Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Tik ģeniāla doma varēja ienākt prātā tikai jums, — pulkvedis pavīpsnāja.

' — Avantūristi parasti ir inteliģenti cilvēki un izcili psihologi,— Vanadziņš aizstāvēja savu versiju, tomēr pirmītējā dedzība bija saplakusi.

— Mums te jānolaižas līdz noziedznieka līmenim, ne­vis jāpaceļ viņa domu gājieni pašu intelekta augstu­mos, — pulkvedis vēl pamācīja. — Bet tas neizslēdz Krūmu — gan tikai sākotnēja lomā.

— Man gribētos piekrist biedram Vanadziņam, — Koz- lovs, kā no zemes izlīdis, iēni uzsāka valodu. — Tā vien šķiet, ka esmu atradis ticamu izskaidrojumu, kāpēc Gav- rilovanj nozagtais dzeltenais žigulis stāvēja Akadēmijas ielā.

— Par ko jūs runājat? — pulkvedis nesaprata.

— Par to, ka šodienas šantāža iecerēta jau sen. Gav- rilova slepkava stūrēja uz Markuļa institūtu, taisījās tur nolikt mašīnu kā biedēkli un jau tad zvanīt profeso­ram. Bet pietrūka benzīna, un viņš bija spiests izgudrot jaunu piegājienu.

— Un kāpēc to nevarēja izdarīt tas pats Krūms? — Vanadziņš iebilda.

— Tāpēc, ka dzērāji neredz tālāk par savu degun­galu, un Krūms tikai tagad stājies atturībniekos, — Koz- lovs nepadevās. — Tomēr rīts, kā saka, gudrāks par va­karu.

Tas bija vienīgais pareģojums, kuram piekritu no visas sirds.

— Draugi, pie lietas! — pulkvedis atgādināja. — Pil­nīgi skaidrs, ka mums darīšana ar cilvēku no profesora apkārtnes, ar tādu, kurš zina viņa telefonu, sievas vārdu, pazīst institūtam pakļauto rūpnīcu. Jābūt divkārt pie­sardzīgiem, jo iespējams, ka viņš novēro Markuli. Mēs nedrīkstam aizbaidīt noziedznieku, mūsu uzdevums ap­cietināt viņu ar lietiskiem pierādījumiem.

— Elementāri. — Kozlovs paraustīja plecus. — Portfelī iebāzīsim kapsulu ar nenomazgājamu pervi. Kad taisīs vaļā, tā uzsprāgs un apšļāks viņu no galvas līdz kājām. Tikai jābrīdina profesors, lai pats negrābstās gar at­slēgu.

— Bet kurš to izdarīs? — Pulkvedis domīgi pavērās apkārt. — Aicināt uz šejieni būtu vieglprātīgi, aiziet pie Markuļa — arī riskanti. Un ja mēs palūgtu biedru žur­nālistu nākt mums talkā?

— Par to nevar būt ne runas! — Vanadziņš iesaucās.

Jutu, ka man ausis svilst. Atradis piemērotu bridi

padarīt mani smieklīgu.,. Bet viņa nākamie vārdi lieci­nāja, ka bailēm tiešām ir lielas acis.

— Krūms taču redzējis viņu manā kabinetā, un es joprojām uzskatu, ka mums nav tiesību nerēķināties ar viņu.

— Kopš izgudrots telefons, tā nav problēma, — Koz­lovs atkal pierādīja, kāda liela nozīme ir praksei. Es iedomājos rītdienu apmēram tā — profesors liks savai sekretārei izsaukt taksīti, lai brauktu uz krājkasi. Pa­ņems lielu portfeli un iekāps mašīnā. Tajā būs mūsu preparētais portfelis, bet pie stūres Osis Šiliņš — kat­ram gadījumam. Krājkasē profesors izpildīs čeku,- kaut cik viņam, cerams, palicis uz grāmatiņas.*Pēc tam tiešā ceļā dosies uz eksperimentālo rūpnīcu un norunātajā vietā atstās mūsu portfeli. Mums tikai iepriekš rūpīgi jāizpēta apkaime — kur un kā vislabāk izlikt slazdus.

— Ja nemaldos, tur apgrozās daudz ļaužu, — beidzot arī es varēju paspīdēt ar zināšanām, jo nesen redakcijas uzdevumā biju apmeklējis rūpnīcu. — Pie vārtiem ir trolejbusu pietura un taksometru stāvvieta.

— Eleganti! — Kozlovs nopriecājās. — Tad jau mūsu mašīnas nevienam nedursies acīs. Ja atļausiet, biedri pulkvedi, aizbraukšu, kad beigsies pirmā maiņa, pēc tam ziņošu jums.

Pulkvedis Dreimanis atļāva. Operatīvās apspriedes da­lībnieki steidzīgi atvadījās. Visiem trim bija darba pilnas rokas, tikai es piepeši jutos nevienam nevajadzīgs, kā izstumts no kolektīva.

Mājā mani gaidīja pārsteigums — slēdzene nelīda atslēgas caurumā, un es sapratu, ka iekšā kāds ir. Domu par kramplaužiem atmetu tūlīt, drīzāk jau Šiliņš atgrie­zies no bērēm un izstrādājis kārtējo joku. Tik ļoti mani bija samaitājusi milicijā pavadītā nedēja, ka sievas va­riants neiešāvās prātā.

Durvis atvēra mazdēls. Vēl vājāks nekā pirms aiz­braukšanas, bet nobrūnējis un tāds kā garāks kļuvis.

— Dzīvs vismaz esi, — sieva dzedri teica un nesniedza lūpas ierastajam sasveicināšanās skūpstam.

Pēdējās dienās apgūtā kriminālistikas pieredze šoreiz noderēja. Ne aci nepamirkšķinājis, izlikos, ka neesmu ievērojis kafijas tasīti ar Aspas lūpu krāsu uz malas, kuru sieva kā apsūdzības lietisko pierādījumu bija no­vietojusi virtuves galda vidū.

— Ja tu zinātu, ko esmu piedzīvojis! —Vienīgi ziņ­kāre šobrīd varēja noslāpēt greizsirdību, un es apzināti sapiparoju savu stāstu. — Apņēmos uzrakstīt reportāžu, bet nu sanāks vesels romāns. Vai tiešām neesi dzirdējusi,ka Rīgā izvaro sievietes, galē nost zaļoksnējus jaunie­šus, un es..,

— Tu, cik manāms, gluži labi iztiec ar pievārdošanu, kafiju un konjaciņu. — Sieva norādīja uz tukšo pudeli uz palodzes.

— Kā tev nav kauna tā runāti Mums te bija iekārtots konspiratīvs dzīvoklis.

— Kur neviens necēla klausuli, zvanīju tev katru rītu un vakaru. Un es tā uztraucos, tu taču apsolīji braukt ciemos, — viņas balsī jau skanēja pielaidīgākas notis.

— Pats nezinu, vai drīkstu tev visu stāstīt…

Sis teicami tēmētais trieciens galīgi sagrāva sievas vēsuma bruņas. Viņa uzmauca puikam cepuri galvā un stūma viņu uz durvju pusi.

— Ej, dēliņ, paspēlējies sētā, mums ar vecotēvu jā­aprunājas.

Mans stāsts pārauga veiksmīgā inscenējumā, jo vis­saistošākajā mirklī — biju tieši nokļuvis līdz profesora zvanam — atvērās durvis un dzīvoklī ienāca Aspa un Šiliņš. Neslēptais maigums viņu attiecībās izkliedēja sie­vas pēdējās šaubas. Turklāt radās iemesls izsaiņot no laukiem atvesto saldskābmaizi un gaļu, ogas un sēņu burciņas.

Tikai pašā vakarā atcerējos savus literāta pienākumus un mēģināju iztēloties, ko patlaban izjūt noziedznieks, kā viņš gatavojas nākamās dienas notikumiem, kuru dēļ

bija gan izvarojis, gan slepkavojis.

* * *

Cik ilgi viņš nekustējās no mājām ārā? Viņš to nezināja, jo neskaitīja dienas. Arī uz darbu negāja. Un, ja dievs dos, nekad vairs neies. Jānoturas vēl līdz rītam. Un tad līdz vakaram. Bet galva briesmīgi sāpēja, Patiesībā pa­gaidām tikai sūrstēja. Pamazām cēlās spiediens, it kā viņam kāds sūknētu smadzenēs gaisu. Arvien vairāk un vairāk, kamēr galvu plēsīs pušu. No domas vien pamira sirds. Jāatrod ventilis un jāatskrūvē, tad atkal paliks labi. Varēs brīvi uzelpot un sakarīgi prātot. Viss nostā­sies savā vietā, atjaunosies iekšējais līdzsvars. Izgai­sīs nemiers, kas grauž apziņu, liek dusmoties par sīku­miem. Dvēsele piepildīsies ar kaismu siltumu, kas ielīs visās porās. Kā tonakt mežā, kad viņš izšāva uz savu vajātāju. Līdz ar lodi izsprāga arī kaite — aizraidīta nodota citam. Tai mirklī ienaidnieks pārvērtās draugā. Kaut tas atkal pieceltos un uz visiem laikiem aiznestu viņa indevi…

Viņš apzinājās, ka tie ir tukši sapņi. Tāpēc pat ne­piegāja klāt. Viņš nešaubījās, ka trāpījis sirdī. Ne jau velti bija mēnešiem, gadiem ilgi vingrinājies šaušanā. Kopš tās dienas, kad pagrabā nelaiķes sievasmātes pūra- tādē atrada eļļainā papīrā ietīto pistoli. Kad izbeidzās sievastēva atvestās patronas, viņš sadabūja citas. Bet lodes iestrēga. Atslēdznieku pierunāt neizdevās, nācās pašam vīlēt un meistarot. Turpat pagrabā, kur pēc vecā majora nāves neviens nerādījās. Būtu sieva dēlu dzem­dējusi, tad gan pa leju dzīvotu divatā. Tagad viņš uz turieni gāja viens. Un tur arī nosprāgs, kad uznāks no­pietna lēkme. Divreiz viņš jau bija pamodies no ģīboņa uz pagraba mitrā klona. Bet to nedrīkst atcerēties. Tā­das domas tikai pasliktina pašsajūtu, tuvina krīzes sā­kumu.