšā! . ..

Bet acīm redzot šāsdienas likstas ar to vēl nebija beigušās. Tikko Voļka ar Chotabiču izgāja uz Gorkija ielas, viņiem acīs iesitās žilbinoša automobiļa spuldžu gaisma. Likās, ka lielā sani- tara mašīna, griezīgiem sirēnas svilpieniem piepildot vakara gaisu, drāztos viņiem tieši virsū.

Te nu Chotabiča seja briesmīgi pārvērtās un viņš skaļi iebrēcās:

Vai man, vecam un nelaimīgam džinam! Džirdžiss, sā­tanu un efritu varenais un nežēlīgais ķēniņš, nav aizmirsis mūsu seno naidu, rau, viņš tagad man uzsūtījis vienu no visšausmīgā­kajiem briesmoņiem!

Līdz ar šiem vārdiem viņš aši pacēlas no trotuārā un kaut kur gaisā, trīs vai četrstāvu mājas augstumā, noņēma savu salmu cepuri, pamāja ar to Voļkam un lēni izgaisa, atvadoties uzsauk­dams:

Es pacentīšos tevi sameklēt, o Voļka ibn Aļoša! Skūpstu zemi pie tavām kājām! … Uz redzēšanos! . ..

Starp mums runājot, Voļka pat ļoti priecājās par veča nozu­šanu. Negribējās par viņu ir domāt. Voļkam sāka ļodzīties kājas, apzinoties, ka viņam pašreiz jāatgriežas mājās.

Nu patiesi, pamēģiniet iedomāties sevi viņa vieta. Cilvēks izgājis no mājas, lai noliktu eksāmenu ģeogrāfijā, aizietu uz kino UN pusseptiņos vakarā svinīgi un cēli pārrastos mājās ieturēt pusdienas. Viņš turpretī atgriežas mājās ap pulksten desmitiem, apkaunojoši izgāzies eksāmenā, un, kas pats šausmīgākais, ar skūtiem vaigiem! Bet viņam tikai nepilni trīspadsmit gadi! Lai kā viņš gudroja, taču atrast izeju no pašreizējā stāvokļa viņam neizdevās. Tā arī, neko neizdomājis, viņš gausiem soļiem devās uz kluso, garās vakarīgās ēnās slīgstošo Trjochprudnajas šķērs­ielu.

Viņš pagāja garām pārsteigtajam sētniekam, iegāja parādes durvīs, uzkāpa līdz otrajam stāvam un, smagi nopūties, piespieda zvana pogu. Dzīvoklī bija dzirdami soļi, un nepazīstama balss aiz neatvērtajām durvīm jautāja:

— Kas tur ir?

— «Es esmu,» — Voļka jau gribēja teikt, bet pēkšņi atcerē­jās, ka kopš šā rīta viņš te vairs nedzīvo.

Nekā neatbildējis jaunajam īrniekam, viņš aši metās pa kāp­nēm lejā, ļoti pašapzinīgi pagāja garām sētniekam, kas vēl ar­vien izbrīnījies nolūkojās viņā, un, iznācis no šķērsielas, iekāpa trolejbusā. Bet nelaime šodien vajāja viņu ik uz soļa. Kaut kur, visvairāk gan domājams kinoteātrī, viņš bija pazaudējis naudas maku. Vajadzēja kāpt laukā no trolejbusa un iet kājām.

Jaunajā dzīvoklī Voļku sagaidīja vecmāmiņa, kas bija norai­zējusies par viņa ilgo prombūtni. Tēvs no darba vēl nebija pārnā­cis. Viņš bija aizkavējies rūpnīcas komitejas sēdē. Māte pēc mā­cībām vakara universitātē acīm redzot būs iegriezusies pie tēva rūpnīcā.

Kaut gan Voļka ļoti centās izlikties mierīgs un laimīgs, viņam tomēr bija tik drūma sejas izteiksme, ka vecmāmuļa nolēma vis­pirms viņu pabarot un tikai tad sākt izprašņāt.

— Nu, kā tad ir, Voļeņka? — viņa nedroši apvaicājās, kad viņas vienīgais mazdēliņš aši vien bija ticis galā ar pusdienām.

— Ka lai tev saku … — Voļka nenoteikti atbildēja, ejot vilkdams nost sporta kreklu un posdamies uz guļu.

Vecmāmiņa klusā līdzjūtībā ar maigu un skumju skatienu pavadīja mazdēlu. Ko tur vairāk tirdīt — viss jau bija skaidrs.

Voļka nopūzdamies izģērbās, apgūlās uz dzestrā, tīrā palaga, bet mieru neatguva.

Uz galdiņa pie viņa gultas krāsaina apvākā mirdzēja bieza, liela formātā grāmata. Voļkam nodrebēja sirds: ka tad, ta pati sen karotā astronomijas grāmata! Un titullapā kopš bērnības pazīstamā rokrakstā lieliem burtiem ierakstīts: «Augsti izglīto­tajam septītās klases skolniekam, Maskavas Planetarija astrono­mijas pulciņa īstenajam loceklim Vladimiram Alekseja dēlam Kosliļkovam no viņa mīļās vecmāmiņas.»

Cik jocīgs ieraksts! Vecmāmiņa vienmēr izdomā kaut ko jocīgu. Bet kāpēc tas Voļku nemaz neuzjautrina, ai, nepavisam neuzjautrina! Un viņam, iedomājieties tikai, itin nemaz nav patī­kami, ka beidzot ir sagaidīta šī valdzinošā grāmata, par kuru viņš jau tik sen sapņojis. Skumjas, skumjas viņu nomāc! Krūtis žņaudzas elpa … Nē, tā viņš vairs ilgāk nevar izturēt!

— Vecmamiņ! — Voļka sauca, novērsdamies 110 grāmatas.

— Vecmāmiņ, vai varētu tevi palūgt uz brītiņu?

— Nu ko tad tev vajag, draiskuli? — sirdīga izlikdamās, atsaucās vecāmāte, gluži apmierināta, ka pirms gulēt iešanas varēs vēl patērzēt ar mazdēlu. — Nemaz tu nevari rimties, astro­noms tāds, naktsputns!

— Vecmāmiņ! — Voļka dedzigi čukst. — Aizver durvis un apsēdies pie manis uz gultas malas. Man tev jāpastāsta kas bries­mīgi svarīgs.

— Bet varbūt līdz rītiņam atlikt to ļoti svarīgo sarunu? — atbild vecāmāte, pati vai degdama aiz ziņkārības.

— Nē, tūdaļ, katrā ziņā šajā pašā acumirklī. Es … Vecmā­miņ, es vēl neesmu pārcelts uz septīto klasi… Tas ir, es pagai­dām vēl neesmu pārcelts… Es neizturēju eksāmenu …

— Izkriti? — vecmāmiņa klusu nopūšas.

— Nē, neizkritu … Es nenoliku un tomēr neizkritu … Es sāku stāstīt par Indiju no senču viedokļa, tāpat arī par apvārsni un vēl dažnedažādi … To visu es pareizi pastāstīju … Bet no zinātniskā viedokļa man kaut kā neizdevās atbildēt… Es nejutos visai labi, un Pavels Vasiļjevičs man teica, lai es atnakot tad, kad būšot labi atpūties …