Mirdza Bendrupe - VISSKAISTĀKAIS DĀRZS

Tas ir viscaur no zelta, tīra zelta.

Vai no īsta? Vai ar raudzi?

- No īsta, no īsta, —- čiepsteja zvirbulis.

Tūlīt viņš skrēja prom, lai nebūtu nemaz jādzird, vai dzenis saka paldies vai nesaka. Ja arī pasaule tiešam bija nepateicīga, Spurram gribējās par to būt labākās domās.

Vakarā, kad dzejnieces zvirbulis pirms aizlaišanās pie Ligijas vēl apciemoja klēts pažobeli, lai patriektos ar Illi un pārējo pelēko saimi, llle, tikko Spurru pamanījusi, iebrēcās:

— Vai dieniņ, Spurra, kā lu izskaties! Tu taču esi apzagts! Ai, kā­pēc esmu aprecējusies ar miegamici, kas ļauj sevi apzagt? Cik zelta spalvu tev jau trūkst?

Tikai tris spalvu, — mierināja Spurra.

Trīs spalvu! Trīs dārgu zelta spalvu, greznu, daiļu spalvu! — vaimanāja llle.

Spurram lēnām, bet droši aptecējās dūša.

— Klusē nu, llle, — viņš lūdzās.

— Vai, — sūrojās llle, — kāpēc esmu apprecējusies ar zvirbuli, kas ļauj sev nozagt trīs zelta spalvas un vēl liek man klusēt?!

— llle, — teica Spurra jau skarbāk, — beidz! Tā biji tu — tu — tu, kas man pirmā pārmeta zelta spalvas.

— Es? Nemūžam! Kā tu vari runāt tādas muļķības? Man patīk, ka man ir draugs ar tik brīnišķīgu un dārgu tērpu, — brēca llle.

— Jāprasa, kas tad tev patīk vairāk, pats draugs vai tērps, — klusi sacīja Spurra, — bet ar sieviešiern jau nav ko ķiveties . . .

Taču llle tieši tagad gribēja ķīvēties. Jo mazāk lo gribēja Spurra, jo vairāk viņa.

— Čivi, — llle uzsauca savam tēvam, — vai tu dzirdi, kā šis ne­prātīgais dzejnieces zvirbulis zākā tavu bērnu? Ciepste, mana māte, vai lu dzirdi?

— Es jūsu ķildās nejaukšos, tieciet paši ar sevi galā, — miegaini noņurdēja Čivis, bet Čiepsle un citi radi pielēca tuvāk.

— Viņš ļauj sevi apzagt un saka man, ka tas neesot nekas, — stāstīja llle, — viņam trūkst jau veselu trīs spalvu!

Neviens nebrec skaļāk un nesaceļ lielāku traci par sakaitinātiem radiem, lai nu tie būtu zvirbuļi vai kas cits. To Spurra jau zināja, tāpēc centās visus nomierināt ar labu un runāja klusā balsī, klusā un mīksta kā pieneņu pūkas. _

Taču visi radi bija un palika Illes pusē un nostājās Spurram pretī kā pelēks mūris. Kurā pusē bija taisnība, tas nevienam zvirbulim nerūpēja.

Galīgi nokausētais Spurra ar galīgi piekliegtām ausim beidzot ap­solījās turpmāk savas zelta spalvas sargāt un glabāt kā aci pierē.

— Ja jau tu esi tik devīgs, ka šķīries no trim spalvām svešu dēļ, — beidzot noteica llle, - padomā par mani arī.

— Kā tu to domā? — apvaicājās Spurra.

— Izplūc kaut dažas spalvas, kad tu gribi skriet prom. Izplūc un atstāj mājās, es tās nobāzīšu pažobelē.

Spurra noskuma, bet, neko vairs pretī nesacīdams, sāka vienu pēc otras izplūkt savas spalvas un krāva tās kaudzītē Illei priekšā. Vēl skumjāks viņš kļuva, redzēdams, ka neviens nemaz neievēro, ka ik­vienas izplūktās spalvas gala karajas maza asins lāse. Nē, pat Ille to neievēroja, viņa tikai rūpīgi skaitīja kaudzītē saliktās spalvas, skai­tīja, pārskaitīja, un visi radinieki rūpīgi skaitīja līdz.

— Tagad nu pietiks, — sacīja Spurra un vēsi pastūma sāņš Illes knābi, kad tā pateikdamās gribēja pakasīt viņam pakakli.

— - Es nemaz nezināju, ka esmu apprecējusies ar lik devīgu un mīļu zvirbuli, — čivināja llle, nelikdamās zinis par Spurras bēdīga­jam acīm.

• - Bet es nezināju, ka esmu apprecejis mantrausīgu un cietsir­dīgu zvirbulieni, •— no sirdssāpēm piesmakušā balsī klusi nočivināja Spurra, — ar labu nakti, llle. Es vairs nekad nelaidīšos pie tevis at­pakaļ. Pameklē sev citu draugu.

Tagad bija pienākusi Illes kārta plukt sev spalvas.

— Spurra, Spurra, — viņa šņukstēja, — es nemaz tā nedomāju! Es likai… Es tikai…

— Labi jau labi, — mierināja Spurra, — nečivināsim vairs par to. Neraudi vairs. Es nevaru panest, ka sievieši raud.

— Tu taču rīt atkal atgriezīsies, Spurra? Kur tu skriesi, Spurra?

Spurra aizlaidās neatbildēdams.

— Lai viņš skrien, — apsauca Illi Čiepsle un pārējie radinieki, - tu esi tiešām pelnījusi zvirbuligāku zvirbuli. Apdomā lo labi.

llle sāka apdomāt un domāja visu nakti. Spurra jau bija un bija jocīgs. Reizēm pat varēja domāt, ka viņš nemaz nav zvirbulis. Viņš bieži skatijas ne tikai uz graudiem zemē, bet ari uz mākoņiem gaisā, puķēm, varavīksni un vēl dažnedažādām neēdamām, nederīgām lietām.

llle domāja un domāja.

BeL Spurra tieši no pažobeles aizskrēja uz dārza malu un apgulās eglē. Viņam šovakar negribējās laisties pie Ligijas. Viņš bija pārāk nobēdājies par Illes cietsirdību un gribēja likt pats ar savām skum­jam galā. Gudrības vārdus viņš tagad prata no galvas, un tajos bija skaidri pasacīts:

— Pūš bēdās balodis un lokās tārpiņš mazs,

Bet tas, kam stipra sirds, ar sāpēm spēkojas.

Veltīgi nogaidījušies savu zvirbuli, Ligija aizgāja gulēt norai­zējusies.

Nākošajā rītā Spurra vispirms pats sevi uzmanīgi aplūkoja. Viņš bija gan pamatīgi izplūkāts, bet ilgi par to domāt nebija laika - at­skrēja llle un aizelsusies paziņoja:

— Spurra, esmu izdomājusi. Visu nakti domāju, ka tu esi savād­nieks un vai man tevi milet vai ne. Bet tas jau ar galvu nav izdo­mājams. Tikpat mīlu — tādu pašu, kāds tu esi. Es tev atnesu ari at­pakaļ visas izplūktās zelta spalvas. Kur es tās likšu, ja man lo dēļ jāzaudē pats spalvu īpašnieks?

Spurra laimīgi klusēja, bet llle krāva zelta spalvas uz zara.

— Pārskaiti, te ir visas. Trūkst tikai divu, tās vajadzēja atdot ra­diniekiem, lai par daudz nekliedz par manu muļķību.

— Atdod viņiem visas, palēkdamies zara no tīra dzīvesprieka, iečiepstējās Spurra, - man to nevajag. Es negribu būt no ārpuses spožs, nupat atcerējos.

Mēs negribam, - pārlaboja llle, — mēs, abi mēs!

Pēc tam llle aiznesa dārgas spalvas radiniekiem atpakaļ, un nu bija apmierināti visi.

Visu dienu llle, apņēmusies būt sevišķi laba pret Spurru, turējās viņam blakus. Viņa bija tik laba, ka neatvera knābi pat tad, kad Spurra izplūca vēl vienu zelta spalvu un nometa to pienenei. Pienene sūdzējos, ka viņas zelta zieds pa nakti apsūbējis, apvīlis, un Spurra tai bija spalvu iesviedis taisni zaļo lapu plaukstas, uzsaukdams:

— Šo! Paņem no tas spožumu, cik pašai vajag, bet pārējo izdali citām pienenēm.

Pienene tā arī izdarīja, un drīz vien visas dārza pienenes iaistijās tīri neredzētās krāsās.

Nākošo zelta spalvu šoreiz jau no astes Spurra izplūca un atdeva zīlei, kas gribēja precēties un sūdzējās, ka tai trūkstot īsti greznas līgavas rotas.

— Še, — uzsauca zīlei Spurra, pasviozdams spalvu, un tūlīt skrēja tālāk.

llle pacieta klusēdama ari to, kaut tagad redzēja, ka Spurra vēl negudrāks, nekā viņa domājusi: spalvas viņam neviens nezaga, spal­vas viņš atdeva pats. Labprātīgi!

Spalva pēc spalvas pazuda no Spurras tērpa.

Vienu dabūja ķirzaka, kas sūrojās, ka lai tumša ala, naktī viņa un bērni nominot cits citam astes.

— Še, — nosvieda ķirzakai spalvu Spurra, — tā tev naktī būs luktura vietā.

Kāda cita spalva tika atdota visādu retumu kolekcionārei žagatai un vēl cita iesprausta aizkaltušas egles galotnē, lai tā negaustos, ka tai visnožēlojamākais mūžs, kādu vien koks var pieredzēt.

Spurra bulu vēl turpinājis savu spalvu izdāļāšanu, bet pamanīja, ka viņam aizvien grūtāk palidot. Ak jā, spārnu spalvas taču ari bija krietni vien izretinātās . . .