Dažādi autori: Burvju vijole. Ukraiņu tautas pasakas

Vilks laida ļekas vajā, putekļi vien nokūpēja.

Bet āzis un avens droši aizgāja klajā laukā, uzcēla būdiņu un nu dzīvo tajā.

Kādam vīram bija vecs runcis, kas vairs nejaudāja ne peļu medīt. Saimnieks tadēļ ņēma un aizveda runci uz mežu, spriezdams tā: «Kam šis man vajadzīgs, jābaro tikai par baltu velti — lai dzīvo mežā.» Viņš atstāja runci un pats aizbrauca. Te pienāk, pie runča lapsa un jautā:

— Kas tu tāds esi?

Runcis atbild:

— Esmu pans Runcēvičs.

Lapsa nu teic:

— Ņem mani par sievu un esi mans vīrs.

Runcis ir ar mieru. Lapsa nu ved šo uz savu māju un ņemas šim visādi izdabāt: kā tik dabū kur vistu, tā nes vīram,.. pati neēd.

Reiz lapsu satiek zaķis un saka:

— Lapsiņ māsiņ, es aiziešu pie tevis pavakarēt.

Bet lapsa atteic:

— Pie manis tagad dzīvo pans Rurcēvičs, viņš tevi saplosīs.

Zaķis par panu Runcēviču pastāstīja vilkam, lācim, mežacūkai. Visi sapulcējās un sāka gudrot: kā varētu paskatīties uz pa nu Runcēviču, — un nolemj:

— Izvārīsim pusdienu!

Nu ņēmās spriest, kuram kas jāsadabū. Vilks saka:

— Es iešu pēc gaļas, ko borščā likt.

Mežacūka saka:

— Es iešu pēc bietēm un kartupeļiem.

Lācis:

— Es atnesīšu medu, ko uzēst.

Zaķis:

— Bet es kāpostus.

Visu sadabūjuši, ņēmās vārīt pusdienu. Izvārījuši sāka apspriesties, kuram būtu jāiet aicināt panu Runcēviču uz pusdienām.

Lācis saka:

— Es nevarēšu paskriet, ja vajadzēs mukt.

Mežacūka:

— Es arī esmu tūļīga.

Vilks:

— Es jau esmu vecs un lāgā neredzu.

Bija vien jāiet zaķim.

Zaķis aizskrien uz lapsas alu; te no alas iznāk lapsa, nobrīnās, ka zaķis tup pie viņas mājas, un vaicā:

— Ko tu te atnāci?

— Vilks, lācis un mežacūka lūdz un es arī lūdzu, lai tu ar savu panu Runcēviču abi atnāktu pie mums pusdienās!

Bet lapsa zaķim atteic:

— Mēs aiziesim gan, tikai jūs noslēpieties, citādi viņš jūs saplosīs.

Atskrien zaķis atpakaļun nu lielās:

— Lapsa teica, lai mēs noslēpjoties, citādi pans Runcēvičs kā atnākšot, tā mūs saplosīšot!

Nu visi steidzās slēpties: lācis kāpj kokā, vilks notupstas aiz krūma, mežacūka ierušinās žagaros, bet zaķis ielien krūmā.

Re, re, jau lapsa ved šurp savu panu Runcēviču. Pieved pie galda, runcis ierauga uz galda daudz gaļas un saka:

— Ņa-ū!… Ņa-ūl… Ņa-ūl Bet šie domā:

«Ak tavu negantnieku —. vēl viņam par maz! Ņems un apēdīs mūs arī!»

Pans Runcēvičs uzkāpa uz galda un ēda, ka ausis vien kustēja. Bet pieēdies nolikās turpat uz galda garšļaukus. Mežacūka gulēja žagaru čupā netāl no galda, te, kā gadījās, kā ne, astes galā iekoda ods, un šī pavirpināja asti; bet runcis, domādams, ka tur pele, kā lēca, tā — caps! mežacūkai astē. Mežacūka kā trūkās augšā, tā laida ļekas vajā! Pans Runcēvičs, no mežacūkas pārbijies, spruka kokā augšā un rāpās taisni tur, kur tupēja lācis. Lācis, pamanījis, ka runcis kāpj uz viņa pusi, steigšus trausās kokā augstāk un uzlīda tik augstu, ka koks neizturēja, un lācis vēlās lejā — bāc! — vilkam taisni virsū, teju pat vai nospieda nabadziņu. Nu trūkās abi kājās, nu skrēja, ko nagi nes; bet zaķis šiem pakaļ, aizdiedza diezin kur… Vēlāk salasījās atkal visi kopā un nu spriež:

— Vai tu re — tāds maziņš, bet cik tur trūka, būtu mūs visus apēdis!

Biezā mežā koku dobumos reiz dzīvoja divas vāverītes. Abas glītas, pūkainas, veiklas. Tikai daba katrai savādāka. Viena augu dienu čakli strādāja: vāca riekstus, sēnes, ozolzīles un to visu noglabāja koka dobumā savā mājiņā.

Bet otra bija pavisam bezrūpīga. Caurām dienām to vien darīja kā lēkāja no zara zarā, baidīja putniņus ligzdās vai arī laiskodamās tupēja un svilpoja, ka viss sils skanēja. Sagribas ēst — bēda maza. Vasarā jau visur ēdamā atliku likām! Te riekstiņš, te ozolzīle, te jaunie egļu un priežu čiekuriņi, te visādas saknītes. Pagrauž šo, paskrubina to — un vēders pilns, var atkal priecīgi lakstīt pa zariem.

Tā vāverīte līksmi aizvadīja visu vasaru.

Tikmēr čaklā un gādīgā vāverīte bija koka dobumā piekrājusi ēdamo gan šādu, gan tādu. Tas bija ziemai sagādāts. Jau laikus viņa savu mājiņu bija izklājusi ar sūnām, pūkām un sausām lapām, lai ziemā būtu silta un mīksta guļa. Mājai bija uztaisījusi arī durtiņas. Šī vāverīte bija krietna saimniece.

Tā aizritēja visa vasara: vienai vāverītei strādājot un rūpējoties, otrai — rotaļājoties.

Pagājis bija arī lietainais rudens, un nāca saltā ziema. Mežs kļuva tukšs un bēdīgs: ne vairs vienas lapiņas, ne sēņu, ne riekstu. Tikai sals un vējš, kas dzenā sniegu.

Strādīgā vāverīte dzīvo savā siltajā dobumā un nezina nekādu bēdu. Visu vasaru viņa pūlējusies, lai ziemā mierīgi atpūstos. Ligzdiņa ir mīksta un silta, ko ēst ari netrūkst.

Ai, vai, viņas slinkajai un vieglprātīgajai biedrenei klājās pavisam citādi. Tās dobumā nav ne logu, ne durvju. Nav sarūpēti. Aizgāda ziemai arī nav — neviena vienīga riekstiņa! Pa māju svilpodams skraida salts vējš. Nabaga vāverīte sēž tukšu vēderu, noliesējusi, nosalusi, čokurā sarāvusies. Izskrien mežā, meklē šur, meklē tur — nav nekā, viss sasalis. Mirsti vai nost aiz sala, aiz bada!

Tad nabaga vāverīte atcerējās savu Čaklo, strādīgo kaimiņieni un nu domā: «Iešu pie viņas. Lai palīdz man, viņai jau aizgāda ir tiku tikām. Vasarā atdošu.»

Vāverīte iet pie kaimiņienes un bailīgi klaudzina pie durvīm.

— Kas tur ir?

— Es — tava kaimiņiene!

— Lūdzu, — vāverīte saka, atvērdama durvis.

Paskatījusies uz nelaimīgo, novājējušo, no saltuma pusdzīvo kaimiņieni, viņa tūdaļ visu saprata.

— Sēdies, lūdzama, esi atnākusi pašā pusdienas reizē! Ņem par labu, kas nu ir… Apsildies brīdi tur sūnās, es pagādāšu tev riekstus un zīles… Rau, ēd nu vesela. Un dzīvo pie manis, man vienai garlaicīgi.

Vāverīte nokaunējusies sāka runāt:

— Es jau nemaz neesmu pelnījusi, ka man rāda tādu labu sirdi; pati zini, visu vasaru tikai lēkāju vien.

— Nekas, — otra atbild, — tagad tu arī būsi tikpat gādīga kā es, jo esi atzinusi, ka bez darba nav maizes! Tad nu strādāsim kopā un dzīvosim kopā.

Slinkā vāverīte aiz priekiem nomutēja labo biedreni. Un kopš tā laika abas dzīvoja kopā. Bet slinko vāveri posts un trūkums bija iemācījuši strādāt. Nākamajā vasarā viņa arī čakli strādāja un kopīgajā mājā savāca lielu pārtikas aizgādu.

Māsiņa lapsiņa nozaga vistu un nu mūk, ko māk. Skrēja, skrēja, kamēr nakts jau nāca virsū. Ieraudzīja mājiņu, gāja iekšā, zemu jo zemu paklanījās un teica:

— Labvakar, labi ļaudis!

— Vesela, vesela!

— Ļaujiet pārnakšņot!

— Vai, lapsiņ māsiņ, mums mājiņa maza, tev nebūs kur apgulties.

— Nekas, es zem sola saritināšos, ar asti apsegšos un pārgulēšu.

Nu saimnieki atļauj:

— Labi, guli arī!

— Bet kur savu vistiņu likšu?

— Palaid aizkrāsnē.

Lapsiņa māsiņa tā arī darīja. Bet naktī klusītēm piecēlās, vistiņu apēda un spalviņas aprušināja.

Otrā rītā lapsiņa māsiņa cēlās jo agri, mazgājās jo balti, novēlēja saimniekam labu rītu.

— Vai, kur tad mana vistiņa?