Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Seržante Aspa Vaivara ir ar mieru.

—- Tā arī domāju. — Pulkvedis pašapmierināti pasmai­dīja. — Gatava uzņemties jebkuru risku un bezgalīgi uz­ticas savam bruņiniekam… Bet jokus pie malas, mums nav tiesību iesaistīt tik bīstamā pasākumā sveša dienesta darbinieci.

— Bet viņa darīs to brīvprātīgi, — Šiliņš neatlaidās. Nez kāpēc viņam šķita, ka tieši Aspas un nevienas citas sievietes līdzdalība sola panākumus. — Aspa Vaivara ir atvaļinājumā; kas var viņai aizliegt vakaros pabraukā­ties vilcienā un pastaigāties Zinātnes ciemata apkaimē? Uz manu atbildību, biedri pulkvedi!

— Dodu jums šim eksperimentam četrdesmit astoņas stundas, — paziņoja Vanadziņš. — Tikmēr mēs ar majoru Kozlovu paralēli strādāsim pie citām versijām. Ja nemaldos, jūs savos meklējumos līdz šim vadījāties no noziedznieka ārējām pazīmēm un rakstura. Mēs izpētīsim analogus gadījumus mūsu un kaimiņu republikās — iz­varošanas mēģinājumus, kuros pielietots ēteris vai laists darbā parabellums vai cits ierocis ar ieskrambātām lo­dēm,

— Ļoti labi, norīkoju jums palīgā leitnantu Akmen­tiņu. Un lieti noderēs arī mūsu galvenā eksperta pie­redze. Ar kādiem jaunumiem tu taisies mūs iepriecināt, Voldiņ? — pulkvedis uzrunāja Rebani, kurš tikai tagad pievienojās apspriedes dalībniekiem.

Rebane izvilka no apjomīga portfeļa zila kartona vākus un izklāja uz galda. Atkremšļojās kā pirms zinātniska apcerējuma nolasīšanas, tad pamanīja, ka pulkvedis no­rūpējies raugās elektroniskā pulksteņa spocīgajos ciparos, un nolēma aprobežoties ar kopsavilkumu.

Lai jau paliek, ja esat gatavi ticēt man uz goda varda. Tad lūgtuin — slepkava bija firmas «Latvija» ra­žojuma džinsu biksēs, kājās viņam, kā jau konstatējām, tās pašas «Botas», mugurā žakete vai vējjaka no kok­vilnas velvetona auduma, ko kādreiz dēvēja par velnādu. Krietni novalkāta, tāpēc grūti noteikt izcelsmi, bet uz­zīmēt varēsim. Pēdu nospiedumi pietiekami, lai spriestu par viņa gaitu. Salīdzinājām dzijumu, un iznāk, ka viņš skrējis palēcieniem, it kā baidīdamies atsperties ar labo kāju.

— Klibs, — gandarīti teica Vanadziņš, kurš vēl nebija galīgi atmetis nodomu nekavējoties nopratināt Krūmu.

— Jā, bet mūsu ziliķis pieklibo uz kreisās kājas, — ielūkojies piezīmēs, Bankovskis atgādināja.

— Es analizēju objektīvus rādītājus. — Rebane neap­mierināti saviebās. — Un tie pieļauj vēl vienu iztulko­jumu: skrejošais cilvēks atradās galējā uzbudinājuma stāvoklī, bēga pa galvu pa kaklu, zaķoja, īsti nezinā­dams, kur sprukt, nokļuva krūmāja sprostā, saskrā- pējās — ir atrastas sīciņas asins pēdas, kas tomēr nedod iespēju identificēt grupu. Varbūt izmežģīja kāju, kas to zin. Ilgi viņš slēptuvē stāvēt nevarēja, vajātājs turējās nelielā atstatumā. Vienīgais loģiskais izskaidrojums ār­kārtējam pēdu sablīvējumam — tas pats afekta stāvoklis, pēc šāviena viņš taču muka neatskatīdamies, zarus lauzdams un asnus mīdams. Mums izdevies izsekot viņa ceļu līdz pašai dzelzceļa stacijai.

-—Tas viss noderēs tikai biedram žurnālistam, — pulkvedis nīgri skubināja. — Bet ko mums no tā būs mācīties?

— Mēs dodam slēdzienus, — Rebane atkodās. — Seci­nājumi un hipotēzes ir tavā ziņā, netaisos atņemt tev maizi. Psihiski nelīdzsvarots cilvēks, iedzimtības vai al­kohola lietošanas rezultātā — tas jāizdibina jums.

— Paturēsim prātā, paldies par to pašu. — Pulkvedis piecēlās. — Sāksim darboties, biedril Ja būs ļaunas di­rektīvas, sasaukšu jūs pievakarē.

Aspas instruēšana un pārģērbšana notika manā dzī­voklī. Itin nekas nedrīkstēja norādīt uz to, ka viņa sais­tīta ar miliciju. Man bija tāda nojauta, ka Dreimanis ne tik daudz sargājas izbiedēt briesmoni (pats taču de­klarēja, ka neatzīst izspiegošanas iespēju), cik grib sa­glabāt tīru savu sirdsapziņu. Lamatas starp staciju un vasarnīcu ciematu bija ierīkotas neatkarīgi no Šiliņa iniciatīvas, vilcienos nu jau trešo vakaru pēc kārtas turp un atpakaļ brauca miliči visdažādāko pasažieru maskās, vienīgi Kozlovs, lai vērstu kopainu pavisam dabīgu, at­ļāvās šad tad iekāpt vagonā formas tērpā.

Mājās atnācām tieši pēc apspriedes beigām. Manu pie­dāvājumu atgulties meitas istabā Aspa noraidīja — labāk palasīt grāmatu nekā bezmiegā vārtīties svešā gultā un mocīties ar pašpārmetumiem. Nemaldīgi izvēlē­jusies plauktā manu plāno grāmatiņu, viņa iegrima mīk­stajā klubkrēslā un uzreiz atslēdzās no ārpasaules, pat atteicās no kafijas. Arī es nolēmu atturēties. Iegāju savā istabā, atstiepos, paņēmu rokā vakar iesākto grāmatu un tūdaļ aizsnaudos.

Man likās, ka esmu pamodies no paša krākšanas. Bet dūkoņa nerimās, un sapratu, ka blakām darbojas putekļu sūcējs. Vai tiešām atgriezusies sieva — tikai viņa spē­jīga, pat labdienu nepadevusi, uzsākt kārtējo spodrinā­šanas akciju. Atvēru durvis un gaitenī ieraudzīju Aspu manas meitas mājas tērpā darbojamies ar elektrisko ne­tīrumu rijēju.

— Es jau baidījos, ka gulēsiet līdz rītam un man nāk­sies vienai pašai dzert konjaku. — Redzot, ka mulstu aizvien vairāk, viņa paskaidroja: — Bija atnācis Osis. Ar gāzes pistoli un pudeli. I viens, i otrs ietilpst manā šīvakara apbruņojumā. Pēc viņa domām, tikai sieviete ar raibām acīm nebaidīsies nakts tumsā bez pavadoņa do­ties mežā iekšā. Un vēl — nekas tā nepievelkot tranus kā alkohola smaka. Kas tik viss nav jāzina cilvēkam, kurš grib strādāt milicijā!

— Un kur pats Staņislavska metodes sludinātājs?

— Drīz atvedīs man štāti. Bet šovakar nedzers, viņam jāsaglabā skaidra galva.

— Nu, ja bez kompānijas iekšā" nedabūnat, būs vien jāuzupurējas sabiedrības labā. — Neļāvu viņai pārāk tālu aizvirzīties no sarunas sākotnējā priekšmeta.

— Sirsnīgs paldies, no jūsu puses tas ir ļoti cēli. — Aspas acīs uzdzirkstīja nepārprotama ironija, kas viesa manī pārliecību, ka uz viņas uzplečiem kādreiz noteikti atplaiksnīs virsnieka zvaigznītes.

Diemžēl konjakam šoreiz bija nevis uzmundrinoša, bet drīzāk omu bendējoša ietekme. Šķita, ka mūsu glājzītēs noburtas asaras, īsts skumju' dzēriens. Ar katru malku valodas kļuva aizvien grūtsirdīgākas un ātri pievērsās brāļa nāvei, vienīgajam tematam, no kura biju stingri apņēmies izvairīties.

Tādā sērīgā noskaņā mūs sastapa Šiliņš.

— Iespaids tāds, ka esat nevis dzēruši, bet vingrināju­šies šaušanā ar asaru gāzes pistoli, — viņš errojās. — Protams, izredzes nav spožas, bet vai tāpēc jau iepriekš jānokar deguns? Mūsu darbā, Aspa, ceļš uz pa­nākumiem bruģēts ar neveiksmēm, arī negatīvs rezultāts ir solis uz priekšu.

Tad kaut kas viņā pēkšņi salūza, un Osis no sprediķo­tajā atkal pārvērtās normālā vīHetī, kurš vairāk par visu grib redzēt savu iemīļoto laimīgu. Nometies blakām, Ši­liņš apvija roku Aspas viduklim un maigi sapurināja meiteni.

— Trenējies, draudziņ, kamēr tev apkārt tik simpā­tiski puisieši. Tev šovakar jāuzsmaida katram bikšainim, kurš pagadās ceļā un, jo valšķīgāk, jo labāk… Tas ir izdevīgi, ka nepazīsti mūsējos, tu taču neesi aktrise, kas nebaidās publikas. Bet paturi prātā — tu ne mirkli ne­būsi atstāta viena, pat tumšajā mežā mēs tevi nepazau­dēsim, jo gaismos šī kaklarota, kas ir īpaši apstrādāta. Ja dzirdēsi aiz muguras troksni vai kāds tevi apsauks, necenties bēgt — varbūt tā ir mūsu lielā veiksme. Bet ci­tādi — ej, kur vēlies, klusē vai trallini kādu dziesmiņu, viss viens.