L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

Te viņš apstājās, lai patīksminātos, kādu ietekmi uz viņa jauno klausītāju būs atstājis stāstījums par zīmējuma atdzīvi- nāšanos. Bet Chotabiču sagaidīja vilšanās: Voļka savā mūžā bija redzējis pietiekami daudz multiplikācijas filmu. Toties Chotabiča vārdi uzvedināja viņu uz interesantu domu.

— Zini ko, — viņš teica, — ņemsim un aiziesim uz kino. Bet par to notikumu tu man pastāstīsi vēlāk, pēc kino.

— Tavi vārdi man ir likums, o Voļka ibn Aļoša, — vecais lēnprātīgi teica. — Bet esi tik laipns un pasaki man: ko tu gribi teikt ar šo nesaprotamo vārdu «kino»? Vai tā nav pirts? Vai

varbūt pie jums tā sauc tirgu, kur ^ var pastaigāties un patērzēt ar sa­viem draugiem un paziņām?

— Še tev nu bija! — Voļka pārsteigts iesaucās. — Katrs bērns taču zina, kas ir kino. Kino — tas ir … — Te viņš tā nenoteikti no- platīja ar roku pa gaisu un pie­bilda: — Nu, vispār, aiziesim, tad redzēsi.

Pie kinoteatra «Saturns» kases bija izlikts uzraksts: «Bērniem līdz sešpadsmit gadiem vakara sean­sos ieeja aizliegta.»

— Kas tev notika, o visudaiļā- kais no daiļākajiem? — Chotabičs uztraucās, pamanījis, ka Voļka at­kal sadrūma.

— Nu tas, ka esam nokavējuši dienas seansus! Tagad atļauts

ieiet tikāt no sešpadsmit gadiem . .. Nudien nezinu, ko darīt… Mājas iet negribas . ..

— Tu neiesi mājās! — Chotabičs iesaucās. — Nepaies ne paris mirkļu, kad mūs ielaidīs un mums veltīs tādu cieņu, kādu tu esi pelnījis ar savām patiesi neskaitāmajām dotībām!… Es til

«Vecais lielībnieks!» Voļka aizkaitināts nodomāja. Un pēkšņi viņš ieraudzīja sev labajā rokā divas biļetes.

Nu, iesim! — teica Chotabičs, vai plīsdams aiz laimes. Iesim, tagad viņi tevi noteikti ielaidīs. ' — Esi pārliecināts?

Tāpat kā par to, ka tevi gaida liela nākotne! Viņš piestūma Voļku pie spoguļa, kas atradās turpat netālu. No spoguļa apstulbumā atvērtu muti Voļkā lūkojās zēns, kura veselīgo, mūsaino sēju rotāja krāšņa, gaišbrūna bārda.

Hotabičs līksmodams vilka Voļku pa kāpnēm augšā otrajā stāvā uz foajē.

Pie pašas skatītāju zāles ieejas kvernēja Zeņa Bogorads, kuru apskauda visi sestās «b» klases skolēni. Šis laimes luteklis bija kinoteatra «Saturns» vecākā administratora tuvs radinieks, itāpēc viņam atļāva apmeklēt vakara seansus. Jau tādēļ vien viņš varēja būt līksms, bet šis, ko domājat, briesmīgi cieta. Viņš cieta aiz vientulības. Viņam bija ārkārtīgi vajadzīgs sarunu biedrs, ar kuru viņš varētu apspriest Voļkas Kostiļkova pārsteidzošo uzvešanos šodien ģeografijas eksāmenā. Bet kā par spīti — neviena pazīstama!

Tad viņš nolēma noiet lejā. Varbūt tur viņam liktenis kādu atsūtīs. Uz kāpņu laukumiņa viņu tikko no kājām nenotrieca kāds vecis, tērpies audekla uzvalkā, ar cietu salmu cepuri galvā un izšūtām safjanādas kurpēm kājās, kurš vilka aiz rokas, — nu, ko gan jūs domājat? — pašu Voļku Kostiļkovu! Voļka nez kādēļ ar abām rokām bija aizsedzis seju.

— Voļka! — Bogorads nopriecājās. — Kostiļkov!

Bet Voļka, gluži otrādi, acīm redzot nemaz nepriecājās par šo sastapšanos. Pat vēl vairāk: viņš izlikās, it kā nepazītu savu labāko draugu, un iespraucās ļaužu drūzmā, kas klausījās or­ķestri. >

«Nu nevajag ar!» Zeņa apvainojas un gribēja iet uz bufeti iedzert kādu glāzi sitro. Bet šajā brīdī plaši atvērās skatītāju zāles durvis un Zeņa devās uz savu parasto vietu — administrā­cijās ložu.

Divās trijās minūtēs foajē bija tukšs. Pēdējie no tā izgāja Voļka un Chotabičs. Viņi iegāja skatītāju zālē tikai tad, kad tur nodzisa gaisma. Tas bija Voļkas labi izdomāts piesardzības paņēmiens, jo viņš vairāk par visu vēlējās, lai itin neviens viņu nepamanītu ar bārdu.-*

Patiesību sakot, Voļka sākuma bija tik satraukts, ka apņē­mās aiziet no kinoteatra, filmu neredzējis. Bet Chotabičs sāka lūgties:

— Ja jau tev tik netīkama bārda, ar kuru es tevi esmu izrotājis tava paša labā, tad es tevi no tās atbrīvošu, tikko mēs apsēdīsimies savās vietās. Tas man tīrais nieks. Iesim taču tur, kur iet visi citi, jo, raugi, man ārkārtīgi gribas zināt, kas tad īsti ir šis kino. Cik lieliskam tam vajag būt, ja šādā nogurdinošā vasaras tveicē to apmeklē pat šādi pieredzējuši vīri!

Un tiešām, tikko viņi bija apsēdušies sestajā rindā brīvajās vietās, Chotabičs tūdaļ ar kreisās rokas pirkstiem uzsita knipi.

Tomēr par spīti viņa solījumiem ar Voļkas bārdu nekas ne­notika.

— Ko tu te tūļājies? — Voļka vaicāja. — Un vel tā izlie­lījies!

— Es nelielījos, o visuskaistākais no sestās «b» klases sko­lēniem! Par laimi es vēl laikus pārdomāju. Ja tev nebūs bārdas, tevi izdzīs no tava sirdsmīļā kino.

Kā drīz vien noskaidrojās, vecais bija tikai mānījies. Bet Voļka to vēl nezināja. Viņš teica:

— Nekas, no šejienes vairs neizdzīs.

Chotabičs izlikās, it kā viņš nebūtu dzirdējis šos vārdus. Voļka atkārtoja, bet Chotabičs joprojām izlikās kurls. Tad Voļka pacēla balsi:

— Hasan Abdurachman ibn Chotab?

— Klausos, o mans jaunais pavēlniek, — vecais padevīgi atbildēja.

— Vai nevarētu klusāk? — teica kāds no blakussēdētājiem. Voļka turpināja čukstus, pieliecies sašļukušajam Chotabičam

pie pašas auss.

— Dari tā, lai man tūdaļ vairs nebūtu šīs muļķīgās bārdas! Tā nebūt nav muļķīga! — vecais čukstot atbildēja. — Tā

ir augstākā mērā cienījama un godājama bārda.

— Šajā pašā acumirklī! Dzirdi, šajā pašā acumirklī!. Dzirdu un paklausu, — Chotabičs atkal noteica un sāka

kaut ko čukstēt, ar pirkstiem dziļdomīgi sizdams knipjus. Bet bārda uz Voļkas sejas kā bija, tā palika. Nu? — Voļka nepacietīgi iesaucās. Vēl vienu mirklīti, o visucildenākais Voļka ibn Aļoša, —

vecais atsaucās, turpinādams nervozi čukstēt un knakšķināt ar pirkstiem.

Bet bārda ir nedomāja nozust no Voļkas sejas.

— Palūk, palūk, kas tur sēž devītajā rindā! — Voļka pēkšņi čukstēja, uz brīdi aizmirsis savu nelaimi.

Devītajā rindā sēdēja divi cilvēki, kas, pēc Chotabiča domām, ne ar ko sevišķu neizcēlās.

— Tie ir ārkārtīgi brīnišķīgi aktieri! — Voļka dedzīgi pa­skaidroja, nosaukdams divus katram mūsu lasītājam pazīsta­mus uzvārdus. Chotabičam, protams, tie nekā neizteica.

— Vai tu gribi teikt, ka viņi ir jokdari? — Vecais laipni pasmaidīja. — Vai viņi dejo uz virves?

— Viņi tēlo filmā! Tie ir visiem pazīstami kinoaktieri, lūk, kas viņi ir!

— Bet kādēļ tad viņi netēlo? Kādēļ viņi sēž, rokas sali­kuši? — Chotabičs nosodoši tincināja. — Viņi acīm redzot ir ļoti nevīžīgi jokdari, man žēl, ka tu viņus tik neapdomigi slavē, o manas sirds kino!

— Ko tu! — Voļka sāka smieties. — Kinoaktieri nekad ne­tēlo kinoteātros. Kinoaktieri tēlo kinostudijās.

— Tātad pašreiz mēs neredzēsim vis kinoaktieru spēli, bet gan kādu citu jokdaru spēli?

— Nē, tieši kinoaktieru. Saproti, viņi spēlē kinostudijās, bet mēs viņu spēli skatāmies kinoteātros. Manuprāt, tas saprotams jebkuram zīdainim.

— Tu sapļāpāji, piedod man, kaut kādas aplamības, — no­sodoši teica Chotabičs. — Bet es nedusmojos uz tevi, jo, raugi, tavos vārdos es nejaušu iepriekšēju nolūku izsmiet savu pade­vīgo kalpu. Tu tā runā droši vien tāpēc, ka šajās telpās ir ļoti karsts. Ak vai, es neredzu neviena paša loga, ko varētu atvērt, lai atsvaidzinātu gaisu.