L. Lagins - VECAIS CHOTABIČS

Jau astotā vakara stunda, bet laukā vēl gaišs un ļoti karsts laiks.

— Vai jūsu cildenajā pilsētā nav veikalu, kur pārdod sorbetu vai sorbetam līdzīgus spirdzinošus dzērienus, proti, lai mēs va­rētu veldzēt slāpes? — Chotabičs vaicāja.

— Pareizi gan! — piebalsoja Voļka. — Pašreiz būtu labi iedzert aukstu limonādi vai krušonu!

Viņi iegāja tuvākajā augļūdeņu un minerālūdeņu paviljonā, apsēdās pie galdiņa un pieaicināja oficianti.

— Lūdzu divas pudeles citrona limonādi, — teica Voļka.

Oficiante pamāja ar galvu un devās pie letes, bet Chotabičs

dusmīgi uzsauca viņai:

- Ej tu, panāc nu tuvāk, necienīgā kalpotāja! Man nepatīk, kā tu atbildēji manam jaunajam draugam un pavēlniekam.

— Chotabič, beidz, vai dzirdi! Beidz … — Voļka čukstot mēģināja viņu apsaukt.

Bet Chotabičs maigi aizlika viņa mutei priekšā savu kalsno plaukstiņu:

— Neliedz vismaz man aizstāvēt tavu cieņu, ja jau tu pats tev raksturīgās mīkstsirdības dēļ viņu neizrāji…

— Tu nekā neesi sapratis! — Voļka pavisam nopietni satrūkās oficiantes dēl. — Chotabič, es taču tev skaidri saku, ka …

Bet pēkšņi viņš ar šausmām juta, ka bija zaudējis valodu. Viņš gribēja mesties starp veci un meiču, kas vēl neko neno- jauda, bet nespēja pakustināt ne roku, ne kāju.

Lai Voļka netraucētu darīt to, ko Chotabičs uzskatīja par savu goda lietu, tas ar savas kreisās rokas lielo un rādītāja pirkstu bija viegli satvēris zēna labās auss ļipiņu, tā padarīdams viņu klusu un pilnīgi nekustīgu.

— Kā tu atbildēji uz mana jaunā drauga pavēli? — Chota­bičs atkārtoja, no jauna pievērsdamies oficiantei.

— Es jlīs nesaprotu, pilsoni, — meiča viņam pieklājīgi at­teica. — Nekādas pavēles neesmu dzirdējusi. Mani lūdza, un es devos šo lūgumu izpildīt. Tas, pirmkārt; otrkārt, pie mums nav pieņemts «tuinat». Pie mums nepazīstamus cilvēkus mēdz uz­runāt ar «jūs». Man jābrīnās, ka jums tas nav zināms, kaut gan to zina katrs kulturāls padomju cilvēks.

— Ko tu, mani mācīt gribi, vai?! — Chotabičs iekliedzās.

— Uz ceļiem! Jeb es tevi pīšļos pārvērtīšu! .. .

— Kaunieties, pilsoni! — iejaucās kasiere, kas bija vērojusi šo sašutumu izraisošo skatu, jo bez Voļkas un Chotabiča pavil­jonā citu apmekletaju nebija. — Vai tad drīkst tik huligāniski uzvesties, pie tam jūsu gados!

— Uz ceļiem! — Chotabičs ierēcās ārprātīgās dusmās. — Arī tu uz ceļiem! — viņš rādīja ar pirkstu uz kasieri. — Un tu arī! — viņš uzsauca otrai oficiantei, kas steidzās savai biedrenei palīgā.

— Visas trīs uz ātrāko metieties ceļos un lūdziet manu jauno draugu, lai viņš jūs apžēlo!

Līdz ar šiem vārdiem Chotabičs pēkšņi sāka stiepties garumā līdz pašiem griestiem. Tas bija briesmīgs un dīvains skats. Ka­siere un otrā oficiante aiz šausmām zaudēja samaņu, bet pirmā oficiante, kaut gan gluži bāla, mierīgi teica Chotabičam:

— Kaunieties, pilsoni! Uzvedieties, kā pienākas, sabiedriskā vietā … Un ja jūs esat kārtīgs hipnotizētājs . ..

Tā domāja, ka večuks ar viņām izdara hipnotizēšanas mēģi­nājumu.

Uz ceļiem! — Chotabičs atkal ierēcās. — Kam es saku — uz ceļiem?!

Viņa trīs tūkstoši septiņi simti trīsdesmit divu gadu garajā mūžā šis bija pirmais gadījums, kad vienkāršie mirstīgie uzdro­šinājās neklausīt tā pavēli. Chotabičam šķita, ka tas viņu pazemo Voļkas acīs, bet viņam briesmīgi gribējās panākt, lai Voļka viņu cienītu un vērtētu tā draudzību.

— Meties zemē, o nicināmā, ja tev ir dārga tava dzīvība!

— Par to nevar būt pat ne runas, — drebošā balsī atbildēja

drosmīgā oficiante. — Tā tikai ārzemēs, kapitalistiskajās val­stis, sabiedriskas ēdināšanas darbinieki ir spiesti klausīties visādas klientu rupjībās, bet pie "mums … Un vispār nav sapro­tams, kādēļ jūs paceļat balsi… Ja ir par ko sūdzēties, varat kasierei pieklājīgi palūgt sū­dzību gramatu. Sūdzību grāmatu izsniedz uz pirmo pieprasījumu . . . Mūsu paviljonu, vai zināt, apmeklē vispopulārākie hipnotizētāji un iluzionisti, taču kaut ko .tādu viņi nekad nav atļāvušies… Vai nav tiesa, Katja? — viņa meklēja atbalstu pie draudzenes, kas jau bija atguvusi samaņu.

— Vēl ko izdomājis! — Katja iešņukstēda­mās atbildēja. — Ceļos krist! Kāda nejē­dzība! r. .

— Ak šitā?! — Chotabičs sāka vai trakot. — Tad tik talu iet jūsu nekaunība?! Labi, ja jus pašas to gribat!

Ar ierastu kustību viņš izrāva no savas bār­das trīs matus un atbrīvoja Voļkas ausi, lai saplucinātu tos vissīkākās daļiņās.

Bet, tikko Chotabičs bija to izdarījis, zēns vecim par lie­lu nepatiku atguva valodu un spēju brīvi valdīt pār sa­vu ķermeni. Vis­pirms viņš satvēra Chotabiču aiz ro­kas:

— Ko tu, Chotabič! Ko tu esi no­domājis?

— Esmu nodomājis viņas sodīt, o Voļka. Iedomājies tikai, kauns pat atzīties: sākumā es gribēju viņas nospert ar pērkonu. Ar pērkonu nospert cilvēkus — to taču var katrs visniecīgākais efrits!

Tad Voļka, neskatoties uz nopietno stāvokli, saņēma drosmi aizstāvēt zinātni.

— Pērkona grāviens… — viņš teica, drudžaini pārdomā­dams, kā novērst nabaga meičām uzbrukušo nelaimi, — pērkona grāviens nevienu nogalināt nevar. Cilvēkus var nogalināt atmo­sfēras elektrības izlādēšanās — zibens. Bet pērkons nenogalina. Pērkons ir skaņa.

— Nezinu, — Chotabičs sausi attrauca, nevēlēdamies ielais- iies strīdos ar nepiedzīvojušu zēnu. — Nedomāju vis, ka tev būtu taisnība. Bet es esmu pārdomājis. Es nenogalināšu viņas ar pēr­konu. Labāk pārvērtīšu tās par. . . zvirbuļiem. Jā gan, par zvir­buļiem.

- Bet kādēļ?

Man viņas jāsoda, o Voļka. Vainai jātop sodītai.

— Nav iemesla viņas sodīt! Dzirdi!

Voļka parāva Chotabiču aiz rokas. Šis jau taisījās saplu­cināt izplēstos bārdas matus: tad būtu bijis par vēlu.

Bet matiņi, kas bija nokrituši uz grīdas, paši no sevis atkal atradās Chotabiča tumšajā saujā.

— Pamēģini tikai! — Voļka iekliedzās, pamanījis, ka vecis atkal no jauna taisās saraut matus. — Ak tā! … Tad pārvērt arī mani par zvirbuli! Vai par krupi! Pārvērt, par ko vien gribi! Un vispār zini, ka līdz ar to mūsu draudzībai būs beigas, tāpēc ka man galīgi apriebušās tavas izdarības! Tas ir viss! Pārvērt mani par zvirbuli! Un lai tad mani aprij pirmais kaķis, kam pa- gadīšos ceļā!

Vecais apmulsa:

— Vai tad tu neredzi, ka es to gribu darīt tāpēc, lai turpmāk neviens neuzdrošinātos izturēties pret tevi bez tās sevišķās cie­ņas, kādu tu ar savām neskaitāmām labām īpašībām esi pelnījis?

— Neredzu un nevēlos redzēt!

— Tava pavēle man ir likums, — Chotabičs pazemīgi atbil­dēja, sirds dziļumos brīnīdamies par sava jaunā glābēja neiz­protamo iecietību. — Labi, es viņas nepārvērtīšu par zvir­buļiem.

Un ne par ko citu arī ne! — Voļka drošības dēļ piebilda, atviegloti nopūzdamies.

Un ne par ko citu arī ne-! — večuks padevīgi piekrita, bet tomēr ķērās pie izplūktajiem matiem ar skaidri redzamu nolūku saplucināt tos.

— Kādēļ tu gribi saplucināt matus? — Voļka atkal uztrau­cās.

— Pārvērtīšu putekļos visas preces, visus galdus un visu šā nicināmā veikala iekārtu!

— Vai tu traks esi! — Voļka galīgi sašuta. — Tā taču ir valsts manta, tu vecais stulbeni!

— Lai man būtu atļauts zināt, ko tu, o manas sirds briljant, gribi teikt ar šo man nesaprotamo vārdu «stulbeni»? — Chota­bičs ar lielu interesi apvaicājās.