Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Nu varēja piecelties. Pirmie soļi bija drebulīgi.

Spēks atgriezās pamazām. Bet rīt viņš noteikti būs formā. Toties šovakar prātīgāk nemaz nekāpt sestajā stāvā. Pārlaidīs nakti pagrabā. Tas nav sliktāks par ne­uzkoptu vienistabas dzīvokli. Lejā bija viņa īs4ā valstība, šeit valdīja kārtība. Gar vienu sienu plaukti ar darba rīkiem, gar otro motocikla daļas, vidū ar segu noklāts uzpūšams matracis. Iedobumā zem pašiem griestiem — paslēptuve, kurā glabājās ierocis, narkozes piederumi, brilles. Tās viņš valkāja vienīgi izņēmuma gadījumos. Parasti lietoja kontaktlēcas — kopš lēkmes 'laikā bija saskrāpējis visu seju. Pat no acīm nācās izvilkt stikla drumslas. Bet acis cilvēkam ir tikai divas, nav jau zobi, kurus var aizvietot ar metāliskiem.

Viņš atlaidās. Pagrabā pavadīti labākie brīži. Augšā pinkšķēja zīdainis, šķendējās sieva. Te varēja celt sapņu pilis. Iedomāties, ka vairs nav jāvergo eksperimentālajā rūpnīcā, kur visiem bija tiesības izrīkot viņu. Pat insti­tūta direktoram, kurš neka nejēdza metālapstrādē. Pre­tīgais vecītis prata tikai pavēlēt un piesiet bumbu. Jūsu paviršības dēj agregāts nedarbojasl… Jūs man izgāzāt atbildīgu eksperimentu!… Ar savu noziedzīgo bezrūpību izputinājāt valsts līdzekļus!… Nekas, tagad pats ble­ķos! No savas kabatas, nevis no institūta kases.

Sākumā viņš taisījās nošaut profesoru. Bet kāds iegu­vums no tā p^šam? Nedēļa bez galvassāpēm… Mēnesis bez lēkmes… To pašu labsajūtu sniegtu katrs nejaušs pretimnācējs. Sevišķi mašīnu īpašnieki, kurus viņš ne­ieredzēja no visas sirds. Jebkurā mežā, jebkurā tīrumā vai upes ielokā — visur stāvēja šie rūcošie un smirdošie automobiļi, un miera vairs nebija nekur. Tagad pašam iāgādā kaut kāds spēkrats, tad varēs aizbraukt vēl tālāk. Un par to būs jāmaksā vecajam izdzinējam.

Kā par spīti, toreiz mašīna neaizripoja līdz institūtam. Viņš sev nekoda pirkstā. Apmierināta taču iekšējā ne­pieciešamība izdarīt kaut ko pretdabisku. Atņemt cil­vēkam dzīvību. Bez iemesla, tāpat vien. Lai sev pierā­dītu, ka viņš to spēj.

Rīt viņš pierādīs, ka viņš spējīgs ne vien ar ieroci darboties, bet arī ar smadzenēm, laist darbā ne vien ^aru, bet arī viltu.

Nekad nebiju domājis, ka viena cilvēka aizturēšana prasa tādu sagatavošanas darbu. Liktos, kas tur liels — tuvojies viņam, izvelc ieroci un uzsauc tradicionālo «Ro­kas augšā!» vai arī «Likuma vārdā!»… Izrādījās, tie ir naivi maldi. Noziedznieks taču apbruņots un tāpēc ieskai­tāms «sevišķi bīstamo» kategorijā. Viņš jau nogalinājis vismaz divus cilvēkus, apzinās, ka draud nāvessods. Rupji izsakoties, šim bezprātim nav ko zaudēt. Tādēļ jā­rēķinās ar to, ka viņš pretosies — atšaudīsies un mēģi­nās bēgt. Protams, nekur tālu netiks, jo rajons aplenkts. Bet ja nu kādu ievaino vai nobeidz? Uz ielas pat šai va­kara stundā ļaužu daudz, arī sievietes un bērni. Lodes neatšķir, kurš milicis, kurš nejaušs garāmgājējs. Un milicijas darbiniekiem tāpat tikai viena dzīvība.

Jāizvairās no jebkāda riska. Tai pašā laikā nedrīkst pāisteigties. Noziedznieks jāapcietina brīdī, kad viņš vairs nevarēs izlocīties, apgalvojot, ka šurp nācis pastaigāties. Tatad ar portfeli rOkās. Sai ziņā man Šķita simboliski, ka somā paslēptajā kapsulā iepildīta tieši sar­kana krāsa kā asinis, kuras viņš izlējis. Bet tā jau ir liriska atkāpe. Pulkvedim Dreimanirn pirmām kārtām rū­pēja drošība. Pats viņš gan nepiedalīsies pasākumā, to­mēr atbildēs ar savu galvu. Un tās dēj nācās piepūlēt pagurušo sirdi. Apsvērt visneticamākās iespējas: izspie­dējs dzīvo savrupmājā, un viņam ir dresēts suns, kas tumsas aizsegā atstieps un pasniegs viņam portfeli kā uz paplātes; viņš savā vietā sūtīs kādu pusaudzi, kuram piesolījis dažus rubļus, un no droša attāluma vēros, vai nedraud briesmas. Ar absurda palīdzību pierāda daudzas zinātniskas teorijas, un būtu nepiedodama muļķība bal­stīties tikai uz aksiomām. Izstrādājis sīku plānu, kurā lika vērā visus padoto ierosinājumus, pulkvedis izklās­tīja to ministra vietniekam un tikai ar viņa svētību stā­jās pie īstenošanas. Tajā katram tika ierādīts kaujas postenis. Arī man, kuram atļāva tuprt ielas pretējā pusē novietotā mēbeļu furgonā un vērot notikumus caur šķirbu trīsviru drēbju skapja durvīs. Arī Aspai, kuia sēdēja pie sava dienesta žiguļa stūres un centās izpildīt Droiuaaa doto virsuzdevumu — tēlot sievu, kas algas izmaksas dienā atbrauksi pēc vīra. Visizdevīgāko no­vērošanas punktu bija izvēlējies majors Kozlovs. Uzrā­pies būvlaukuma ceļamkrāna kabīnē, viņš no priekšnieka vietnieka amatam atbilstoša augstuma vadīja operāciju ar pcrtatīva raidītāja starpniecību.

Tieši divas minūtes pirms norādītās stundas pie rūp­nīcas vārtiem nobremzēja taksometrs. No tā izkāpa pro­fesors, novietoja portfeli starp kājām, samaksāja šoferim, atkal pacēla savu nesamo un devās topošās piebūves vir­zienā. Viņš bija manāmi uzbudināts, ik pēc diviem soļiem atskatījās, bet kurš tad neuztrauktos, nesot izspiedējam tādu naudas summu?

Pametu skatienu apkārt. Iela kā jau iela — ne īsti drūzmaina, ne arī izmirusi. Pie avīžu kioska, kas atradās iepretim rūpnīcas vārtiem, divas sievietes, nopirkušas «Rīgas Balss» reklāmas pielikumu, sprauslādamas lasīja precību piedāvājumus. Kvasa pārdevēja pētīja apmākušās debesis un laikam prātoja, vai neaizbultēt savu mucu. Mugurām stutēdami dzīvojamā nama sienu, trīs vīri sūca alu tieši no pudelēm, un es nospriedu, ka tie droši vien ir milicijas darbinieki. Ielas galā kreklā izmeties vīrietis mācīja dēlu braukt ar divriteni un tik nešpetni lamāja knauķi, kā to varēja atļauties tikai miesīgais tēvs. šad tad garām aizripoja mašīna, parādījās un atkal pazuda gājēji, pa atvērtu logu plūda apnicīgi gaudulīgas pop­mūzikas skaņas.

Profesors sasniedza savu mērķi — sētu, kur aiz jāņ­ogu krūmu dzīvžoga baltojās vienstāva māja. Vēlreiz uz­lūkoja savu portfeli, it kā būtu žēl šķirties, tad strauji pārsvieda to pār sētu un gandrīz skriešus turpināja ceļu kājām. Pēc pulkveža smalkās ieceres tam vajadzētu no­zīmēt, ka nabaga Markulim vairs nav naudas takso­metram. Patiešām, — nākamajā pieturā viņš iekāpa trolejbusā.

Šiliņš turpretī tagad varēja mierīgi uzkavēties un gai­dīt pasažierus. Katram gadījumam piestiprinājis paziņo­jumu «Uz garāžu», kas deva iespēju atkauties no ne­izdevīgiem reisiem, viņš izkāpa no mašīnas un, kā brau­cēju meklējot, grozīja galvu uz visām pusēm.

Aiz skapja sienas klusi ierunājās radiotelefons. Pazinu leitnanta Bankovska balsi.

— Šeit četrpadsmitais. I<���ā dzirdat mani, kā dzir­dat?.,. Pirms desmit minūtēm «Ogotājs» izgāja no mā­jām, uzcirties kā uz zaļumballi. Tagad sēž apstādījumos pie slimnīcas, acīmredzot gaida savējo, kura beigs darbu pēc pusstundas. No šejienes līdz jums astoņas minūtes ar mašīnu, divdesmit viena ar trolejbusu, apmēram četrdes­mit minūtes pastaigas solī. Beidzu.

Tas vēl neliecināja, ka' Vanadziņš kļūdījies. Tajos krū­mos portfelis vēl varēja nogulēt līdz naktij. Būtu pat gud­rāk paņemt to tumsas aizsegā. Bet cik ilgi, nemodinot aizdomas, drīkstēja te atstāt kravas mašīnu ar mēbelēm? Kādreiz taču jāsāk izkraut… Laikam pulkvedis vadījies no pieņēmuma, ka noziedznieku plosa nepacietība, ka viņš baidīsies atstāt bez uzraudzības tik prāvu naudas žūksni.