Dažādi autori - Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Vīrs pārnāk mājā, bet tur dēls piedzimis, kamēr paša nebija mājā. Nu gan viņš sasita rokas:

— Es tak tevi, dēls, pūķienei apsolīju!

Bēdājās abi ar sievu, bet tad nosprieda:

— Neko darīt, no bēdāšanās nekāds labums nebūs. Jādzīvo vien ir.

Vīrs uztaisīja lielus aplokus, pārsita olu, izlaida lopus un kļuva bagāts.

Abi ar sievu dzīvoja, līdz dēls izauga liels.

Dēls nu saka:

— Jūs, tēt, mani pūķienei apsolījāt. Nu nekas, gan jau kaut kā tikšu galā!

Un viņš devās pie pūķienes. Nonāk pūķienes mājā, šī viņam pavēl:

— Tā kā tu man pa nakti, rau, to mežu nolīstu, uzartu, kviešus iesētu, nop]autu un stirpā sakrautu un līdz rītam izceptu man plāceni; kad uzcelšos, lai plācenis būtu uz galda.

Puisis aiziet dīķmalā un nu bēdājas. Bet turpat netālu bija akmens tornis un tajā tornī ieslodzīta pūķienes meita. Puisis aiziet pie torņa un raud. Pūķienes meita viņam vaicā:

— Ko tu raudi?

Puisis atbild:

— Kā lai neraudu, ja pūķiene man uzdeva tādu darbu, ko nemūžam nepaveikšu, bet viņa lika to pa vienu nakti padarīt.

Meita jautā:

— Kas tas par darbu?

Puisis pastāsta. Bet meita viņam saka:

— Ja ņemsi mani par sievu, tad es visu izdarīšu tā, kā pūķiene vēlēja.

Puisis ir ar mieru:

— Labi.

Meita nu saka:

— Liecies tagad gulēt, bet rīt no rīta esi augšā un aiznesīsi pūķienei plāceni.

Bet pati aizgāja uz mežu un kā uzsvilpa, tā mežs jūk un brūk, zeme aras, kvieši sējas… Līdz rītam meita izcepa plāceni, iedeva puisim, tas aiznesa plāceni uz pūķienes istabu un nolika uz galda.

Pūķiene pamodās, izgāja sētā un skatās uz mežu — rugaine vien un rugainē stāv stirpas.

Nu viņa saka puisim:

— Esi gan ticis galā! Tad pieraugi, ka izdari arī otru darbu!

Un tūliņ pat izrīko:

— Tagad tu man izrocies, rau, tam kalnam cauri, un lai tur Dņepra tecētu, bet Dņepras krastā uzcel spīķerus, lai tur piestāj liellaivas, un tu pārdod kviešus tirgotājiem. Kad rītā celšos, tad lai viss būtu jau gatavs!

Puisis aiziet atkal pie torņa un raud. Meita viņam vaicā:

— Ko tu raudi?

Puisis viņai izstāsta visu, ko pūķiene uzdevusi izdarīt. Tad meita viņam saka:

— Liecies gulēt, es to visu izdarīšu.

Un kā viņa nosvilpjas, tā kalnā ir izrakta eja, pa to plūst Dņepra, tās krastā slejas spīķeri…

Tik vien rūpju puisim palika kā piecelties, kad meita atnāca un viņu modināja, un pārdot kviešus tirgoņiem, kas bija atbraukuši liellaivās.

Pūķiene no rīta skatās — viss izdarīts tā, kā bija izrīkojusi. Tad viņa pasaka puisim trešo pavēli:

— Šonakt tu noķersi zelta zaķi un rītā agri atnesīsi man istabā.

Puisis atkal aiziet pie tā paša torņa un raud. Meita viņam vaicā:

— Ko tad šī atkal tev uzdeva?

Puisis izstāsta.

— Nu vairs nav nekādi joki — ej nu sazini, kā tas zelta zaķis noķerams. Tomēr iesim tur pie tās klints. Nostājies tu pie alas, es baidīšu zaķi ārā no alas, bet tu uzmani: kā tik kas sprūk no alas ārā, tā grāb ciet, tas būs zelta zaķis!

Tā nu meita aizgāja dzīt zaķi ārā. Te uzreiz no alas šņākdama izlien čūska. Puisis ļāva tai aizrāpot. Meiča iznāk no alas un vaicā:

— Vai tad nekas neizlīda?

Puisis atbild:

— Izlīda gan — čūska, bet es nobijos, ka neiekož, un to aizlaidu.

Nu meita saka:

— Ak tu tāds — tas jau arī bija zaķis! Nu, pieraugi, es iešu vēlreiz, un, ja kāds nāks ārā un sacīs, ka te nav zelta zaķa, tad netici vis, turi to ciet!

Meita ielien atpakaļ un tramda zaķi. Te uzreiz iznāk kāda veča un jautā puisim:

— Ko tu, dēls, te meklē?

Puisis atbild:

— Zelta zaķi.

Bet veča saka:

— Kur šis te būtu gadījies? Nav te zelta zaķa.

Tā pateikusi, veča aizgāja.

Meita iznāk atkal ārā un vaicā:

— Vai tad nav zaķa? Un vai neviens neiznāca no alas?

— Kā nu ne, iznāca kāda veča un jautāja, ko es te meklējot, bet es atbildēju, ka meklēju zelta zaķi; tad veča teica, ka zaķa te neesot, un es laidu viņu aiziet.

Uz to meiča saka:

— Kam tu viņu neturēji ciet? Tas pats jau bija zaķis! Tagad tu to nekur vairs nenoķersi, nu nekas cits neatliek kā vien pārvērsties man par zaķi, tu aiznes mani un noliec uz sola — tikai nedod pūķienei rokā, ja atdosi, tad viņa tūdaļ pazīs mani un saplosīs ir mani, ir tevi.

Tā meita arī izdarīja: pārvērtās pa zelta zaķi, puisis to paņēma rokās, aiznesa uz istabu un nolika uz sola pūķienei priekšā, tad sacīja:

— Te jums būs zaķis, bet es tagad no jums aizeju.

Pūķiene atteica:

— Labi, ej!

Puisis aizgāja.

Bet, kolīdz pūķiene pagriezās prom, tā zaķis atkal pārvērtās par meiču un steidzās puisim pakaj. Nu abi metās bēgt. Skrēja, skrēja. Tikmēr pūķiene bija pamanījusi, ka tas bijis nevis zaķis; bet gan viņas meita; nu jādzenas tai pakaļ, lai saplosītu. Taču pūķiene neskrēja vis pati, viņa sūtīja savu vīru. Pūķis drāžas abiem bēgjiem pakaļ, jau viņi dzird zemi dimdam. Tad meita saka:

— Klau, jau dzenas mums pakaļ! Es pārvērtīšos par kviešu druvu, bet tu par sargu; kad tev taujās: «Vai neredzeji puisi ar meiču ejam te garām?» — tad tu saki, ka tie gājuši todien, kad šos kviešus sēja.

Te jau pūķis ari klāt un taujā vecītim:

— Vai neredzēji te ejam garām puisi ar meiču?

Bet vecītis atbild:

— Gāja gan.

Pūķis vaicā: — Vai sen, kamēr gāja?

Vecītis atbild: — Todien, kad šos kviešus sēja.

Pūķis saka: — Šitos kviešus laiks pļaut, bet viņi nozuda vakar.

Un viņš griezās atpakaļ. Pūķienes meita atkal pārvērtās par cilvēku un večuks par jaunekli, un abi bēga tālāk.

Pūķis pārskrien mājās. Pūķiene prasa:

— Vai tad nepanāci? Un ceļā neviena nesatiki?

Pūķis stāsta:

— Kā nu ne, satiku — vecītis sargaja kviešu druvu, es viņam vaicāju, vai nav redzējis ejam garām puisi ar meiču. Viņš atbild, ka esot gan redzējis toreiz, kad kvieši seti, bet tie kvieši ir jau pļaujami, un tā es griezos atpakaļ.

Bet pūķiene saka:

— Kam tu nesaplosīji to vecīti un kviešus? Tie jau viņi paši bija! Tagad skriešu pati — tu jau nekur nederi!

Pūķiene aizskrēja. Nu skrien tavu skriešanu… Bēgļi dzird — zeme dimdēt dimd un metas karsta. Meiča saka:

— Nu esam pagalam — pūķiene dzenas pakaļ! Pārvērtīšu tevi par upi, bet pati pārvērtīšos par asari.

Tā viņa arī izdarīja.

Pieskrien pūķiene un saka upei:

— Nu, vai tālu jūs aizmukāt?

Pati tūdaļ pārvēršas par līdaku un nu tik metas vajāt asari, bet, kolīdz grasās to saķert, tā asaris pagriež pretim savas asās spuras un līdaka nevar šo sagrābt. Tā pūķiene dzenājās, dzenājās, tomēr asari rokā nedabūja un tad sadomāja izdzert visu upi. Dzēra, dzēra, sadzērās tā, ka pārsprāga.

Tad meiča, kas bija par zivi pārvērtusies, teica puisim, kas bija upe:

— Nu mums vairs nav ko baidīties! Iesim uz tavu māju; kad ieiesi istabā, tad tikai pieraugi: visus nomutē, vienīgi tēvoča bērnam nedod mutes; ja to darīsi, tad mani aizmirsīsi. Bet es ciemā kaut kur salīgšu par kalponi.

Puisis iegāja istabā, apsveicinājās ar visiem un prāto: «Kā lai neapsveicinos ar tēvoča bērnu? Viņi vēl padomās par mani ko sliktu.» Un viņš nomutēja ari tēvoča bērnu. Kā nomutēja, tā arī aizmirsa meiču.

Pusgadu mājā padzīvojis, puisis sadomāja precēties. Viņam iestāstīja kādu glītu meiču, lai to ņemot: aizmirsis to, kas viņu bija izglābusi no pūķienes nagiem, viņš saderinājās ar citu.