Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Uzlūkoju Šiliņu. Viņš izlikās, it kā Leona stāstu viņš būtu jau iepriekš zinājis, un man pēkšņi atausa, ka mili­cijas darbs būtībā ir nepārtraukta neveiksmju un vilšanās virkne: tu dienām ilgi ej pa pēdām, kuras iezīmē loģiski sasaistīta aizdomu ķēdīte, tad pārliecinies, ka atrodies strupceļā, jo kaut kādā pagriezienā esi uzskatījis vēlamo par objektīvu patiesību, vai arī rēķinus izjauc visbanā­lākā nejaušība. Un viss jāatsāk no gala, no tās vietas, kur pieļauta kļūda… Interesanti, kā atritinājies pave­diens, kas samezglojies ap atslēdznieku Krūmu. Netiešie pierādījumi šķita nospiedoši: cilvēks ar apšaubāmu repu­tāciju, meistarojis ieročus, abos gadījumos atradies noti­kuma tuvumā. Skaidrs, ka viņš varēja pastrādāt nozie­gumu. Bet vai viņš to darīja?

Atbildi zināja tikai Juris Bankovskis, kurš laikam jau nopratinājis Krūmu vai arī joprojām izseko viņa gaitas. Droši vien tāpēc vēl nav atnācis. Nekas, apspriedē pie pulkveža Dreimaņa saradīsies visi, tad uzzināšu arī, kā­dēļ Šiliņš nezvana šteinbergam, lai atceltu izbraukšanas brīdinājumu. Jeb tā ir varasvīra neliela privāta atriebība par milicijas pārstavja maldināšanu? Šiliņš būtu uz to spējīgs…

Pie durvīm atskanēja klauvējieni, nākamajā mirklī dzir­dējām šofera Andža nebēdnīgo balsi:

— Taisi vien vaļā, tu taču neesi ar pavēsti izsauktai

Viņš bija atvedis Aspu Vaivaru.

Autoinspekcijas diviziona seržanti redzēju pirmoreiz. Viņa bija vēl skaistāka, nekā varēju iedomāties pēc no­stāstiem. Tādas gaišmatainas daiļavas parasti atveido uz reklāmas plakātiem, kas aicina izmantot civilās gaisa flotes pakalpojumus, iegādāties mantu loterijas biļetes vai noguldīt naudu krājkasē, lai sagādātu prieku līgavai. Tikai pēc brīža sapratu, ka neizteiksmīgi sastingušās acis un samākslotais smaids neizriet no meitenes rakstura, bet aizplīvuro pārdzīvoto un bailes no gaidāmās izskaid­rošanās. Šmaugo augumu nespēja noslēpt pat formas tērps, jo blūze bija mazliet par ciešu savilkta, svārki par sprīdi īsāki un šaurāki nekā formas tērpam piederētos. Iztēlojos viņu Šiliņa iecerētajā valdzinātājas lomā un ne­šaubījos, ka citā apģērbā Aspa sagrozītu galvu vienam otram nelīdzsvarotam vīrietim un liktu aizmirst vispār pieņemtās uzvedības normas. Vēl tikai kārdinošāk jā­nokrāso lūpas, ar dažiem grima zīmuļa pieskārieniem jāpiešķir skatienam kaisls, aicinošs dziļums…

Laikā aprāvos. Manā priekšā taču nelaimīgs cilvēks, kas šausta sevi par brāļa nāvi ūn gatavs uz visu, lai kaut daļēji izpirktu savu vainu, nevis nejūtīga marionete, kuru drīkst raustīt pēc sirdspatikas. Uzradās pat šaubas, vai Šiliņa plāns attaisnots, — maniaks savus upurus izvēlas nejauši, tādam pilnīgi vienalga, kam uzklupt. Un tūdaļ sapinos savos prātojumos — vai tad Jara nogali­nāšana neliecināja par zināmu loģiku slepkavas rīcībā? Kaut ātrāk sāktos sanāksme pie pulkveža Dreimaņa!

Aspa devās tieši pie manis — acīmredzot vienīgā cil­vēka šai kabinetā, kuru viņa nepazina.

— Atnesu rakstisku ziņojumu. Tādu pašu iesniegšu arī savam tiešajam priekšniekam. -

Viņa runāja apvaldīti, bez traģiska zemteksta, necen­tās modināt līdzjūtību,

— Apsēdies, Aspa. — Šiliņš neļāva situācijai kļūt ko­miskai. — Pie pulkveža iesim kopā. Sis biedrs ir no avīzes, mūsu vecs draugs.

Aspa pateicās viņam ar tikko jaušamu smaidu. Iekār­tojās sola galā, bet ne uz brīdi neatrāva acis no .melnīg­snējā leitnanta, it kā gaidot tālākus rīkojumus. Tā var uzlūkot tikai cilvēku, pret kuru jūt bezgalīgu uzticību. Zināju, ka Šiliņš darīs visu, lai to attaisnotu. Pārējie tāpat centās apliecināt Aspai savas simpātijas. Leons piedāvāja cigareti, kuru viņa —• man par lielu izbrīnu — nenoraidīja. Rebane pasniedza uguni un piebīdīja tuvāk pelnutrauku. Jau līdz ar pirmo dūmu meitene ieklepojas, it kā apstiprinot manu minējumu, ka parasti nepīpē. Šo­reiz talkā nāca Rozenbergs — piegāja klāt, izņēma viņai no rokām smēķi un pa atvērto logu izlingoja lietū.

— Tikai nelga domā, ka nikotīns ir universāls līdzek­lis, kad jānomierinās vai jāužpulverējas. Smēķēšana ir slikts ieradums — tāpat kā nagu graušana un deguna urbināšana, nekas vairāk… Varu iedot nervu zāles, bet jūsu gados organismam pašam jātiek galā. Es, pie­mēram …

— Varbūt tomēr kādu tonizējošu tableti, dakter, — Ši­liņš negaidot pārtrauca ārsta lekciju.

— Paldies, nevajag, — Aspa atteicās.

— Tu neesi vienīgā, kas šonakt nav gulējusi. Šausmīgi prasās kaut kā aizgaiņāt miegu pirms sarunas ar Eins- cveidreimani. No kafijas man pēdējā laikā gulēt vien gribas.

Šiliņš uzmeta tableti gaisā un kā dresēts ronis ar muti notvēra to lidojumā. Aspa pateicīgi pasmaidīja.

—« Es aprunāšos ar prokuroru, — Baiba Ratiņa pēkšņi pacēla balsi. — Lai savā apsūdzībā nemaz nepiemin jūsu brāli.

Visi zinājām, ka tas nav iespējams, bet priecājāmies par siltajiem vārdiem. No Ratiņas biju to vismazāk gai­dījis — laikam taču Aspai piemita grūti izskaidrojamā īpašība pārvērst visus par saviem labvēļiem.

To apliecināja arī palaikam sevī noslēgtais, pret sve­šiniekiem pat paskarbais Kozlovs. Ieraudzījis Aspu iena- kam, viņš devās pretī un, kā vājinieci balstot, apsēdi­nāja vienīgajā atzveltnes krēslā, no kura tikko sveicie­nam bija piecēlies dīvaini pazīstama izskata vīrietis. Ti­kai vēlāk atģidu, ka viņš atbilst priekšstatam, kāds pēc Jara Vaivara apraksta man izveidojies par slepkavu: neliela auguma plikpauris, kura matu krāsu atgādināja tikai ūsu kušķa melnums. Tikpat tumšas bija paskumjās acis, kas vērtējoši raudzījās apkārtnē caur bieziem briļļu stikliem, kuru baltmetāla ietvarus varēja ari nepamanīt. Neviļus palūkojos uz viņa kājām — tās bija nelielas un iemauktas rudens puszābakos ar biezām zolēm.

— Prokuratūras sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs Er­nests Vanadziņš, — viņš vērsās pie mums visiem, tad satvēra Aspas roku. — Palūgšu jūs atvēlēt man pus­stundu, ja iespējams, tūlīt pēc kopējās apspriedes.

<���— Viņa zina vienīgi to, ko Jāris aprakstīja savā vēs­tulē, — Šiliņš uzreiz metās starpā, un es beidzot sapratu, ka viņš meitenē iemīlējies pa īstam.

— Uzskatīsim to par neizbēgamu formalitāti, — Izmek­lētājs neļāva sevi ietekmēt. — Jums, leitnant, tagad būs jāpierod pie mana darba stila.

Par to biju daudz dzirdējis no juridiskās fakultātes studentiem, kuriem tieslietu zinātņu kandidāts lasīja ar savu specialitāti saistītu lekciju ciklu. Daži pat apgal­voja, ka pedagoģija ir viņa tiešais aicinājums, tomēr Vanadziņš vēl taisījās praksē pārbaudīt paša atklātās matemātiskās izmeklēšanas shēmas — topošās doktora disertācijas tēmu.

Šodien pirmoreiz redzēju Augustu Dreimani pulkveža formas tērpā, kas piešķīra viņam tādu kā asumu, pat disciplinēja citkārt visādās reminiscencēs izplūstošo runas veidu.

— Pēc stundas man jāziņo ministra vietniekam. Iespē­jams, ka viņš paņems mūsu grupu savā personiskajā uzraudzībā. Vai tas runā mums par labu vai arī pierāda mūsu līdzšinējo nevarību — par to pagaidām neizteik­šos… Lūdzu, biedri Vanadziņ, tuvāk pie manis, nenoro- bežojieties no melnstrādniekiem! Un jūs, — tagad viņš uzrunāja Aspu, — droši vien esat seržante Vaivara. Pie­ņemiet manu izjusto līdzjūtību un uzgaidiet priekštelpā … Tā laikam jūsu graujošā ideja, Šiliņ, — Dreimanis dzē­līgi sacīja. — Paldies vismaz, ka neatvedāt arī Ligitu Gulbi. Ja nemaldos, abas var paspīdēt tikai ar savu ārieni, nevis ar jauniem faktiem.