Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Pirmoreiz aptvēru, ka viņš tonakt nemaz nebija redzē­jis Jari Vaivaru. Protams, vai tad pret starmetēju spilgto gaismu varēja ko saskatīt. Saira vesels posms līdzšinējo argumentu ķēdē. Puisis nošauts nevis tāpēc, ka noziedznieks glābies no atmaskošanas. Nejauši. Tā­pēc, ka viņu ceļi vēlreiz krustojušies. Būtu viņš pagriezis slepkavam muguru, tad vēl šodien dzīvotu.

— Ligitas Gulbes drēbes atradām jūsu pagrabā zem gumijas matrača. īpašniece uzzīmēja tās starp daudziem citiem sieviešu apģērba gabaliem. Ja gribat, varat iepazī­ties ar protokolu.

Izmeklētājs tikai pacilāja kādu aprakstītu veidlapu, bet neparādīja to. Acīmredzot šodien gribēja gūt tikai ko­painu un detaļas precizēt vēlāk — no pieredzes zināju, ka šai nopratināšanai sekos vēl neskaitāmas, kurās pār­baudīs un no visām pusēm izgaismos pat sīkākos faktus, noskaidros šķietami maznozīmīgus blakusapstākjus.

— Un tajā pievakārē, kad satikāt mežā Jari Vaivaru? Vai no mājām izgājāt ar iepriekšējo nodomu slepkavot?

— Nezinu. Tas nebiju es, tas bija viņš. Pirms tam man uznāca melnie. Gribēju zvanīt Markulim, bet nebija spēka. Jutu, ka visu saputrošu. Baidījos, ka nedabūšu ne vārdu pār lūpām. Ka uzgriezīšu nepareizo numuru. Ka pateikšu nepareizo adresi. Pats no sevis baidījos. Un tad pamodos uz grīdas. Galva sāpēja, bet bija skaidra. Pēkšņi zināju, ka nekas neizdosies, ja nenonāvēšu vēl vienu cilvēku. Tikai tas dos spēku rīkoties. Pielikt pēdējo punktu. Paņēmu pistoli un aizbraucu uz mežu. Gri­bēju nogaidīt tumsu. Bet viens nāca virsū no kreisās pu­ses. Kaut ko kliedza un skrēja klāt. Metos bēgt un pa­slēpos krūmos. Tad ieraudzīju viņa seju. Tādas acis, kas jāaizdara uz visiem laikiem. Izvilku pistoli un izšāvu. Ar vilcienu aizbraucu mājās. Jutos, kā no jauna pie­dzimis. Tikai krietni vēlāk radās iekšēja nepieciešamība zvanīt profesoram un pieprasīt naudu.

Viņš apklusa. Klusēja arī pulkvedis un Vanadziņš. Ne­šaubījos, ka viņi savā praksē dzirdējuši vēl baismīgākus un asiņainākus stāstus, — bet vai tas varēja mazināt stindzinošo iespaidu, kādu atstāja šī atzīšanās? Vai var vēl saukt par cilvēku šo apcietināto, kuram svešs pats cilvēciskuma jēdziens? Vai drīkst sodīt tādu, kurš pat īsti nesapratīs, par ko? Viņa jūtu pasaule taču aprobežo­jas ar žēlumu pret sevi, ar dzīvnieka instinktu glābties no sāpēm, vienalga, par kādu cenu. Kur sākas un kur beidzas atbildība? Pat bērnus mēs sodām par katru ciet­sirdības izpausmi, vērstu pret kukaiņiem, kaķiem, suņiem, iestāstām, ka kokam sāp, kad nolauž zaru, ka ari mārītes apraud nozudušus bērnus. Bet ko var iestāstīt slimnie­kam, kura domas riņķo pa neaprēķināmu orbītu? Ne­aprēķināmam savās izdarībās un nepieskaitāmam?,..

Laikam taču pulkvedis tāpat bija neziņā. Viņš pie­cēlās, noslaucīja pēkšņi nobālējušo un norasojušo pieri un pateica asāk, nekā bija grasījies:

— Mēs savu darbu esam padarījuši. Nododu notverto noziedznieku prokuratūras rīcībā. Domāju, ka bez tiesas psihiatriskās ekspertīzes slēdziena arī jūs tālāk netik­siet… Bet jūs, biedri žurnālist, es neapskaužu — pa­likāt bez kriminālintrigas un bez sociālās stīgas.

Es pats sevi neapskaudu. Skaidrs, ka redaktors nebūs sajūsmā par krimināllietas atrisinājumu, ko uzrakstījusi dzīve. Kāpēc viņam jāiespiež stāsts bez praksē pielieto­jamas morāles? Dzērājs un vieglas peļņas tīkotājs Krūms kā noziedznieks būtu daudz audzinošāks. Bet viņš, un arī skaņuplašu spekulants Vilis Steinbergs, kā izrādījās, ir nevainīgi. Tikpat neapmierinoši izskanēs māsas un brāļa Vaivaru līnija* ko mums no tā būs mācīties? Ka pat sīkiem pārkāpumiem var būt tālu ejošas sekas? Sekli…

Zināju, ka ilgi nespēšu aizmigt. Un tomēr biju prie­cīgs, ka mājā nesastapu ne Aspu, ne Šiliņu.

— Beidzot piekritusi iepazīties ar viņa dziesmu ierakstu kolekciju?

— Aizbraukusi pie vecākiem. Es nebūtu es, ja ne­pierunātu viņu, ka tieši tagad jāmēģina tikt universitātē. Kļūs par advokāti un palīdzēs nelaimīgiem cilvēkiem.

— Tas viens otru netraucē. Turklāt man tāda sajuta, ka Šiliņš nemaz nav tik laimīgs un apmierināts ar sevi, kā cenšas izlikties.

— Tāds sprukstiņš vien ir. — Mana sieva savos sprie­dumos allaž bija loti kategoriska. — īsts vīrietis nekad nebūtu sūtījis savu iecerēto tādās briesmās. Tu savā laikā pat neatļāvi man peldēties Gaujā… Nē, nē, Aspa pel­nījusi daudz nopietnāku vīru.

— Un ja viņa tāpat iemīlējusies? — Negribēju sa­mierināties, ka pārtrūkst arī šis sižeta diedziņš.

— Tad viņai mani padomi pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, —■ Milda tikpat dedzīgi paziņoja, — un viņa pat­laban atrodas sava leitnanta apkampienos. Agri vai vēlu tu visu uzzināsi.

It kā sievas vārdus apstiprinot, ietrinkšķējās tālrunis. Bet tas nebija Šiliņš.

— Ceru, ka man izdevies tevi uzmodināt, — Kozlovs teica. — «Ja tu aizvien vēl meklē savam aprakstam bei­gas, varu pakalpot. Tikai tradicionāli laimīgas tās nebūs.

— Man vajadzīgas labas beigas, nevis laimīgas.

— Tad klausies. Pirms divām stundām pulkvedi Drei- mani atkal ievietoja slimnīcā, bet viņa vietā pagaidām nozīmēja mani.

Pīkstieni klausulē nepārprotami liecināja, ka sarunai pienākušas beigas.

Gunārs Cīrulis MĪĻAIS, NESTEIDZIES

Redaktors A. Rijnieks. Mākslinieciskā redaktore M. Diagūne. Tehniskā redaktore 0. S{epkova.

Korektore M. Ņikilina. Nodota salikšanai 18.03.82. Parakstīta iespleSanai 28.09.82. JT 02173. Formāts 84X103/32. Avīžu papīrs. Literatūras garnitūra. Augstspiedums. 10,08 uzsk. iespiedi.; 10,92 uzsk. kr. nov.; 11,23 Izdevn. I. Me­tiens 45 000 eks. Pašūt. 440-cehs 5. Cena 85 kap. Izdevniecība «Liesma». 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. N> 171/31253/J-2762. Iespiesta Lat­vijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grā­matu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Ciņa», 226011 .Rīgā. Blaumaņa ielā 38/40. Vāks un priekēļapa iespiesti Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienibas gatvē II.

Cīrulis G.

Ci 730 Mīļais, nesteidzies: Romāns / Māksi. G. Kļava; — R.: Liesma, 1982. — 186 Ipp., il. — (Piedzī­vojumi, fant., ceļojumi).

SĒRIJA «PIEDZĪVOJUMI, FANTASTIKA, CEĻOJUMI» (1958) PĒDĒJA GADU DESMITA IZNĀKUŠI ŠĀDI DARBI

L. Velskopfa-Henriha. Harka — virsaiša dēls. 1972. g.

R. Kents. Kurss N by E. 1972. g.

A. Konans Doils. Stāsti par Šerloku HolMsu. 1972. g.

J. Pšimanovskis. Četri tankisti uri suns. 1972. g.

A. Lielais. Uz musonu krastiem. 1972. g.

Z. Verns. Žangada. 1973. g.

L. Velskopfa-Henriha. Izraidīto ceļš. 1974. g.

Z. Verns. 20 000 ljē pa jūras dzelmi. 1974. g.

A. Imermanis. Lidmašīnas krīt okeānā. Hamburgas orākuls. 1974. g.

R. Kents. Salamina. 1974. g.

V. Muhina-Petrinska. Bāka. Observatorija kāpās. 1974. g.

E. Vigodska. Bīstamais bēglis. 1975. g.

R. Sabatini. Kapteiņa Blada odiseja. 1975. g.

A. Fidlers. Mazais Bizons. 1973 g.

A. Konans Doils. Etīde purpura tcņos. . 1976. g.

A. Lielais. Lejup pa Amazoņu upi. 1976. g.

Dž. F. Kūpers. Zvērkāvis. 1976. g.

J. Senkevičs. Uz «Ra» pāri Atlantijas oke­ānam. 1976. g.

A. Konans Doils. Bāskervilu suns. 1977. g.

N. Cukovskis. Fregašu komandieri. 1977. g.

A. Imermanis. Seifam vajadzīgs kramp­lauzis. 1978. g.

Z. VerNs. Noslēpumu sala. 1978. g.

A. Lielais. Pāri Melnajam kontinentam.

1978. g.

R. Kents. Ceļojums uz dienvidiem no Magelāna jūras šauruma. 1978. g.