Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

— Manis pēc, — piekrita putns, — Visskaistākajā dārzā viņi var ari dzīvot mūžīgi un laimīgi. Bet es skalos, tu esi nesavtīgs zvirbulis. Par to liksi atalgots.

- Vī! Čerr! Va vējš! — nelaba balsī iečiepstējās Spurra un pa­lēcās zarā ar viņa spalvu ietērpu kaut kas notika, tās ērmoti čauk- slēja, kustējās, locījās, un un.. . tās vairs nebija viņa paša pelē­kās, kārtīgās zvirbuļa spalvas. Tās bija zelta spalvas, drusku vēsas, drusku smagas un grabošas, bet krāšņas, un šis krāšņums kiaja Spurru no knābja līdz astes galam!

Spurra pastiepa spārnu — zelts. Paskalījās uz krūtežu - zells. Paskurināja un paplēta kā vēdekli asti — tīrs zelts.

liet sapņu kalna putns snaigstīja savu vainagoto galvu ap Spurru un skaitīja:

Ja mīlestībā var uz levi paļauties, Ja savu draugu nenodod un nevil, ikviens, kas lev kaut bridi līdzās ies, Kā zelta rīta zvaigzni apsveiks levi.

- Ko tu tur murmini, prasīja nelaimīgais Spurra, — ko tu ar mani esi izdarījis?!

— Skaitu tev pirmos no gudrības vārdiem, ko Ligija no sapņu kalna aiznesīs uz jūsu dārzu!

Kapec tu skaiti tos rnan, tik mazam putnam?

Tu taču esi tāds, kā manā dziesmiņā minēts.

— Kur nu, sauca Spurra, es jau viļu. Es ar meliem un krāp­šanu atblēdijos šurp Ligijai līdz. Velc man tos zelta kankarus nost, es nevaru tos ciest.

Nevaru, Spurra. Par taviem meliem varu tev izplukt tikai vienu spalvu. Vairāk melu uz tava rēķina nav. Neuztraucies! Mūsu kalnā ir tā- kāda sirds, tādas drānas katrs dabū mugurā. Un tev jau esot tīrā zelta sirds, vai tev vel neviens lo nav pasacījis?

Spurra vēlreiz apskatīja sevi, cik vien nu varēja kaklu izgrozīt un ar skatienu aizsniegt.

Olas dzeltenums kas olas dzeltenums, - viņš čiepstēja un nopūtās.

Spurra nopūlās lik dziļi un pamatīgi, ka aizvēra abas acis.

Kad acis alka! pavērās, dzejnieces zvirbulis sevi ieraudzīja lupām uz naglas Ligijas islaba. Pa logu spiedās iekšā bāla rīla gaisma.

Sapņi vien, viņš atvieglots vivināja., kad ieraudzīja, ka ari Ligija mierīgi guļ savā gultā.

Bet spogulī pie pretējas sienas Spurra ieraudzīja savu attēlu, un tas bija spoži dzeltens. Zeltains zvirbulis viņam raudzījās pretī nelai­mīgam acīm. Acumiikiī viņš atkal atcerējas visu, pamanīja, ka uz viņu noskatās atmodusies Ligija, un nolaidās uz viņas spilvena.

Labrīt, Spurra, — viņa sacīja, it kā nekas sevišķs nebūtu no­ticis, paskaties šurp un izlasi. Tas viss tev jāzina, tu būsi Visskais­tākā dārza gudrības vardu zinātājs. Zella zvirbulis.

— Vi! Va vējš! Ligij, mīļā, ko tu gribi no zvirbuļa iztaisīt! Vai man tagad jābūt briesmīgi nopietnam? Vai ar kaņepēm maz drīkstēšu mieloties un pa vējam palidot?

Gan jau.

Dzejnieces zvirbulis paņēma Ligijas pasniegto papīra tīstokli un sāka burtot.

Spurra savā jaunajā zelta tērpā sēdēja pār dīķi nolikušā vītola zarā, un, tik līdz paskatījās lejup, ūdens spoguli, tā sirds drusku sažņaudzās. Nevienam putnam nebija tāda tērpa. Jocīgi. Zelta spalvas. Kas nu būs?

Spurra izknosija šis zelta spalvas vienu pēc otras. Izpurināja asti un pagrozījās zarā. No gāršas laidās šurp zaļā dzilna, gribēja nosēs­ties netālu no Spurras, bet, paskatījusies viņā uzmanīgāk, nosēdās blakus vītolā un, memā izbrīnā snaigstīdama kaklu, skatījās uz zelta zvirbuli.

Atlaidās zaļžubes, sasveicinājās ar dzilnu un, kādu bridi palaidelējušās pār Spurras vītolu, arī nenolaidās tajā, bet blakus dzilnai. Pa­stiepa kaklus tāpat kā viņa un vēroja Spurru.

Atlaidās kaņepju putniņi. Arī tie paplivinājās, paplivinājās par Spurru un, nolaidušies blakus dzilnai un zaļžubēm, sasveicinājās un pec tam skaļi prasīja:

— lija, kas tas par svešu putnu? Kas tur tup par dīķī nolikušajā vītolā?

Vārds «svešu» Spurtam iedūrās sirdi tikpat kā dzelonis. Svešu putnu! Viņš tas svešais!

Palecis pa vitolzaru dažus sīkus solīšus tuvāk stumbram, Spurra iečiepstējās izaicinoši:

— Labrīt!

Klusums un zaru šalkas vējā. Neviens viņa labrītu neatņēma.

— Kāpēc neviens neatņem manu labrītu? — čiepstēja Spurra vēl izaicinošāk. — Tas nav pieklājīgi!

Dzilna zobgalīgi noklabināja knābi un sacīja tā, itin kā viņa sa­runātos ar saviem zara kaimiņiem, nevis ar Spurru, lai gan kairs vārds bija tēmēts zelta zvirbulim:

— Nu, vai tas nav ķēms?!

Spurra jau pavēra knābi sirdīgam «čerr», bet apklusa iztālēm bija sadzirdama čivja, Illes, čiepstes un citu mājas zvirbuļu spalgā sasaukšanās un ķircināšanās.

— llle! — sauca Spurra savu draudzeni. — Panāc šurp! Lai­dies šurp!

llle paklausīja pazīstamajai balsij, laidās tuvāk, pārējie zvirbuļi viņai sekoja. Viņa nometās netālu no Spurras, ieplēta apaļas acis un piepeši iebrēcās nelaba balsī:

— Vai dieniņ, vai dieniņ, vai dieniņ!

Spurra: — Muļķīt, ko lu brēc?!

llle: Paskaties ūdeni, Spurra! Paskaties ūdeni mudīgāk!

Pārējie zvirbuļi sēdēja zaros un klusēja, acis vien bolīdami.

Spu r r a: — Va vējš! Kāpēc man jāskatās ūdeni?

llle: — Vai tu maz zini, kā izskaties?

Spurra: M-jā.

llle: Tu esi spožs augšā un apakšā, un no visām pusēm spožs kā zelta ola.

Čivis: Zvirbuļfazāns!

Čiepste: — Dižmanis …

ille: • Spurra, labais Spurra, kāpēc tu esi apzellījies? Skrien tūliņ un mazgā lo drazu nost. Ai, kāpēc esmu apprecējusies ar zvir­buli, kas apzellījies?!

Atskanēja klusa ķiķināšana, spurgšana un beidzot atklāta ņirgāšanās no tā koka, kur sēdēja zaļžubes, dzilna un kaņepju putni. Spurra sadūšojās un stingri noteica Illei:

— Kas par iedomām, kāpēc man jāmazgājas. Katra spalva ir īsts zelts.

— Es negribu zelta draugu, — paaugstināja balsi llle, es gribu savu mīļo, peleko Spurru!

— Kādu draugu esi izraudzījusies, ar tādu jādzīvo, nelaimīgi sabožas Spurra.

Zvirbuļfazāns, — atkārtoja skaļāk Čivis — citu neko viņš no nicināšanas nevarēja izsacīt.

- Čerr! - iečiepstējās Spurra. — Es tev rādīšu! - Bet tūliņ viņš alcerējās, ka ir dzejnieces zvirbulis un kā tādam tam nepiedien izrē­ķināties ar knābja spēka palīdzību.

Spurra norija sašutuma čiepstienu, kas grasījās spraukties pa knābi ārā, pacēlās spārnos un skrēja prom no pelekās saimes.

— Aizbēga slīcināties, — vienaldzīgi novilka Čiepste.

Aizskrēja pie citiem fazāniem, — sacīja Čivis.

— Ne, uz siltām zemēm pie papagaiļiem, - lietpratīgi paziņoja raibais mušķērajs.

Tikai llle sēdēja un nesacīja ne varda. Viņa nezināja 110 bēdām un kauna, kur acis likt.

Spurra neskrēja slīcināties, bet līdz tuvākajam linu markam aiz­skrēja gan. Tur viņš nolīda kārklos zemu virs ūdens un vēlreiz sevi pamatīgi apskatīja atspīduma.

Spožs, - viņš nomurmināja.

Pagrieza pret ūdeni kreisos sānus, paskatījās.

- Spožs. Traki spožs.

Tāpat apskatījis ari labos sānus un paplātījis spārnus, Spurra nočukstēja:

— Spožs gan, nepieklājīgi spožs no visām pusēm. Es negribu būt spožs. Es negribu būt no ārpuses spožs!

Izdomājis līdz galam šo domu, Spurra nolaidās pie mārka, izrau­dzījās seklu vielu un sāka pērties tā, ka šļakstēja vien. Pērās un vilka caur knābi katru spalvu.

Neka, spožums turējās klat. Un, kad paskatījās pēršanās vieta, ūdenī nebija redzama neviena nolobījusies zelta zvīņa, ne mazākais mirdzumiņš.