Dažādi autori - Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

— Nu jā, ka nopirku, — dēls atsaka.

— Ko tad nopirki?

— Vīrs nesa kaķi uz mežu, gribēja pakārt, man sametās kaķa žēl, ņēmu un nopirku.

— Še tev vēlreiz nauda, bet pieraugi tu man — tagad nekā cita nepērc: mājā vairs nav ne sakaltušas doniņas.

Dēls aizgāja. Iet, iet, te ierauga — kāds vīrs sit čūsku.

— Kāpēc tu, mīļais cilvēk, sit čūsku? Būtu labāk pārdevis man.

— Pērc, — vīrs atsaka, — pārdošu.

— Cik tad tev lai maksāju?

— Cik maksāsi, tik būs labi.

Dēls atdeva vīram visu naudu. Vīrs to paņēma un gāja savu ceļu, bet čūska sacīja:

— Paldies tev, labais cilvēk, ka izglābi mani no nāves. Še tev šis gredzens: kad tev ir kaut kas vajadzīgs, tad pārmet to no vienas saujas otrā — un pie tevis tūdaļ atsteigsies kalpi. Lai ko tu sadomātu, lai ko pavēlētu, kalpi visu izdarīs.

Dēls paņēma gredzenu un gāja uz māju. Kad māja bija tepat jau klāt, viņš pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā: ak tu mīļo pasaulīt — kalpu saskrēja kā melnais mākonis!

— Lai man tūliņ būtu maize! — dēls pavel kalpiem.

Nebija viņš par lāgu pavēli izteicis, jau maizes sanests kalnu kalniem. Iet dēls istabā un saka mātei:

— Tagad, māmuļ, mums vairs nevajadzēs iet maizi pirkt: čūska man iedeva tādu gredzenu, ka saskrien kalpi, kolīdz es gredzenu pārsviežu no vienas saujas otrā. Lai ko es sadomātu, lai ko pavēlētu, kalpi visu izdarīs.

— Par ko tad čūska tev deva gredzenu?

— Par to, ka izglābu viņu no nāves. Kāds vīrs gribēja viņu nosist, bet es atpirku par to naudu, ko jūs man iedevāt maizei.

Tā nu viņi tagad dzīvoja labas dienas un nopirktais sunītis un kaķītis ari pie viņiem. Un, tiklīdz dēlam ko sagribas, tā viņš tūdaļ pārsviež gredzenu no vienas saujas otrā, atskrien kalpi un izdara, kas darāms.

Reiz dēlam sagribējās precēties. Viņš saka māmuļai:

— Ejiet, māmuļ, un saderiet man carameitu par sievu.

Māte aizgāja pie carameitas, pastāstīja, kālab atnākusi, un carameita tad sacīja:

— Ja tavs dēls pašūs man tādas kurpītes, kas būtu manai kājai kā uzlietas, tad iešu pie viņa par sievu.

Māte pārnāk mājās un stāsta dēlam:

— Carameita sacīja tā: ja tu pašūšot tādaš kurpītes, kas būtu viņas kājai kā uzlietas, tad viņa iešot pie tevis par sievu.

— Labi, — dēls saka, — pašūšu.

Vakarā viņš izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā, un tūdaļ saskrēja kalpi. Viņš tiem pavēlēja:

— Lai man līdz rītam būtu gatavas kurpītes — ar zeltu šūdinātas, ar sudrabu pazolētas — un lai tās būtu carameitai pa kājai kā uzlietas.

Otrā rītā dēls pieceļas — jau kurpes gatavas.

Māte paņēma kurpes un aiznesa carameitai.

Tā piemērīja — kurpes kājai kā uzlietas.

— Saki savam dēlam, lai viņš pa vienu nakti pašuj man laulājamo kleitu un lai kleita nebūtu ne par garu un ne par īsu, ne par šauru un ne par platu, lai tā būtu man pašā laikā.

Māte pārnāk mājās un stāsta:

— Carameita sacīja, lai tu pa nakti pašujot viņai laulājamo kleitu un lai kleita nebūtu ne par garu un ne par īsu, ne par šauru un ne par platu, lai tā būtu viņai pašā laikā.

— Labi, māmuļ, — dēls saka, — ejiet gulēt, es izdarīšu visu, ko viņa grib.

Māte nolikās gulēt, bet dēls izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā, un tūdaļ saradās kalpi kā melna debess.

— Lai man līdz ritam būtu gatava kleita no tādas drānas, kas mirdz kā saule, un lai kleita carameitai būtu pašā laikā, — dēls pavēlēja.

— Labi, visu izdarīsim.

Dēls apgulās. Otrā rītā pieceļas un saka mātei:

— Ejiet nu, māmuļ, pie carameitas, aiznesiet viņai kleitu.

Ko viņa vēl no manis gribēs?

— Ko es, dēls, nesīšu? Kur tad ir kleita?

Dēls piegāja pie galda, pacēla drāniņu — un visa istaba atmirdzēja, it kā tur saule būtu uzlēkusi.

— Re, māmuļ, kleita ir uz galda zem drāniņas — nesiet tik carameitai.

Māte paņēma kleitu un nesa arī. Noiet pie carameitas, bet carameita vaicā:

— Ko tu mums teiksi, labā sieviņ?

— Atnesu jums laulājamo kleitu, — māte saka.

Kolīdz viņa atmeta nost lakatu, tā pils zāles mirdzēt atmirdzēja.

Carameita uzvilka kleitu, nostājās pie spoguļa, paskatījās uz sevi un vai palēcās aiz priekiem, ka kļuvusi tik daiļa. Pastaigāja pa istabu šurpu turpu — nu tikpat kā saulīte: starot staro.

— Tagad, labā sieviņ, — carameita saka, — lai tavs dēls uztaisa tiltu no manas pils līdz tai baznīcai, kur mēs laulāsimies, un tilts lai būtu no zelta un sudraba. Kad tilts būs gatavs, tad ar tavu dēlu iesim pie altāra.

Māte pāriet mājā un saka dēlam:

— Carameita teica, lai no pils, kur viņa dzīvo, būtu tilts līdz baznīcai. Lai tu uzceļot tiltu no zelta un sudraba.

— Labi, māmuļ, — dēls nosaka, — ejiet atdusēties.

Vakarā māte apgulās, bet dēls izgāja sētā, pārmeta gredzenu no vienas saujas otrā — un sanāca tik daudz kalpu, ka sētā vietas pietrūka. Dēls teica:

— Lai līdz rītam no carameitas pils līdz baznīcai — es tai baznīcā laulāšos — būtu uzcelts tilts no sudraba un zelta un lai tad, kad es ar carameitu braukšu uz baznīcu, tilta abās malās ziedētu ābeles, bumbieres un ķirši, bet, kad braukšu atpakaļ, tad lai augļi būtu gatavi.

— Labi, — kalpi atbild, — līdz rītam viss būs izdarīts, kā jūs gribat.

Otrā rītā dēls pieceļas, iziet no istabas un pats nevar ne nobrīnīties — tilts gatavs, un tam abās malās aug dārzi. Viņš gāja atpakaļ istabā un teica:

— Ejiet, māmuļ, un sakiet carameitai, ka tilts ir gatavs, lai pošas laulībām.

Māte aizgāja pie carameitas un pateica, ko dēls bija licis, un carameita atbildēja:

— Es tiltu jau redzēju, tas ir varen skaists. Saki savam dēlam, lai brauc šurp laulāties.

Māte pārgāja mājā un stāstīja dēlam:

Carameita sacīja, lai tu braucot laulāties.

Tā nu dēls pa dienu uzcēla sev pili, otrā dienā salaulājās ar carameitu un brauca atpakaļ, bet uz tilta jau nobrieduši gan āboli, gan bumbieri, gan ķirši, gan visvisādi augļi, kādi. vien ir pasaulē.

Jaunais pāris atbrauca uzceltajā pilī, nosvinēja kāzas un nu dzīvo. Arī dēla sunītis un kaķītis turpat. Kad bija tā kādu laiku dzīvojuši, tad carameita reiz jautā vīram:

— Saki, mīļo vīriņ, — kā tu varēji pašūt man kurpes un kleitu: mēru tak tu nebiji noņēmis? Kā tu pa vienu nakti spēji uzcelt tādu tiltu, kur ņēmi tik daudz zelta un sudraba?

— Man, redz še, ir šis gredzens, — vīrs viņai stāsta, — kā es to pārmetu no vienas saujas otrā, tā tūdaļ saskrien kalpu pilna sēta. Lai es tiem uzdodu, kādu darbu uzdodams, tie visu izdara. Tie iztaisīja ir kurpītes, ir kleitu, uzcēla tiltu un šo pili, kur mēs abi dzīvojam, un tie izdarīs visu, ko gribēšu.

Nu carameita nogaidīja, līdz vīrs labi cieši aizmiga, vieglītēm novilka viņam no pirksta gredzenu, pārmeta no vienas saujas otrā, un kalpu saskrēja tik daudz, ka bail. Carameita tiem teica:

— Lai te tūdaļ būtu zirgi un kariete — es braukšu uz savu pili, bet šo pili pārvērtiet par tādu torni, kurā mans vīrs varētu tikai stāvēt un gulēt, un torni tūliņ aiznesiet uz jūras viņu malu. Bet pieraugiet — neuzmodiniet vīru, lai viņš pamostas tikai tornī.

— Labi, — kalpi atbild, — viss būs tā, kā pavēlēts.

Carameita izgāja ārā — kariete jau gaida. Viņa iekāpa karietē un aizbrauca. Bet pils tūdaļ pārvērtās par torni, un kalpi to aizvilka pāri jūrai.