L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

Ir tomērvjāaizrāda, ka klusumu radīja ne tikai eksami­nācijās apstākļi vien, bet arī tas, ka pie tāfeles nupat izsauca Kostiļkovu un izrādījās, ka klasē viņa nav.

Vladimirs Kostiļkovs! — direktors atkārtoja un neiz­pratnē pārlaida skatienu apklusušajai klasei.

Iestājās pilnīgs klusums.

Gaitenī pēkšņi atskanēja steidzīgu soļu dipoņa, un tieši taja pašā acumirklī, kad direktors trešo un pēdējo reizi izsauca «Vla­dimirs Kostiļkovs!», durvis ar troksni plaši atvērās un Voļka aizelsies iepīkstējās:

— Es!

- Lūdzu pie tāfeles, — direktors sausi piebilda. — Par tavu nosebošanos mēs parunāsim vēlāk.

Es … es . .. esmu slims, — Voļka nomurmināja to, kas iešāvās prātā, un nedrošiem soļiem devās pie galda.

Kamēr viņš pārdomāja, kuru no izliktajam biļetēm ņemt, gaitenī tieši no sienas iznāca vecais Chotabičs un cauri otrai sienai nobažījies iegāja blakus klasē.

Beidzot Voļka sadūšojās, paņēma pirmo biļeti, kas paga­dījās, lēni lēni, pārbaudīdams savu likteni, atvēra to un apmie­rināts pārliecinājās, ka viņam jā­atbild par Indiju. Tieši par Indiju viņš zināja daudz. Viņš jau sen bija interesējies par šo zemi.

— Nu tad jau sāc stāstīt, — direktors teica.

Biļetes sākumu Voļka pat atce­rējās pēc mācību grāmatas vārdu vārdā. Viņš jau atvēra muti un gribēja teikt, ka Indostanas pus­salas apveids atgādina trīsstūri, ka šo milzīgo trīsstūri apskalo In­dijas okeāns un tā daļas — rietu­mos Arabijas jūra, bet austrumos — Bengalijas jūras līcis, ka uz šīs pussalas atrodas divas lielas val­stis — Indija un Pakistana, kā arī daudzas prinču valstiņas, kas sau­cas par neatkarīgām, bet, tāpat kā Indija un Pakistana, būtībā ir Anglijas kolonijas, ka šīs ir ļoti nabadzīgas zemkopības valstis, un tā tālāk un tamlīdzīgi. Bet tobrīd blakus klasē Chotabičs piekļāvās pie sienas un, rokas pielicis pie mutes, centīgi sāka murmināt:

— Indija, o mans augsti cienījamais skolotāj … — Un pēkšņi Voļka, pašam negribot, sāka melst galīgas aplamības:

— Indija, o mans augsti cienījamais skolotāj, atrodas gan­drīz pašā zemes diska malā, un no šās malas to šķir neapdzīvoti un neizpētīti tuksneši, jo, raugi, uz austrumiem no tās nedzīvo nedz zvēri, nedz putni. Indija ir ļoti bagāta valsts, bagāta ar zeltu, ko tur nerok vis no zemes laukā kā citās valstīs, bet dienu un nakti nenogurstoši sanes īpašas zelta nesējas skudras, katra gandrīz suņa lielumā. Tās rok sev mītnes apakš zemes un trīs reizes dienā iznes no turienes virszemē zelta smiltis, kā arī tīr­radņa zeltu, un saliek to lielās kaudzēs. Bet ak vai tiem indie­šiem, kas bez pienācīgas izveicības mēģina nolaupīt šo zeltu! Skudras metas ķert viņus rokā un panākušas nogalina uz vietas. Ziemeļos un rietumos Indija robežojas ar tādu valsti, kur dzīvo plikpauraini cilvēki. Kā vīrieši, tā sievietes, kā pieaugušie, tā bērni — visi šajā zemē ir plikpauraini, un šie dīvainie cilvēki pārtiek no jēlām zivīm un koku čiekuriem. Vēl tuvāk viņiem ir kāda valsts, kurā nemaz nevar skatīties uz priekšu un nevar paiet, tāpēc ka tur neiedomājamā daudzumā izkaisītas spalvas. Spalvas tur piepilda gaisu un zemi: tās, lūk, neļauj redzēt. ..

— Pagaidi, pagaidi, Kostiļkov! — ģeografijas skolotājs pa­smaidīja. — Neviens tev neliek stāstīt, kā mūsu senči izpratuši Āzijas ģeogrāfiju. Pastāsti, kādas ir tagadējās ziņas par Indiju.

Ai, cik Voļka būtu laimīgs, ja varētu izteikt to, ko viņš zina šajā jautājumā! Bet ko viņš varēja darīt, ja pats vairs nebija noteicējs par savu runu un par savu rīcību! Piekritis priekšā teikšanai, viņš kļuva par nevarīgu rotaļlietu labvēlīga, bet neizglītotā Chotabiča rokās. Viņš gribēja apliecināt, ka visam tam, ko viņš tikko pateicis, nav nekā kopēja ar mūslaiku zinātni, bet Chotabičs aiz sienas izbrīnījies paraustīja plecus, noraidoši pakratīdams galvu, un Voļka arī šeit, pie eksaminācijās galda, bija spiests tāpat paraustīt plecus un noraidoši pakratīt galvu.

— Viss, ko man bija gods tev pateikt, o augsti godājamais, pamatojas uz visdrošākajiem avotiem, un nav nekādu citu zināt­nisku ziņu par Indiju kā vienīgi tās, ko es ar tavu atļauju tev nupat pavēstīju.

— Kopš kura laika tad tu, Kostiļkov, esi sācis pieaugušos uzrunāt ar «tu»? — ģeografijas skolotājs brīnījās. — Un beidz, lūdzu, runāt niekus! Tu esi eksāmenā, nevis masku ballē. Ja tu šo biļeti nezini, tad godīgāk būtu to pateikt. Starp citu, ko tu te sastāstīji par zemes disku? Vai tad tu nezini, ka Zeme ir lode?

Voļka Kostiļkovs, Maskavas planetarija astronomijas pulciņa īstenais loceklis, lai nezinātu, ka Zeme ir apaļa! To taču zina katrs pirmskolnieks!

Bet Chotabičs aiz sienas iesmējās, un Voļka arī pasmaidīja.

— Tu atļaujies dzīt jokus ar savu vispadevīgāko skolnieku! Ja Zeme būtu apaļa, tad visi ūdeņi no tās notecētu un cilvēki no­mirtu aiz slāpēm, bet augi nokalstu. Zemei, o cienījamākais un cēlākais no skolotājiem un audzinātājiem, bijusi un ir plakana diska forma, un to no visām pusēm apskalo dižena upe, tā sau­camais «Okeāns». Zeme balstās uz sešiem ziloņiem, bet tie stāv uz milzīga bruņurupuča. Tā ir uzbūvēta pasaule, o skolotāj!

Eksaminētāji vērās Voļkā, arvien vairāk brīnīdamies. Zēns aiz šausmām un apzinādamies savu pilnīgo bezpalīdzību, svīda aukstus sviedrus.

Zēni klasē joprojām nevarēja aptvert, kas īsti noticis ar viņu biedru, bet vienam otram jau paspruka smiekli. Iznāca taču varen uzjautrinoši par plikpauru zemi, par spalvām pildīto val­sti, par zelta nesējām skudrām suņa lielumā, par plakano Zemi, kas balstās uz sešiem ziloņiem un viena bruņurupuča. Turpretim Zeņa Bogorads, Voļkas sirdsdraugs un viņa posma vadītājs, bija uztraucies pavisam nopietni. Lai nu kam, bet viņam gan bija pilnīgi skaidrs, ka Voļka — astronomijas pulciņa vecākais no­teikti zina, ka Zemei ir lodes veids. Vai tad tiešām Voļka ne no šā, ne no tā pēkšņi būtu sadomājis uzvesties kā huligāns un pie tam vēl eksāmenā! Acīm redzot Voļka ir saslimis. Bet kas viņam kaiš? Kas tā tāda par tik dīvainu, neredzētu slimību? Un bez tam ir ļoti nepatīkami posma dēļ. Visos eksāmenos posms sekmju ziņā bija pirmais, un pēkšņi disciplinētā un ap­zinīgā pioniera Kostiļkova muļķīgo atbilžu dēļ viss draud sa­brukt.

— Vai tu visu to domā nopietni, Kostiļkov? — jau dusmo­damies jautāja skolotājs.

— Nopietni, o skolotāj, — Voļka atbildēja.

— Un tev nav nekā ko piebilst? Vai tiešām tu domā, ka atbildēji to, kas ir tavā biļetē?

— Nē, nav nekā, — Chotabičs aiz sienas noraidoši papuri­nāja galvu.

Arī Voļka, mocīdamies bezpalīdzības apziņā, ka nespēj pre­toties varai, kas viņu dzen postā, noraidoši papurināja galvu.

— Nē, nav nekā. Varbūt tikai tas, ka bagātās Indijas ap­vāršņi rotāti ar zeltu un pērlēm.

— Neticami! — eksaminētājs noplātīja ar rokām.

Nevar būt, ka Kostiļkovs ir gribējis izjokot savus skolo­tājus.

Eksaminētājs pieliecās un čukstēja direktoram ausī:

— Manuprāt, zēns nav gluži vesels.

— Tas ļoti var būt, — direktors piekrita.

Eksaminētāji, iesānis uzmezdami ašus skatienus Voļkam,

saka klusu apspriesties. Tad ģeografijas skolotājs Sergejs Sem- jonovičs pačukstēja:

— Mēģināsim uzdot viņam kādu jautājumu tikai ar tādu nolūku, lai viņš nomierinātos. Atļaujiet jautāt no pagājušā gada kursa?

Visi piekrita, un Sergejs Semjonovičs pievērsās Voļkam: