Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Atkal pavēros ielā. Tajā izmaiņu bija maz. Sieviešu vietā pie kioska stāvēja sirms resnulis un turpat uz letes izpildīja sportloto veidlapu. Sakņu veikala priekšā vei­dojās pircēju rinda pēc tikko atvestajiem bulgāru tomā­tiem. No kafejnīcas durvīm izstreipuļoja divi apmeklētāji un līčloču kursā stūrēja uz tuvāko pievārti. Vienā pazinu Leonu Akmentiņu, otro redzēju pirmoreiz. Atbrīvojušies no liekā šķidruma, viņi atkal devās uztankoties —

jādomā, ka pa dzertuves logu varēja labi pārskatīt pretējo ietvi. Pa to abos virzienos joprojām slāja gājēji. Daži bija aizkavējušies rūpnīcā un tagad steidzās mājup, citi gribēja pagūt uz tuvējā kinoteātra pēdējo seansu vai i pirms gulētiešanas ieelpot svaigu gaisu.

Pirmais, ko pamanīju, bija viņa apavi. Gaišas sporta 1 kurpes ar trim sarkaniem ķīlīšiem katrā potītes pusē. Biezas, dzeltenīgas gumijas platformas piešķīra gaitai dīvainu atsperīgumu — šķita, kājas dejo pa batuta bre zentu un tūlīt, gluži kā cirka akrobātu priekšnesumā, uz­lidos gaisā. Tad tikai līdz prātam nonāca atziņa, ka tieši tādas kurpes bijām meklējuši visas šīs dienas. To valkā­tājs gāja cieši gar sētmalām, kur jau sabiezēja namu ēnas, tāpēc ūsas nepamanīju. Bet to gan varēju apzvērēt, ka viņam brijļu nebija. Atkal sagadīšanās — vai Rīgā maz tādu apavu …

Un tomēr sirds neganti dauzījās. Kaut kā šis nelielā auguma vīrelis neiederējās ielas miermīlīgajā ainavā. Viņa rokas nemitīgi attaisīja un atkal sapogāja žaketi, mute šķobījās, it kā gumiju zelējot vai siekalas rijot. Bija arī citas pazīmes, ka nojauta nav mani pievīlusi: kafejnīcas logā sakustējās aizkars, Šiliņš aizcirta ma­šīnas durvis, iedarbināja motoru un lēni pabrauca pretī, gadījumā ja noziedznieks gribēs aizvest laupījumu ar | taksometru.

Biju apsolījis, ka no kravas kastes neizkāpšu, lai arī j kas ārā notiktu. Tikai ar tādu norunu drīkstēju piedalī­ties operācijā. Bet pienāca mirklis, kad tikko novaldījos, neizlēcis laukā, — vīrelis negaidot pieliecās, atbīdīja sānis divas savrupmājas žoga latiņus. Kad viņš atkal iztaisnoja muguru, kreisajā rokā bija profesora portfelis.

Vai tiešām neviens to nav pamanījis? Vismaz Šiliņam vajadzēja to redzēt, viņš taču atradās līdzās. Bet takso- ļ metrs kāpināja ātrumu un pēc brīža pazuda aiz stūra.

Iela izskatījās tāpat kā pirms brīža, kā pirms stundas, kā vienmēr — ikdienišķa. Vienīgi vīrietis, kas bija tajā iegriezies ar tukšām rokām, tagad kreisajā nesa ādas portfeli, kura dēj jau divi cilvēki atdevuši dzīvību, bet Ligita Gulbe gandrīz izvarota.

Lai mazinātu saspringumu, mēģināju iztēloties, kā ap­rakstīšu šo notikumu savā reportāžā. Bet nespēji! atrast piemērotus vārdus. Laikam tāpēc, ka vēroju visu kā uz ekrāna, ka biju tikai skatītājs, nevis aktīvs aktieris šajā krimināldrāmā, kas var pārvērsties traģēdija ar dzīvības upuriem.

Atskanēja tikko dzirdams klikšķis. Blakām klusi ieru­nājās leitnanta Bankovska balss:

— Ziņo četrpadsmitais. «Ogotājs» ar sievu nopirkuši divas biļetes uz pēdējo seansu un iegājuši kinoteātrī «Jugla». Mūsu uzraudzībā visas izejas durvis. Rāda in­diešu filmu «Pasaka par mīlestību», kas beidzas īsi pirms pusnakts. Pagaidām pārtraucu sakarus.

Krūma metamorfoze tiešām atgādināja pasaku. Pro­tams, pastāvēja teorētiskais variants, ka viņš saistīts ar šo vīrieti, varbūt pat ir šantāžas iniciators, tomēr man negribējās tam ticēt.

Tikmēr ieliņā viss risinājās pēc pulkveža Dreimaņa scenārija. No rūpnīcas vārtiem iznāca plecīgs tēvainis javas aptašķītā virsvalkā, nevērīgi — kā jau laulāts draugs — noskūpstīja Aspu uz vaiga, apsēdās līdzās. Burkānkrāsas žigulis devās ceļā. Pēc pārdesmit metriem dzinējs iesprauslājās, tad nošķaudījās un noslāpa. Vīrie­tis izkāpa un atvēra motorā vāku. Ar to pietika, lai ap mašīnu tūdaļ sapulcētos brīvprātīgie padomdevēji. Portfeļa jaunais īpašnieks pārgāja ielas otrā pusē, mazliet pievilkdams labo kāju, un es atcerējos eksperta slēdzienu par nevienmērīgajiem pēdu nospiedumiem. Patiesībā viņš nekliboja, tikai sāniski līkumoja ap peļķītēm, sīkajām eļ­ļas vai netīrumu pančkām, it kā baidoties rovārtīt baltās kurpes. Paspēra vēl dažus soļus un pēkšņi kā zemē ielīda. Bet noklaudzēja durvis, un sapratu, ka viņš tagad atrodas pelēkajā četrstāvu namā. Kāpņu telpai nebija izejas uz pagalmu — to mēs zinājām, tāpēc atlika seci­nāt, ka viņš tajā dzīvo.

Un tad atskanēja eksplozija. Durvis atsprāga, pa tām izšāvās dūmu vērpete. Kad mutulis noplaka, ieraudzīju viņu — apdullušu, sarkani izraibinātu seju, rokām, ap­ģērbu. No vienas puses viņu balstīja leitnants Akmen­tiņš, no otrās — Aspas pasažieris. Ietves malā stāvēja nez no kurienes iznirusi ātrās medicīniskās palīdzības kariete, viņu apguldīja uz nestuvēm, piesprādzēja, iestūma salonā. Iekaucās sirēna, mašīna uzņēma ātrumu. Notikumi risinājās tik strauji, ka nepaguva saskriet tan­tiņas, izjukt tomātu pircēju rinda. Pat es pa īstam at­jēdzos tikai tai mirklī, kad sakustējās mēbeļu furgons un mana galva atsitās pret skapja augšējo plauktu.

* * a>

Viņu pratināja pulkveža Dreimaņa kabinetā. Milicijas darbinieku ielenkumā viņš izskatījās īpaši nožēlojams, un likās absurds, ka tāda vārguļa dēļ sacelta kājās vai puse Rīgas milicijas.

Formas tērpā bija tikai Vanadziņš un' milicijas leit­nants, kurš pie maza galdiņa klabināja rakstāmmašīnu. Katram gadījumam griezās arī diktofona spole. Kad ierados, apcietinātā pases dati jau bija noskaidroti. Mani tas neuztrauca, savā rakstā vienalga nāksies saukt viņu izgudrotā vārdā — lai nemestu ēnu uz meitu, kurai visa dzīve vēl priekšā.

Uz galda bija izklāts viņa kabatu saturs: netīrs mut­autiņš, piezīmju bloks, naudas maks ar dažiem rubjiem, atslēgu saišķis, kāds ducis autobusa biļešu. Nekā tāda, ko varētu pielietot kā ieroci. Arī pats viņš atgādināja drīzāk pārpratuma upuri nekā rūdītu noziedznieku. To viņš patlaban centās iegalvot Vanadziņam.

— Eju pa ielu. Redzu: sētas viņā pusē portfelis. Kāds laikam pazaudējis. Ja te paliks, var nozagt. Tāpēc pa­ņēmu. Un nesu uz miliciju.

Viņš raustīja valodu nevis pa burtam vai pa bal­sienam, bet veseliem teikumiem. Runājot mokoši vaibstīja lūpas, kā gaisu tverot, tad izgrūda savu sakāmo aprau­tām kārtām. Atkal apklusa, iešūpojās un turpināja. Vizu­ālais iespaids bija atbaidošs, pa telefonu toties varētu likties, ka cilvēks apdomā katru frāzi un ietērpj to tele­grammas stilā.

— Bet iegriezāties tuvākajās parādes durvīs, — Vana­dziņš teica. — Ar kādu nolūku?

— Apskatīties, kas iekšā. Vai vērts tālāk stiept. Uz kādu atradēja prēmiju varu cerēt.

— Tā arī ieprotokolēsim: «Atvēru aiz ziņkāres,» — ja jums nav iebildumu… Kas notika pēc tam?

— Pēc tam neko neatceros. — Laikam pa ceļam uz pārvaldi sagatavotais melu krājums bija izsmelts, jo viņš vairs neatvēra muti.

— Ko jūs šai pusē meklējāt tik vēlā vakara stundā? Jūs taču dzīvojat pavisam citā pilsētas rajonā.

— Strādāju rūpnīcā. Ilgi slimoju. Atnācu uzzināt, kas jauns.

— Kad visi jau sen aizgājuši mājās,,. Kāpēc neat­nāca! pa dienu?

— Agrāk nevarēju. Sāpēja galva.

— Pieņemsim, — izmeklētājs necentās apgāzt viņa iz­gudrojumus. — Un kāpēc nokļuvāt milicijā? Vai to ap­zināties?

— Milicijā? — Viņš ilgi ristīja gaisu. — Domāju, ka ved uz slimnīcu. Tur arī uzdod jautājumus.