L. Lagins: VECAIS CHOTABIČS

— Tā, Kostiļkov, nomierinies, noslauki asaras un nenervozē. Vai tu varētu vispirms pateikt, kas ir apvārsnis? Tas ir no piek­tās klases kursa.

— Par apvārsni? — Voļka kļuva priecīgs. — Tas, Sergej Semjonovič, ir ļoti vienkārši. Par apvārsni sauc to iedomāto līniju …

Bet aiz sienas tūdaļ sāka rosīties Chotabičs, un Voļka atkal kļuva par priekšā teikšanas upuri.

— Par apvārsni, o augsti godājamais skolotāj, — viņš pār­laboja, — es saucu to robežu, kur debesu kristālā jumols pie­skaras Zemes malai.

Arvien trakāk! Kā lai saprot tavus vārdus par debesu kristālā jumolu: burtiski vai pārnestā nozīmē?

Burtiski, o skolotāj, — blakus klasē teica Chotabičs.

Un Voļkam vajadzēja tūdaļ atkārtot:

— Burtiski, o skolotāj.

Pārnestā nozīmē! — čukstēja kāds no pēdējiem soliem.

Bet Voļka vēlreiz noteica:

— Protams, burtiski.

Tātad, ka tas būtu? — ģeografijas skolotājs joprojām neticēja savām ausīm. — Tātad debesis, pēc tavām domām, ir ciets jumols?

— Ciets.

Un tātad ir tāda vieta, kur Zeme beidzas?

— Ir tāda vieta, o mans augsti cienījamais skolotāj.

Chotabičs aiz sienas piekrizdams māja ar galvu un apmie­rināts berzēja savas kalsnās plaukstiņas.

Klasē iestājās mokošs klusums. Visdraiskulīgākie zēni pār­stāja smaidīt: ar Voļku noteikti nebija labi.

Direktors piecēlās no galda un nobažījies pataustīja Voļkas Dieri. Temperatūras nebija.

Bet Chotabičs aiz sienas jutās aizkustināts, viņš zemu pa- daiiijās un, kaut ko čukstēdams, pēc austrumu paražas pie­skaras pie pieres un krūtīm. Voļka, pakjauts šim pašam nela­bajam spēkam, uz mata atkārtoja šīs kustības:

— Pateicos tev, o visuaugstsirdīgais Pavel ibn Vasilij! Pa- eicos par raizēm, bet tās ir nevietā. Tās ir pilnīgi liekas, jo es, ai slavēts allahs, esmu pilņīgi vesels.

Tas izskatījās ārkārtīgi muļķīgi un smieklīgi. Bet zēnu sa- raukums par Voļku bija tik liels, ka nevienam no viņiem pat ;maida atspulgs nepavīdēja sejā. Tad direktors laipni paņēma /oļku aiz rokas, izveda no klases un noglāstīja viņa noliekto galvu:

Nekas, Kostiļkov, neskumsti. . . Acīm redzot tu esi maz- iet pārpūlējies … Atnāksi, kad būsi krietni atpūties, vai ne?

— Labi, — atteica Voļka. — Tikai, Pavel Vasiļjevič, pioniera goda vārds, es nemaz, gluži nemaz neesmu vainīgs!

— Bet es jau tevi nebūt nevainoju, — saudzīgi atbildēja direktors. — Vai zini, iegriezīsimies pie Pjotra Ivaniča.

Pjotrs Ivaničs — skolas ārsts minūtes desmit izklausīja un izklauvēja Voļku, lika viņam aizmiegt acis, izstiept uz priekšu rokas un stāvēt ar izplestiem pirkstiem; padauzīja viņam pa kāju zem ceļgala, ar stetoskopu vilka līnijas uz Voļkas kailās miesas. Pa šo laiku Voļka pilnīgi atguvās. Viņa vaigi atkal kļuva sārti, garastāvoklis uzlabojās.

— Pilnīgi vesels zēns, — Pjotrs Ivaničs teica direktoram.

— Tas ir, teikšu atklāti: sevišķi vesels zēns! Jādomā, ka tas no nelielas pārpūlēšanās . .. Būs pārcentics pirms eksāmeniem . . . Citādi vesels, ve-sels! īsts Mikula Seļjaņinovičs!

Un tomēr viņš drošības dēļ iepilināja glāzē kaut kādas zāles, un Mikulam Seļjaņinovičam ar smagu sirdi vajadzēja tās iz­dzert.

Pēkšņi Voļkam iešāvās prātā pārgalvīga doma. Kā būtu, ja tieši šeit, Pjotra Ivaniča kabinetā, izmantojot Chotabiča prom­būtni, mēģinātu nolikt eksāmenu pie Pavēla Vasiļjcviča?

— Pavel Vasiļjevič! — viņš uzrunāja skolas direktoru.

— Lūk, arī Pjotrs Ivaničs saka, ka esmu vesels. Atļaujiet, es jums šeit pat atbildēšu uz visiem jautājumiem ģeogrāfijā. Tad jūs redzēsiet…

— Nē-nē-nē! — Pjotrs Ivaničs sāka vēcināt ar rokām. — Ne­kādā ziņā neieteicu. Lai labāk bērns kādas dieniņas atpūšas. Ģeogrāfijā no viņa nekur neaizbēgs.

— Kas tiesa, tas tiesa, — direktors atviegloti noteica, ap­mierināts, ka galu galā viss tik labi beidzies. — Ej vien, draugs Kostiļkov, uz mājām un atpūties! Atpūties labi, tad atnāksi un atbildēsi. Esmu pārliecināts, ka tu katrā ziņā noliksi uz piecnie­ku … Bet kā jūs domājat, Pjotr Ivanič?

— Šitāds spēkavīrs? Domāju, ka bez pieci ar krustu viņš pat neiesāks .. .

— Jā, tad vēl ko .. . — teica direktors. — Vai nebūtu labāk, ja kāds viņu pavadītu uz mājām?

— Ko jūs, ko jūs, Pavel Vasiļjevič! — Voļka uztraucās. — Es pats lieliski aiziešu.

Tā tikai vēl trūka, lai pavadonis satiktos tieši vaigu vaigā ar šo veco nedarbnieku Chotabiču!

Voļka jau izskatījās pavisam žirgts, un Pavels Vasiļjevičs ar mierīgu sirdi viņu atlaida mājās.

Gaitenī aiz Voļkas muguras no sienas smaidošs iznira Cho­tabičs, bet, pamanījis direktoru, atkal nozuda. Atvadījies no Pavēla Vasiļjeviča, Voļka devās pa platajām kāpnēm lejā uz vestibilu.

Šveicars tūlīt steidzās pavēstīt:

— Kostiļkov! Te (tev līdzi atnāca vectēvs vai nu kas, un viņš

Bet tieši šaja brīdī no sienas iznira Chotabičs. Viņš bija jautrs kā cīrulis, ļoti apmierināts un kaut ko pie sevis dun­goja.

— Ai! — šveicars klusu iesaucas un veltīgi meģinaja no tukšās karafes ieliet sev ūdeni.

Bet, kad viņš nolika karafi un atskatījās, vestibilā vairs ne­bija ne Voļkas Kostiļkova, ne viņa mīklainā pavadoņa. Viņi jau bija izgājuši uz ielas un aizgriezās gar stūri.

— Zvēri pie visa, kas svēts, o mans jaunais pavēlniek, — pārtraukdams ilgstošo klusumu, Chotabičs lepni uzrunāja Voļku,

- vai tu ar savām zināšanām pārsteidzi savus skolotājus un savus biedrus?

— Pārsteidzu gan! — Voļka nopūtās un naidīgi paskatījās uz večuku.

Chotabičs pašapmierināts pavīpsnāja.

mājās iet negribējās. Ap sirdi Voļkam bija riebīgi, un ve­cais jauda kaut ko nelāgu. Protams, viņš neapzinājās, ka bija iegāzis Voļku. Bet skaidrs bija, ka zēns ar kaut ko ir nemierā un ka pie tā acīm redzot nav vainīgs neviens cits ka

vienīgi viņš, Hasans Abdurachmans ibn Chotabs. Vajadzēja uz­jautrināt Voļku, drīzāk izkliedēt viņa slikto omu.

— Vai tavai sirdij būtu tīkami, o mēnesim līdzīgais, stāsti par dīvainiem un neparastiem nolikumiem? — viņš šķelmīgi apjautājās sapīkušajam Voļkam. — Vai tev, piemēram, ir zināms notikums ar Bagdades bārddziņa trim melniem gaiļiem un viņa klibo dēlu? Un par vara kamieli ar sudraba kupri? Un par ūdens- nesēju Achrnetu un viņa burvju spaini?

Voļka sapīcis klusēja, bet vecais neapmulsa un steidzīgi iesāka:

- Lai tev top zināms, o visujaukākais no zēnu vidusskolas skolniekiem, ka kādreiz Bagdadē dzīvojis veikls bārddzinis, vārdā Selims, un viņam bijuši trīs gaiļi un klibs dēls, saukts Badja. Un noticis tā, ka viņa veikalam garām gājis kalifs Haruns al Rašids … Tikai zini ko, o visuzmanīgākais no jaunekļiem: vai mēs neapsēstos uz tuvākā sola, proti, lai tavas jaunās kājas ne­nogurtu no iešanas šā garā un pamācošā stāstījuma laikā?

Voļka piekrita; viņi apsēdās bulvārī vēsumā vecas liepas paēnā.

Veselas trīsarpus stundas Chotabičs stāstīja par šo tiešām saistošo notikumu un nobeidza to valšķīgiem vārdiem: «Bet vēl brīnišķīgāks ir stāsts par vara kamieli ar sudraba kupri.» Un tūlīt, elpu neatvilcis, sāka to klāstīt, līdz nonāca pie vārdiem: «Tad svešinieks paņēma no ogļu pannas oglīti un ar to uzzīmēja uz sienas kamieli, un šis kamielis pavēcināja asti, papurināja galvu un nokāpa no sienas uz ceļa akmeņiem . ..»