Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Par ko lauzīt sūrstošo galvu? Par rītdienu? Līdz tai vēl jānodzīvo — bez ārstiem, kuri spējīgi ievietot slim­nīcā. Un bez jauniem upurjēriem, kuru dēļ var nokļūt cietumā. Agrāk, kad neredzēja citas izejas, viņš piekāva sievu. Reiz ar spilvenu bija gandrīz nosmacējis meitu, jo bimbas plosīja bungādiņas, iedzina vai ārprātā. Tagad ģimene pametusi viņu. Sieva atradusi darbu rajona pil­sētā un aizbraukusi. Pievākuši visu iedzīvi un pat ko­mandējumu laikā nakšņo citur. Atstājusi tikai galdu ar krēsliem, saliekamo gultu un- tos krāmus, kas pagrabā. Labi, ka nav paņēmusi arī telefonu. Diez vai pirmīt būtu pieticis spēka aizvilkties līdz automāta būdai un no tu­rienes zvanīt profesoram. Toties saruna deva atelpu. Vecā kretīna apjukums bija brīnumzāles. Vada otrajā galā saklausāmas elsas atbrīvoja no stīpas, kas žņaudza galvu. Rīt būs klāt — kā āmen baznīcā. Ar visu naudu. Un beidzot varēs stellēt kopā veco trofeju motociklu, kas jau nez cik gadu rūsēja pagrabā. Tad vairs nevajadzēs kratīties autobusā vai vilcienā, kur viņš allaž jutās kā sprostā. Jau pa ceļam uz mežu izpūtīs no smadzenēm indīgos dzelkšņus. Bet tagad, kur lai tagad skrien, lai tiktu vaļā no negantā lauzēja?

Domas jaucās. Vistrakākais, ka viņš zināja glābiņu, tomēr baidījās kaut ko uzsākt. Ar pēdējām saprāta atliekām pavēlēja sev palikt istabā, neizsaukt atro pal!- dzību. No šiem vīriem viņš izvairījās. Visam mūžam pie­tika ar tām divām reizēm slimnīcā. Pirmoreiz bija vērts censties — labāk mēnesi hospitālī nekā vēl veselu gadu karadienestā, kur nācās samizot seržantu, lai izrautos uz mežu. Otrreiz iespundēja sieva, kuru viņš nebija patai­sījis pietiekami mīkstu, un nu tās piegulētāji atriebās kā mācēdami — ar insulīna šokiem un citiem elles izgudro­jumiem. Tāpēc vien nedrīkstēja iziet uz ielas — ja tur nogāzīsies, noteikti atbrauks kariete ar baltajiem vel­niem.

Nemiers lauzās uz āru. Raustīja kreiso vaigu. Viņš tik cieši sakoda zobus, ka krampis sarāva žokļus. Ņēmās bez mitas atpogāt un atkal aizpogāt kreklu — lai tikai rokas pārstātu trīcēt. Kā tās nodarbināt? Kā piekalt bez mērķa apkārt klīstošos skatienus? Kā apturēt istabas sienu karuseli?

Viņš aizstreipuļoja līdz galdam. Neatvēris acis, dre­bošiem pirkstiem sataustīja atvilktnē zīmēšanas bloku, ūdenskrāsas, sareni. Varbūt palīdzēs šī jaunības dienu aizraušanās… Uz labu laimi izspieda no tūbiņas pa­garu krāsas čūsku un tikai tad uzdrošinājās paskatīties. Melns. Jo labāk! Kas par to, ka tajā rītā gan upe, gan debesis bija zilas, tā bija vistumšākā diena viņa dzīvē. Melnums gūlās uz papīra nevienmērīgiem triepieniem: kļuva pelēks, kur pagadījās vairāk siekalu, bet piķim līdzīgs, kur ota slīdēja pa sausām vietām.

Nākamo tūbiņu viņš jau izvēlējās apzināti. Tapa brūns trijstūris ar augšup izslietu smaili — masta svītra, kas bija sasvērusies gandrīz līmeniski — grimstošs kuģis. Aizvien skaidrāk iezīmējās gleznas saturs: palsām pu­tām — sabangotās upes virsma, draudīgiem traipiem —• vētras mākoņi, dzelteniem kvadrātiem — bezcerīgi tukšā krastmala. Sarenes kustības kļuva drošākas. Padevās pat slīcēju baiļu izķēmotās sejas, gaisā pašautās rokas. Priekšplānā plīstoša viļņa galotnē ķepurojās gadus des­mit vecs zēns.

Jā, tas bija viņš. Vecākus jau bija aprijusi dzelme. Vēl šodien ausīs skanēja to izmisīgie kliedzieni, kas jaucās ar citu slīcēju gārdzieniem. Jā, kuģis, ar kuru viņu taī svētdienā veda ekskursijā, bija apgāzies, kad to sturmēja nepacietīgu pasažieru pūlis. Jā, daudzi bija aizgājuši bojā. Un ar to arī beidzās līdzība. Rīts bija saulains, upe rāma, krastmala ļaužu pilna. OdenI lidoja glābšanas apļi, peldēt pratēji centās izvilkt nepratējus, palīgā stei­dzās airlaivas, jahtas, kuteri Viņu kāds bija iznesis uz muguras… Bet no tā bāreņa bērnība gaišāka nekļuva.

Zīmēšanas drudža pārņemts, viņš ķērās pie nākamās lapas. Kā lai atveido vientulību, ilgas, asaras? Varbūt atstāt to pavisam baltu un tukšu? Nesapratīs un iz­smies — tāpat kā klases biedri apcēla stostoņu. Un iz­misums pārtapa naidā. Bet naids ir melns kā akla nakts. Atkal radās tumšs fons, uz tā vīrieši un sievietes ar bal­tiem plankumiem seju vietā — tēvoči un tantes, pie ku­riem viņš pavadīja veselus divus gadus. To vaibstus atcerēties negribējās. Un ne ar ko tie savā būtībā neat­šķīrās. Visi vēlējās pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no sli­mīgā un untumainā zēna, kurš jaudāja tikai spītēties un pēc saudzīgākā rājiena vārtījās pa grīdu. Mainījās aiz­bildņi, mainījās skolas, un pieaugušajiem joprojām šķita, ka ta ir stūrgalvības izpausme, nevis slimība. Kad bei­dzot konstatēja epilepsiju, bija jau par vēlu, lai to ār­stētu iedīglī, un viņu nosūtīja uz sanatorijas tipa inter­nātskolu.

Par vēlu… Sie divi vārdi aizēnoja visus pusaudža gadus. Par vēlu, lai izārstētu, lai pāraudzinātu, lai iepo­tētu mīlestību. Vienīgi zīmēšanas skolotājs uzskatīja, ka vēl nav par vēlu, ka vēl nekas nav zaudēts. Dabas ai­navas gan bija drūmas, tomēr neapšaubāmi talantīgas. Ar autora personības zīmogu. Var arī tā — drošināja skolotājs, kad citi neizpratnē novērsās. Bet nemaldījās tie, kas sauca šīs gleznas par viņa dvēseles spoguli. Kad uzmācās melnie brīži, viņš uzspļāva pat zīmēšanas skolo­tājam un deva kājām ziņu. Muka, kur deguns rādīja. Slēpās šķūņos, kara laika bunkuros. Un kā ievainots dzīvnieks pūlējās ielīst zemē, kad uznāca lēkme. Paldies dievam, mežā tā uzklupa daudz retāk.

Mežu zīmējot, viņš arī tagad nežēloja gaišas krāsas. Zaļumu starpā pat iemirdzējās pa zeltainai švīkai. Un tomēr pāri visam pletās tumši lietus padebeši. Gribējās attainot arī savu paslēptuvi, bet rokas vairs neklausīja. Acu priekšā klājās migla. Nelabums sakāpa mutē, pie­pildīja to ar rūgtām slienām. Trūka gaisa. Ka tik ātrāk laukā!

Viņš uzšāvās stāvus un metās pa durvīm ārā. Ne par ko vairs negudrodams. Uz priekšu dzina instinkts un ilgos gados izveidojies ieradums. Viņš atjēdzās Lielajos kapos. Šaurā, aizaugušā taciņā starp diviem sašķiebtiem kapakmeņiem. Iekaltos uzrakstus izlasīt nespēja. Tie bija vācu valodā, turklāt gotiskiem burtiem grebti. Debess jums virs tiem — tikko nokrēslas skarts, tātad gulēts ne­ilgi. Viņš eipoja dziļi un vienmērīgi. Piesardzīgi pagro­zīja galvu. Vairs nesāpēja. īsā nesamaņa ka maza nāve bija atpestījusi un ļāvusi no jauna piedzimt. Bija panā­kusi to, ko citkārt izdevās sasniegt tikai ar varas dar­biem. Ar bļaušanu, sišanu, žņaugšanu, nonāvēšanu.

Netālu skanēja baisis. Tagad šurpu nāca daudzi. Pa­staigājās suņu īpašnieki, atpūtās pensionāri, vecītes ar mazbērniem un adīkļiem. Viss, ko vien varēja aiznest, jau sen bija nosperts — marmora un granīta pieminekļi, čuguna apžogi un apkalumi, veclaicīgi lukturi, pat dārza soliņi. Kad viņš kā tehnikuma audzēknis meklēja pa­tvērumu Lielajos kapos, te mēdza sarasties pavisam cita publika — dzērāji un huligāni, retumis kāds mīlas pārī­tis. Tiem viņš lika trūkties. Attiecībā uz pārējiem kaldi­nāja šaušalīgus plānus. Kā atriebsies par visām izciesta­jām pārestībām, kā liks rāpot uz ceļiem un lūgt žēlas­tību. Bet asinskāre izzuda, tikko tie pagrieza muguru. Cilvēki viņā izraisīja naidu, kamēr skatījās acīs un šķita ņirgājamies. Viņš šaus tikai sejā vai krūtīs — kā soģis, nevis pakausī kā gļēvs slepkavnieks.