Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Karsēja gandrīz līdz tumsai, pēc tam trijos paņēmienos tvaikojās vēl veselu stundu. Markulis — tas pa starpām līda zem dušas, bet mūsējais pārbaudīja arī baseina efektu. Plunčājās rožains kā nevainīgs zīdainis. Vēlāk dzirdēju: profesors aicina ieņemt kādu bairīti. Un ko tu domā? Krūms tencina un atsakās: rīt, tas ir, šodien, jā- pieliekot baseinā zemūdens spuldze, un tam esot ne­pieciešama skaidra galva. Bet iepriekšējā vakarā viņam pēc mūsu lūguma piedāvāja avansu, un arī no naudas Krūms vēcinājās — lai iedodot visu salīgto summu uz­reiz un arī to tikai sievai… Es jau grasījos atmest visam ar roku, pēkšņi raugos — mūsējais atkal izlāčo no migas. Kungu galā elektrība vairs nedeg, manu tikai, ka šim rokā neliela pekele. Žogos nopakaļ; un ko tu domā, kur viņš mani aizvelk? Uz jūras malu! Nepietika ar ba­seinu, šim tagad vēl ievajadzējies izpeldēties sāļūdenī, redzi nu, kā tāda sauna maitā cilvēka raksturu… Veselu mūžību džumpoja, tad nolikās uz auss un kā beigts pampa līdz pusseptiņiem. Un tagad skrūvē tās lampiņas.

— Neņem ļaunā, Juri, — centos izvēlēties vispiesar­dzīgākos vārdus, — tu nepieļauj tādu iespēju, ka viņš nejauši uzķēris, ka tiek novērots? Nav jau nekāds joks — četras dienas pēc kārtas pārvērsties par cilvēka ēnu. Varbūt kāds no taviem palīgiem nebija pietiekami uzmanīgs? Un tagad Krūms ar šo teātri vazā jūs aiz deguna.

— Agrāk vai vēlāk atklāj visus slepenos izsekotā­jus. — Bankovska godam mans jautājums kanti nerī- vēja. — Bet tikai profesionāļi — spiegs vai kriminal- noziedznieks. Cilvēks ar tīru sirdsapziņu parasti atpakaļ neskatās.,. Un tagad pasaki man — kā tu uzvestos, ja gribētu maldināt novērotājus? Tik krasi mainīt dzīves veidu taču ļoti aizdomīgi… Tad es drīzāk sliecos uz to, ka Tekla patiešām pierunājusi viņu uz to zemādas am­pulu.

— Derētu pakonsultēties ar psihoterapeitu.

— Ir jau izdarīts. Noklausījos stundu garu lekciju. Iz­rādās, šai pasaulītē visādi brīnumi iespējami. Arī mūsu gadījumam piemērojami dažādi precedenti no psihiatru prakses. Un viena teorija Sašiņam būtu kā medus pods. Proti, pēc normālu tieksmju pilnīgas apmierināšanas iestājas ilgstoši iekšējā miera posmi, kuros slimnieks ne­speciālistam var likties absolūti vesels… Es neapskaužu sevišķi svarīgo Vanadziņu. — Un Bankovskis smagi pie­cēlās. — Pēc stundas atvedīšu viņam Krūmu uz noprati­nāšanu.

Visu šo stundu šķirstīju Leona Akmentiņa atnestos aktu vākus ar materiāliem par Arkādija Gavrilova slep­kavības izmeklēšanu un atkal pārliecinājos, cik grūts ir milicijas darbs. Tikai soli pa solim atklājās mīklainā at­gadījuma apstākļi, kurus ievērojami sarežģīja upura per­sonība. Bez vēsts pazudis cilvēks, bet veselu nedēļu ne­viens neliekas par to ne zinis. Nogruvumu, kā parasti, izraisīja mazs akmens. Akadēmijas ielas sētniecei beidzot apnika mest līkumu ap dzelteno žiguli, kas nu jau sešas dienas stāvēja ietves malā, — nevarēja pat kārtīgi laistīt aslaltu: noteka atradās tieši zem mašīnas un nez kādēļ vairs nelaida ūdeni cauri. Žigulis nepiederēja nevienam no apkārtējo namu iemītniekiem, tik daudz mācēja pa­stāstīt viņas dēls, un attiecībā uz automobiļiem puikam drīkstēja pilnīgi uzticēties. Tas pat piedāvājās izsaukt inspekciju, tomēr māte nosprieda, ka pietiks arī ar iecirkņa milici, lai aizvāktu traucēkli. Un šis tūdaļ pa­manīja, ka aizdedzes slēdzene atstāta atslēgā… Nu būtu pavisam vienkārši pabraukt nost, taču vispirms va­jadzēja noskaidrot, kam šī mašīna pieder.

«Meklējiet pie mīļākās», strupi atsvieda Gavrilova liku­mīgā sieva. «Kopš viņš demobilizējās, zinu par viņu ma­zāk nekā no vēstulēm. Es jau iesniedzu laulības šķir­šanas pieprasījumu, mums ar dēlu vajadzīgs īsts tēvs, nevis kaut kāds pasaules klaidonis.»

Arī Ilona Gudrēvica nespēja palīdzēt;

«Viņš reizēm iegriežas. Bet nekad ilgāk par divām trim dienām nepaliek. Tāds nemiera gars vien ir, visu laiku tai savā vāģī braukā pa laukiem, it kā gribētu pa jaunam atklāt dzimto zemi. Nakšņo, kur pagadās.»

Diez vai kāds iedomājas apjomīgo sīkdarbu, kas šādās reizēs jāveic. Sekojošās lappuses sniedza par to izsme­ļošu informāciju: tika iztaujāti simt sešdesmit astoņi Akadēmijas ielas iedzīvotāji. Daudzi ievērojuši dzelteno žiguli, tomēr neviens nepazina Arkādiju Gavrilovu — ne pēc vārda, ne pēc fotogrāfijas. Šķita jau, ka būs jāizslu­dina viņa bezvēsts prombūtne, kad no kaimiņu rajona pienāca satraucoša ziņa. Mežā — kāda puskilometra at- ' tālumā no lielceļa zēni nejauši uzgājuši nošauta vīrieša līķi. Identificēšanas formalitātes un ekspertīzes slēdzieni piepildīja atsevišķu mapi. Tad notikumu aina kļuva skaidra: Gavrilovs nošauts neliela izcirtuma malā, gāžo­ties ievēlies avenāju saaudzē un tur nogulējis trīs nedēļas. Lodi atrast neizdevās, bet bija pamats pieņēmu­mam, ka tā raidīta no Makar.ova sistēmas pistoles. Upu­ris nav ne pārmeklēts, ne aplaupīts, tāpēc rajona mili­cija secināja, ka uzbrukuma mērķis bija mašīnas nolau­pīšana. Tā pamesta uz ielas, kad izbeidzās degviela, — bet vai slepkava paguvis to izmantot vēl vienam noziegumam? Šis un vēl daudzi citi jautājumi joprojām karājās gaisā, jo trūka pazīmju, kas dotu kaut mazāko mājienu par motīvu vai vainīgo.

Lielu darbu šajās divās dienās bija paveicis Leons. Apstaigājis notikuma vietu, izpētījis taciņas un stigas un, protams, nekur naatradis pēdu nospiedumu, kas atgā­dinātu čehu sporta apavu zoles rakstu. Tikpat neauglī­gas izrādījās sarunas ar abām sievietēm — Gavrilova dzīve šķita atvērta un vienmuļa grāmata, bez kaislībām, kas izskaidrotu tik traģiskas beigas.

Tagad aizdomas sakļāvās nepārtrūkstošā ķēdītē. To gan bija savijušas tikai negācijas, tomēr savā kopumā secinājums likās loģisks — darbojies garīgi slims cil­vēks, kurš pat nevīžojis nozagt mašīnā atstāto Gavrilova somu ar visai vērtīgām mantām. Mežs atradās netālu no Zinātnes- vasarnīcu- ciemata, ieroča kalibra sakritība deva pamatu aizdomām, ka varētu būt runa par Jara Vaivara slepkavu, Diemžēl arī tas netuvināja mūs atri­sinājumam. Ja nu vienīgi Vanadziņam izdevies saņemt Krūmu tērauda spīlēs un sakurināt viņam krietnu pirti …

, Kad iegāju izmeklētāja istabā, it nekas nenorādīja uz to, ka tiek nopratināts bīstams noziedznieks. Drīzāk viņu saruna atgādināja konsultāciju pie psihoanalītiķa, kuras gaitā pacients vaļsirdīgi izklāsta savas problēmas, bet ārsts ar uzvedinošiem jautājumiem, cenšas uztaustīt sli­mības būtību.

— Jā, es jau sen atmetu, — Krūms patlaban dižojās.

Visu šo nedēļu sīvo pat ostījis neesmu.

— Tad laikam labi atceraties, kā pavadījāt pēdējās dienas, —. Vanadziņš nopriecājās. — Varēsiet palīdzēt mums.

Viņš turējās loga aizkaru ēnā, bet Krūmu bija apsēdi­nājis pret gaismu — matmatā, kā tas jau simtkārt ap­rakstīts. No sava dīvāna stūra redzēju nopratināmo tikai sānskatā.

Jāatzīstas, ka nebūtu pazinis Krūmu pēc Bankovska apraksta, — laikam tāpēc, ka iztēle bija uzzīmējusi kla­sisko slepkavas tipu, aizgūtu vecās filmās: vai nu pin­kainiem matiem, šaudīgām acīm, izvirtības izvagotiem vaibstiem, vai ari ar gludi skūtu pauri, sastingušiem se­jas ,pantiem, cieši sakniebtām lūpām un ledainām čūskas acīm. Vienīgi augums atbilda manai priekšnojautai. Krūms likās tik mazs, ka nespēju iedomāties viņu bla­kām pabrangajai Teklai. Toties nemaz nebiju sagatavo­jies ieraudzīt sirmu vīreli tumšās biksēs un baltā virs­kreklā, kas vērta viņu līdzīgu briļļainam lauku arodsko­las meistaram.