Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

veselas klintis, grēdas un slāņi. Spurra vēroja, kā pa liku loču iz­grauztām gultnēm lodā un burzguļo pazemes upes, - ari tās vizmoja gluži kā zvaigžņu upes, kā Putnu ceļš augšā par zvirbuļa galvu.

Gāršā Spurra ar pusviru palikušu knābi priecājās par to, ka bija redzamas ari zemē paslēpušās sēnes. Tās ar apaļajiem pakaušiem spī­tīgi spiedās augšup, izcilādamas smiltis. Un cik daudz zvēru piemita gāršā! Spurra sajutās laimīgs, atrazdamies gaisā — tie nevēstīja neko jauku, šie biezokņa zaros un dobumos savītie midzeņi ar niknacaina- jiem, smailzobainajiem cauņu, sermuļu un meža kaķu mazuļiem. Visi šie neradījumi nemaz neskatījās uz Ligiju tik laipni, kā bija sagaidījis Spurra. Kāda meža kaķe, ieraudzījusi gaišmataino jātnieci, pat pār­stāja sūkāt ķepu un šņāca:

— Tur jāj nejaukā Bišudravu Ligija. Viņas tēvs sava dārza stūros izlicis cilpas un lamatas mums, Smailā zoba un Līkā naga saimei. Viņa pati runā zaimu pilnus vārdus par mums savās pasakās, saukā par viltīgiem glūņām un vēl nelāgāk un brīdina no mums dārza saimi.. .

— Muti ciet! — pilnīgi aizmirsis, kur viņš alrodas, iebrēcās ro­kassomiņā Spurra. — Čerr! Kas lamā Ligiju, tam būs darīšana ar mani!

Tūliņ viņš aptvēra, kāds muļķis bijis, jo Ligija atdarīja somiņu un apskatīja savu zvirbuli ar saburzītajām spalvām diezgan vēsi.

— Ak tas esi tu, — viņa pārmeta, — Spurra, lu nu gan esi . ..

— Lūdzu, nesaki, es pats zinu, ko tu gribi sacīt! Lūdzu, ņem mani līdz uz to … nu, to pašu kalnu!

Ligija klusēdama uzlika izspērušo zvirbuli sev uz pleca - viņa nemācēja ilgi dusmoties, kur nu vēl uz Spurru.

Pegass pašreiz lēni rikšoja pār Pijola ezeru. Spurra ziņkārīgi ska­tījās lejup. Niedols, saspurojies kā šķēpu smailes, sargāja iemigušo ezerrožu un vēžu dusu. Vēl dziļāk zem ūdens treknas zivis zvilnēja smiltis vai laiski lodāja starp aļģēm, plātīdamas žaunas un izpūzda- mas spožus gaisa burbuļus. Ap kalmju saknēm šaudījās mirdzoši ku­kaiņi, bet ezera dibenā gulošās gliemežnīcas, tikko Pegass slīdēja tām pāri spārnotajā jajienā, visas kā pēc pavēles pavērās, parādī­damas, cik lielas peries tās jau nobriedinājušas.

Ticis ezeram pāri, Pegass sāka strauji celties augšup, bet Spurra bija gatavs apzvērēt, ka ar tādu pašu ātrumu savukārt no augšas jājējiem pretī traucas ari zvaig­znes. Aizvien lielākas un spilgtā­kas tās kļuva — kā spoži logi, aiz tiem laikam nekad nenodzisa gaisma.

— Ligij, vai mēs neieskriesim nejauši pa kādu no tiem baltajiem logiem — nezin kur?

— Vai tu zvaigznes sauc par logiem? Nē, Spurra. Zvaigznes nav logi. Bet tas nekas. Pegasa mugurā atļauts redzēt arī to, kā nav.

«Ligijas balss bija zobgalīga,» neuzticīgi nodomāja Spurra. Un uzreiz viņam zvaigznes vairs neatgādināja logus. Drīzāk tad tās bija milzīgas puķes, starainas, baltās pīpenes. Pegass sāka auļot vēl žig­lāk, un Spurra ciešāk aizspieda knābi ciet, lai neaizrītos pretī un ga­rām šņācošā gaisa plūdos.

Mirkli aizvēris un atkal atdarījis acis, zvirbulis ieraudzīja, ka Pegass patlaban nolaižas uz stāva, kokiem apauguša kalna nogāzes. Ap kalnu augstāk riņķoja iesārleni padebeši, neļaudami virsotni saskatīt.

— Spurra, palaidņa zvirbuli, - čukstēja Ligija, — tev jāpagaida kadā no šiem slaidajiem kokiem. Tālāk, diemžēl, tu nevari man sekot. Pašā kalna galā uzkāpj vienīgi cilvēkbērni un ari ne visi. Dziesmi­nieki, celtnieki, tēlnieki — tie jau nu gan aizsapņojas līdz pašam kalna galam, bet tev tas vēl nebūs pa spēkam, piekusīsi.

— Jāj vien tālak, — nopūlās Spurra, ja jau es esmu par mazu tik lielam kalnam. Es tepat ari negarlaikošos.

Tad Ligija jau bija pazudusi aiz daudzkrāsainajiem mākoņiem, un Spurra, nezinot kā tur nokļuvis, sēdēja garā kokā. Ap viņu bija ve­sela birzs tādu koku. Visiem tādas lapas, ka nekā saprast, — te tās izskatījās zilas, te zaļas, te no sudraba kaltas. Turklāt kokos auga visi Spurram pazīstamie un arī nepazīstamie augļi un ogas vienos un tajos pašos zaros. Spurra nejutās sevišķi laimīgs un neuzticīgi šķie­lēja apkārt - bija jau ari te pagalam ērmota vieta. Nekā stingra un cieta — tie paši mākoņi, kas aizsedza kalngalu un nupat vēl bija iz­skatījušies pec gaišzilām pilīm, drīz vien pārvērtās par dzeltenu tillu, pēc tam par tumšsarkanu puķu krūmiem un nezin ko vēl ne — Spurra vairs uz tiem neskatījās, tā jau bija tīra mānīšanās. Skaista, bet mānīšanās.

Viņš labāk pastiepa knābi, lai nopluktu no tuvākā zara kārdinošu zemeņogu, bet tūliņ pārbijās — koks nošalcās, nolīgojās un ar joni stiepa zvirbulim pretī visus zarus vienlaikus, pie tam vēl runādams ar Spurru zvirbuļu valoda un mīlīgi piedāvādams:

— Še tev vēl viena zemene! Še vesels ducis!

IŅIem aveni arī! Dzelteno? Sarkano? Kādu šķirni?

Vai negribi ananasu, banānu, kokosriekstu?

Spurra uzlidoja gaisā.

— Liec mani mierā, negudrais koks, neuzplijies! Es negribu ēst, — viņš čiepstēja un apjucis vēroja, kur nolaisties. Nolaidās otrā kokā un nolēma uzdziedāt, lai sevi iedrošinātu.

Atkal jauna nelaime — tikko zvirbulis pavēra knābi dziesmai, viņam piebalsoja tūkstoši brīnumainu balsu un skaņu. Šķindēja, sa­nēja, dūca viss — vēja locītie koku zari, lapu zaļie pakariņi, tādi kā 110 raiba stikla veidoti puķu kausi. Spēlēja, dainoja un vēl apvaicājās:

— Kādu meldiju gribi? Īsu vai garu? Minorā vai mažorā? Kāzu maršu vai sēru maršu?

— Vu vējš, — noelsās Spurra, — ir gan te brīnums brīnuma galā! Kuš! Es negribu nekādu maršu! Es gribu klusumu un . . . Vai nevar atnākt kāds man līdzīgs radījums? Un . .. lūdzu, vai viss nevar kādu laiku pastāvēt uz vielas uņ paturēt to pašu izskatu un krāsu?!

Kā tad, nu bija labāk. Mākoņi ap kalnu sastinga kā ziedošs ķiršu dārzs — • tā tie bija izskatījušies, kad Spurra tos beidzamo reizi uz­lūkoja. Garo koku birzs lejā bija zaļa, un puķu raibie biķeri vairs nešķindēja. Vējš locīja augļu pilnos zarus un apvaicājās:

— Zvirbuli, vai nu tev ir labi? Vai nu ir vislabāk? Vai ir vis­skaistāk? Vai lādu birzi tu gribēji redzēt?

Un tur jau tuvojās arī putns. Jā, Spurra taču pats bija gribējis redzēt putnu, un nu tas bija klāt. Milzīgi liels, balts putns ar garām, rožainām kājām, dārgakmeņu vainagu ap cekulu un zaļām acīm. Putns nelidoja, bet brida pa puķēm un skatījās uz Spurru.

— Labi, ka vismaz noskrien pa gaisu, — nodomāja zvirbulis,

būtu tā kā par lielu tāds sarunu biedrs.

Un, kļuvis jau galīgi pārgalvīgs, Spurra 110 augšas uzsauca bal­tajam putnam:

— Ei, vai tu graudus knāb? Vai olas dēt arī proti? Vainags galvā, puika jau nebūsi.

Spurra cerēja, ka pagūs aizbēgt, iekams milzīgais putns attapsies pie ķircinātāja uzlidot, bet, ai, kā viņš bija kļūdījies!

Ar vienu vienīgu kustību lielā putna kakls uzšāvās augšup, garš un vijīgs, pret Spurru pastiepās gleznā, vainagotā galva un dziedāja bez dusmām, tikai drusku zobgalīgi:

Vai tik vien tu proti sasapņot? Grauds un ola ir uz zemes ari. Prasi vairāk — es tev varu dot Visu, ko sirds kārot spēj un prot.

Va vējš! iegavilējas Spurra. — Kas tad tu tāds esi? Vai tu nemānies?

Nē, — otrs atbildēja, — es to varu, jo esmu sapņu kalna putns. Nosapņo, kādu laimi vien gribi.

- Man ta kā pietiktu visa laba, - steidzīgi vivināja Spurra,

bet vai lu nevari izdarīt tā, lai Ligija un tēvocis Tenis mūžam lai­mīgi dzīvo Visskaislakajā dārzā?