Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Tad jau dzirdējāt paši visu!

Mur!

- Lieniet ārā!

- Mēs nevaram, - sūrojās Rozmarija, musu ķepas sapinušas gultas segas krokās. Bez tam mani kaut kas tur aiz astes gala.

— Kas, kas tevi manā pagultē var turēt aiz astes, — uzbārās Tenis.

Es nezinu, varbūt tas ir spoks, nedroši novilka Rozmarija.

— Nemelot un tūliņ pie gaismas! Re ku še! galīgi noskaitās Tenis.

No pagultes paradijas vispirms Bušudura tuklie runča vaigi, tad ari Rozmarijas sārtais degungals.

— Aū, — gaudās Bušudurs, — Rozmarij, negrūd mani pirmo. Man sāp galva.

Ligija atsēdināja kaķus sev iepretī uz svītrainā paklāja.

— Vai visu dzirdējāt?

— Mur.

— Atbildiet, kaķi, vai tas, ko ar sirdssāpēm un sašutumu noklau­sījos, ir taisnība?

Saimniec, iesāka Bušudurs ar izmisīgu vaibstu, bet Roz­marija viņu steidzīgi pārtrauca:

Ak, apklusti nu, lūdzams, mans labais brāli! Tu neproti izteik­ties. Ļauj runāt man. Mīļā Ligij! Tas, ko mēs dzirdējām, atbilst pa­tiesībai tikai daļēji. Fakti ļaunprātīgi sagrozīti, lai mūs pazudinātu un laupītu mums tavu laipnību! īstenība viss noritēja citādi… Attiecī­gajā dienā mēs ar mīļo brāli Bušuduru tiešām nevainīgi rotaļājāmies dārzā. Pēkšņi astes spalvas mums saspurojās no pārsteiguma — kā akmens no gaisa krita kāds ķivulis izplestiem spārniem, krita un pa­lika guļam smiltis mūsu priekšā! Aptaustījuši nelaimīgā pulsu un vel­tīgi nopūlējušies to atdzīvināt, mēs ar labo brāli sākām prātot, kāds gan varētu būt apbēdinošā notikuma cēlonis. Nolēmām beidzot, ka ķivuli straujā lidojumā laikam ķēris saules dūriens … vai ari tas zara galā nobeidzies ar sirds trieku. Lai ari cik tas skumji, dārgā Ligij, no nāves nav pasargāti pat mūsu dārza iemītnieki! Un … jā … tad mēs ar brāli tiešām nolēmām ķivulēnu apēst un tev šo negadī­jumu noklusēt… lai veltīgi nesarūgtinātu. Visiem zināms, cik tev laba sirds! Un… jā… es brīnos, cik gan ļaundabīgi var būt putni, kas tik nepelnīti apsūdz mani un Bušuduru. Bet piedosim arī viņiem! Tie vienkārši pārpratuši manu un Bušudura rosīšanos ap nobeigušos ķivulēnu … Mur, mur-rau!

Bušudurs klausījās, muti ieplētis, un skatījās, acis no Rozmarijas nenovērsdams, kā viņa māsa ar samtaino ķepu izrauš no acs kakta spožu asaru. Un kā viņa meloja! Kā koklēt nokoklēja!

— E, — sacīja Tenis un izņēma pīpi no zobiem, — uzlūko viņu, Ligij, uzlūko šo kaķeni! Ne velti tā pieder pie visblēdīgākās saimes, kaķu saimes! Putni krīt no gaisa! Putni mirst ar sirds trieku! Re ku še?!

—• Tu melo, Rozmarij, — sarūgtināta sacīja Ligija, — tu melo tā, ka tev aste kust, mana dārgā! Būs vien jums jāatbild tiesas priekšā. Ieteicu atzīties vaļsirdīgi. Pēriens būs mazāks.

Viņa sarauca uzacis un novērsās. Padzirdīs vārdu «pēriens», Bušu­durs laida vaļā tādu raudienu un ņaudienu, ka Rozmarija aizspieda ausis.

— Ņa-a-au! Es negribu pērienu! Es atzīstos! Rozmarija melo! Mēs nokodām gan ķivulēnu! Mēs aprijām gan!

— Bet tu, tu, tu apriji lielāko pusi un dabūsi smagāko pēriena daļu, labais brāli, — saldi čukstēja Rozmarija un paslepus iespieda Bušuduram ribās visus labās ķepas nagus, tā ka runcēns ievēkšķejās un palēcās gaisā.

— - Viņš tāds nervozs, — paskaidroja Rozmarija un ieprasījās, — vai tā nav, mans labais brālīt?

— M-jā, — nošļucis piekrita Bušudurs. Viņš neuzdrošinājās sū- dzēlies — pārāk labi las pazina draudīgās dzirksteles māsas zaļajās acīs.

Pērienu kaķi dabūja pēc dažām dienām, kad viss bija noskaidrots.

Tonim sirds nebija no krama — viņa rāšanās bija bijusi daudz niknākā par liksies sitieniem. Kaķi tomēr, paslējuši degunus pret debesīm, brēca tā, ka akmeņiem jaraud.

Azis Bakalaurs noklausījās šīs vaimanas un neizciela. Viņš pie­gāja tiem klāt un noprasīja:

- Vai tā nu vajadzēja? Vai nevarējāt dzīvot un iztikt ar labu?! Kas ta notiks, ja mēs visi cits citam sāksim klupt pie dzīvības? Nieka pēriens vēl mazs sods, ē-mē. Kā sakāmvārds pauž: «Suns, kas nemet spalvu, nemet arī tikumu!»

Ligija pašrocīgi aplika kaķiem ap kaklu šauras ādas kakla sailes ar sīkiem zvārgulīšiem. Viņa bija likusi tās pagatavot Aizezerē, tikko uzzināja par kaķu nedarbu.

Kakla saites ar zvārguļiem kaķiem gaužām nepatika nejauka šķindoņa pavadīja katru soli.

— Tāds pazemojums! Šņākt, skrāpi, plēst! — auroja Bušudurs.

— Apklusti nu, mans labais brāli, — murmināja Rozmarija,

pats atzinies kā muļķis. Valkā vesels.

— Tu neatzinies, bet tāpat valkāsi, — atbildēja runcis.

Ligija sava istabā sūdzējās Spurram:

— Mūsu dārzā kož un melo! Ciešanas iet vairumā un smaidi ma­zuma. Tam jādara gals — un ātri.

— Kaķi sēž ārā zem koka un solās laboties, — pavēstīja Spurra,

varbūt ka labojas arī?

Kad atradīšu un atvedīšu dārza gudrības vārdus, tad redzēsim.

Visu vakaru Spurra nomocījās ar nemieru. Nemierīgam būt bija likpat ļauni kā iekulties knišļu barā. Grozies ka gribi, visur dzel, visur niez un knieš.

Ligija visu pievakari bija nepārprotami posusies ceļojumam: rū­pīgi sasukājusi vēja izjauktos matus, nomazgājusies, lai gan Spurra atgādināja, ka viņa šorīt jau muti nomazgājusi, apmetuši ap pleciem jauno, zilo zīdaulu un apāvusi savas lepnākās zandales no kroko- diļa ādas.

- Vai tu kaut kur iesi, Ligij? — bija apvaicājies Spurra.

— Neesi ziņkārīgs!

Spurra bija gribējis uz šo pastrupo noraidījumu atsaukties ar sa­rūgtinātu «čerr», bet apdomājies, — viņš šaubījās, vai tam, ko ļoti mīl, vispār drīkst sacīt «čerr». To, ko mīl, laikam drīkstēja vienīgi mīlīgi apčivināt.

Tā nu bija pienācis vakars, apdzisusi vakarblazma, cita pēc citas aizdedzinājušas savus gaismekļus zvaigznes, bet Spurra bija tikpat gudrs kā bijis. Viņš sēdēja uz naglas un izlikās guļam, bet ar vienu aci vēroja Ligiju un nepacietīgi mīņājās.

Ārā atskanēja dzidras, aicinošas skaņas - tur nozviedzas Pegass. Nozviedzās un pēc tam karpīja zemes gaisā.

Tūlīt iešu, — pavērusi logu, apsauca savu straujo zirgu Ligija, un Spurram pamira sirds — prom būs! Bet viņš?!

Labs padoms likās ļoti dārgs. Ilgi tādu nemeklējis, zvirbulis ap­skatījās, kā Ligija ieliek rokassomā zīmuli un papīru, un, tikko viņa novērsās, rokassomā ar visu asti pazuda arī Spurra. Ligija somiņu aiz­vēra ciet, un Spurra uzreiz juta, ka viņa paslēptuvē visai maz gaisa. Neciešami oda arī ar smaržām iesvaidītais dzejnieces mutauts. Izmi­sīgi prātodams, ka tagad atliek vienīgi čiepstēt un atklāt savu klāt­būtni somiņā vai arī noslāpt, Spurra, sev par laimi, pamanīja, ka so­miņai viens stūris apdilis. Paris spēcīgu belzienu - un zvirbuļa knā­bis atradās svaigā gaisā. Ierāvis krūtis malku gaisa, Spurra caurumu vel paurbināja platāku, tā ka varēja pa lo arī lūkoties ārā.

Ligija, somiņu paņēmusi, izgāja dārzā un uzlēca spārnotajam kumeļam mugurā.

Uz kurieni? — pagriezis galvu atpakaļ un ērmoti uzraucis mīksto virslūpu, itin saprātīgi apvaicājās Pegass.

Uz Dižo sapņu kalnu, — atbildēja Ligija, bet rikšo palē­nam, mans krietnais zirgs. Sudraba meness ābols padebešu ābelei vēl tikai pazarē. Pirms tas nav uzripojis galotnē, Dižo sapņu kalna nebūs sanākuši citi mani draugi, bet es gribu ar viņiem pārmīt dažus va rdus.

Spurra glūnēja ārā pa savu caurumu somas stūrī gluži mēms no brīnumiem. Apkārtne bija pārvērtusies līdz nepazīšanai, ja to aplū­koja no Pegasa muguras. Koki, krūmi, akmeņi — viss, itin viss iz­staroja gaismu — bāli zilganu, zaļganu un vijolīšu krāsas gaismu. Tik spilgta kā dienas gaisma jau nu ta nebija, bet ļāva pilnīgi skaidri saskatīt tiklab kokus līdz pašai galotnei, kā ari vissīkākās sūnu piles zemē. Ar šo brīnumu vēl nepietika otrs brīnums bija tas, ka viss ne tikai staroja, bet bija arī kļuvis caurspīdīgs, tīri kā no stikla dari­nāts. Varēja redzēt, ka pa puķu stublājiem un koku stumbru šķiedrām līdz zaru zariem sūcas augšup dzīvības sula, virmodama pa lapam un ziediem. Varēja redzēt, ka dziļi irdnes klēpī stīgo, sacirtojas un veļas kamolos baltas, sīkstas augu saknes, stīdz zāles dzieli un savos midze­ņos kustina ragus aizsapņojušās raibas vaboles. Turpat gulēja gad­simteņu miegu dienas gaismu varbūt nekad vēl neredzējuši akmeņi -