Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

To nu gan Spurra nebija domājis, ka viņš, dzejnieces zvirbulis, nākamais gudrības vārdu zinātājs, šodien sēdēs kārklos pie linu mārka kā visslapjākais un bēdīgākais Ezermalas pulns. Putns, no kura no­vērsusies paša draudzene un kam labi kaimiņi vairs nepadeva labrītu.

Spurra izžāvēja spārnus un aizlaidās uz gāršu. Gāršā viņš nolīda egļu smaleē un ieraudzīja pa pērno kūlu lokāmies gudro un viltīgo sila odzi.

— Odze, —- čukstus uzrunāja rāpuli Spurra, — paskaties augšup!

Odze pastiepa galvu augšup.

— Nu, ko tu redzi?

— Es redzu apzeltītu putnu, — šņāca odze, - zelta putniņ, no­laidies man tuvāk un paskaties acīs! Paskaties man cieši acis!

— Neklausi, — brīdināja no augšas Spurru svilgalvītis, — viņa apbur ar savu skatienu. Viņa apbur tā, ka, ieskatījies cieši odzes acīs, vairs nevar novērsties un ir jādara viss, ko tā grib. Bet neko labu sila odze nevar gribēL.

— Es neskatīšos tev acīs, odze, — sašļucis vivināja Spurra, — bet. vai tu negribi manu zelta kažoku? Esmu ar mieru atdāvināt, ja iemācisi, ka izlīst no tā ārā.

- Kad es gribu dabūt jaunu ādu, es staipos un grozos, un ber­zējos. Reizēm lienu caur zara caurumu, ja tam abi gali vaļā, - do­mīgi skaidroja odze.

Ilgi Spurra meklēja pa mežu zara caurumu, kam abi gali vaļā. Atradis tādu, viņš labu bridi ložņāja pa to gan iekšā, gan ārā.

Zelta spalvas palika kur bijušas, no tām nebija nobružāts ne nieks spožuma.

Spurra aizelsies sēdēja blakus zara caurumam un apskatījās, ka saule jau dienvidu. Vajadzēja vien laisties uz mājām atpakaļ neko nepanākušam.

Mājās Spurra nolaidās pagalmā pie āža Bakalaura un izstāstīja tam savas bēdas.

Āzis domāja ilgi un pamatīgi.

Palīdzi gan man tiki no zelta spalvām vaļā, — lūdzās Spurra, - es negribu būt no ārpuses spožs!

— Muļķis un visu pasaules muļķu radinieks, — noelsās, to

dzirdēdams, Buldurs Titarilis, novērsdams skaudības un ilgu pilnās acis no Spurras mirdzošā ietērpa.

Bakalaurs gremoja un čamstināja lūpas.

— Ak tad visi par tevi smejas, — novilka viņš, — bet kas par lo, Spurra, ē-mē? Esmu zem Zaļajām Pazarēm dzīvojis daudz ilgāk par tevi un zinu pats, ka dažs labs kustonis smejas par visu, kas ir neparasts, gluži tāpat, kā to dara vismuļķīgākie no cilvēkiem. Bet vai nu tev par to jaliekas zinis?! Es tavā vietā būlu lepns, ka neesmu tads kā visi, jo gudrs sakāmvārds pauž: «Kas ir zelts, tas spīd.» Tā nu viņš ir.

— Bakalaur, - nepacietīgi sāka skaidrot Spurra, — tad ne jau tā! Es neko nesacītu, ja būtu caur un cauri zils. Citu zilu putnu te arī nav, bet es neko nesacītu, nudien. Es taču tev saku, ka negribu būt tikai spožs, no ārpuses spožs, vai tu saproti vai ne?!

— Ak tā, — sacīja Bakalaurs, — bet tur manas gudrības ne­pietiek. Dari nu kā zini, Spurra, mans jaunais draugs. Tev nāksies samierināties. Dzīvē ar daudz ko nakas samierināties, tā viņš ir!

— Es negribu samierināties, — nepacietīgi čiepstēja Spurra.

Viņš nemeloja, bet tajā dienā izdomāt neko nepaguva.

*

Izdomāt, kā tikt no spožuma vaļā, Spurram neizdevās ari nāka­majās dienās. Vienkārši tāpēc, ka bija pārāk daudz ko darīt. Viņš sēdēja, nolīdis vientuļā pazarē, un mācījās no galvas dārza gudrības vārdus. Skaitīja un pārskaitīja. Vajadzēja taču vispirms pašam labi zināt lo, ko gribēja citiem mācīt. Vajadzēja ne vien zināt, bet arī saprast.

Kad Spurru, apkārt laidelējoties, tagad apsmēja, nožēloja vai ap­brīnoja citi putni, viņš nelikās dzirdam un nevaļīgi skrēja tālāk. llle pie viņa jaunā tērpa bija pamazām pieradusi, pierada citi putni arī. Beidzot llle pat kļuva lepna, ka viņai tāds draugs, kada nav nevienai citai zvirbulienei, — žagata, kam patīk viss, kas spožs un raibs, Illei bija iestāstījusi, ka zelta spalvas ir kaut kas ārkārtīgi vērtīgs un daiļš.

Reiz Spurra laidās gar noru aiz Bišudravām un ieraudzīja zālē tupam un gauži raudam mazu zaķa bērnu. Zelta zvirbulis nolaidās zemē smilgās un puķēs.

— Ko lu pinkšķi? Nu, ko lu pinkšķi?! — viņš prasīja zaķēnam un mēģināja to sasmīdināt, gan klabinādams knābi, gan sasliedams ce­kulu, gan skaitīdams:

— Brēku, brēku, vai lev prāts,

Vesels dīķis pieraudāts,

Vai tu gribi tīšuprāt

Visu gāršu slīcināt?!

Tas viss neko nelīdzēja, zaķēns raudāja vēl gaužāk, tad Spurra atcerējās čivi un viņa zobgalības un uzčiepslēja zaķēnam:

— Esi puika! Puikas nebrēc par katru nieku!

Tas drusku līdzēja. Zaķēns atvēra acis un spītīgi nošņaukājās, tad piepeši ieplēta acis vēl platākas un iesaucās:

Vai, kāds tu esi! Tev spožas spalvas!

— Jā, — iesaucās Spurra, — vai gribi vienu?

Baidīdamies, ka mazulis alkal nesāk brēkt, Spurra steigšus izplūca sev vienu spožo spalvu un ielika zaķēna pastieptajā ķepā. Zaķēns no prieka iesmējās tik brīnum gardi, ka Spurra nobrīnījās:

— Kā tu vari tik brinurn gardi un labi smieties? Visi zobi redzami un spīd vien!

Tas jau tāpēc, ka man šķelta lūpa, — paskaidroja zaķēns un novērsās no Spurras, skatīdamies uz zelta spalvu savā ķepā.

A, tad tev gan ērti, — skaudīgi sacīja Spurra un pārlika šo lietu. Zaķēns bija dabūjis spēļlietu, un Spurra viņam vairs nebija vajadzīgs.

— Vai visiem zaķiem tikpat ērti smieties? - - vaicāja zinātkārais Spurra, bet zaķēns sapīka.

— Liec mani mierā, man ir zelta spalva, — nepacietīgi pīkstēja viņš.

— Va vējš! Tā taču ir mana spalva, un es tev to iedevu, — gribēja čiepstēt pārsteigtais Spurra, bet savaldījās un skrēja prom, pārdomā­dams par pasaules nepateicību. Pie tās vajadzēja pieradināties, bez tam Ligija taču viņam bija sacījusi, ka par labu darbu paldies gaidīt nemaz nav vajadzīgs.

Spurra netika līdz Bišudravām tik ātri, kā bija nodomājis. Viņš ieraudzīja pa ceļu klibojam vecu dzeni ar kailu kaklu un nopluku­š'ām spalvām. Ar vienu spārnu dzenis iedams atbalstījās pret smil­tīm, jo viņam bija stīva kāja.

— Paga, — nolaidies ceļa putekļos, uzsauca Spurra, - - uzgaidi, vectēv! Vai tu esi tiešām vecs vai tikai paklīdis un nosušķējis dzenis?

esmu gan vecs, kāpēc tu tā prasi?

— Tāpēc, ka ar putniem esot ta — jo vecāks, jo košāka spalva, - gudri paskaidroja Spurra.

— Tā gan, bet esmu arī slims un ļoti trūcīgs putns. Tādam var gan noplūkt visas spalvas arī bez paklišanas.

Ak tu esi trūcīgs?

Dzenis kļuva nepacietīgs.

— Tu laikam gribi par mani smieties, tu rakari, — uzsauca viņš,

ej — ej ej vien nost no mana ceļa. Knābis gan man apdilis, bet knābt es vēl māku!

— Vectēv, — apbēdinātais Spurra sauca, piesardzīgi pamanīda­mies tālāk, es nemaz nesmejos. Es tev gribu darīt pa pratam. Mūsu dārza gudrības vārdos ir teikts:

— Bērns, sirdzējs, sirmgalvis tie jāpažēlo mums,

Bet nepieliek, ka sirds par viņiem skumst

Un, laipnus vārdus sakot, mele kust,

Skrien palīgā! Par maz — tik līdzi just!

— Nu, tad neverkšķi lik daudz un nedzisini knābi, errojās ve­cais dzenis, - ko stāvi ceļa vidu un nelaid garām!

Spurra izrāva sev no pakrūls divas zelta spalvas un samiedza acis tas sāpēja.

Še, vectēv, — viņš steidzīgi stiepa izplūktās spalvas dzenim pretī, — ieķīlā vai pārdod šis spalvas mantrausīgajai žagatai! Dabūsi daudz treknu tārpu. Tavam mūžam pietiks.

Vecais dzenis neticīgi apskatīja spalvas.

Vai tās ir apzeltītas?