Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Biedri pulkvedi, — apjukumā piesarcis, SiliņŠ mē­ģināja taisnoties, — viņa ir ar mieru…

— Tas sievietēm ir raksturīgi. — Likās, Dreimanis no­lēmis jau priekšlaikus atspēlēties par ministrijā gaidāmo sutu. — Bet par jūsu ierosinājumiem parunāsim vēlāk. Tagad vārds leitnantam Bankovskim.

. Juris uzslējās kājās un ar nervus plosošu lauciniecisku lēnīgumu ņēmās šķirot savas piezīmes. Beidzot atrada īsto lapiņu un vienmuļā balsī, it kā svešu rokrakstu bur­tojot, nolasīja iepriekš sagatavoto atskaiti:

— Saskaņā ar instrukciju izvairījos no tiešas saska­res ar Vitoldu Krūmu. Viņš izkāpa no trolejbusa pulk­sten^ divdesmitos un astoņpadsmit minūtēs un tiešā ceļā devās uz Teklas Aboltiņas dznckli. Spriežot pēc gaitas, nebija iedzēris. Nekāda nesamā. Novērošanas rezultātā konstatētas sekojošas pazīmes^ augums — apmēram viens metrs un septiņdesmit divi līdz četri centimetri, drukns, bet ne pārāk plecīgs, piecdesmitgadnieks, valkā brilles gaišos plastmasas rāmjos, zobi — bez acīm re­dzamiem defektiem, uzkrītoši gludi skūts un ar uzbāzīgu odekolonu sasmaržināts, laikam pēc darba Lija pie fri­ziera, staigā vieglītiņām pieklibodams, apavu izmērs —- zem vidējā. — Bankovskis ielūkojās citā papīritī. — Šo­rīt izdevās dabūt viņa apavu nospiedumus Sakarā ar lietusgāzi aizbrauca uz ciematu četrdesmit otrā numura gumijas zābakos, kas liek secināt, ka parasti valkā ma­zākus. No mājas izgāja kopā ar civilsievu pulksten pus­septiņos. — Viņš demonstratīvi nožāvājās, j^et līdzjūtību nesagaidījis, turpināja ziņot: — Atkal ar tukšām rokām. Vilcienā iekāpa Oškalnos, brauca bez biļetes vai ar mē- neškarti, uz profesora Markuļa vasarnīcu devās caur mežu. Tur pārģērbās, bet apavus neapmainīja Patlaban saimnieces uzraudzībā strādā mājas pagrabā, kur ierīko somu pirti. Pēdējā informācija saņemta pa telefonu pirms septiņpadsmit minūtēm.

Bankovskis apklusa un atkal pārcilāja savus špikerus. Atrada meklēto, bet, vēl nesācis runāt, ar mēmā kino izteiksmes līdzekļiem sazvērnieciski pievērsa pulkveža uzmanību Vanadziņam. Pat man kļuva skaidrs, ka viņš prasa atļauju izpaust ari to, ko izdevās uzzināt ne visai likumīgā veidā.

— Nevelciet garumā! — Dreimanis nepacietīgi mudi­nāja. — Mūs interesē rezultāts, nevis jūsu metodes.

— Šķūnis aizslēgts ar lielu aizkareni. Iekšā_ valda ne­kārtība,' kas liek apšauHt Krūma darba kvalitāti Instru­menti juku jukām ar visādām caurulēm, uzgriežņiem, vēl neizsaiņotu armatūru. Kāds pusducis tukšu pudeļu — «Tai- zelis» un tā saucamās vermuta «bumbas». Nosmulēts parķa treniņtērps, kādus sporta biedrībās izsniedza pirms trīsdesmit gadiem, izvazātas četrdesmit pirmā izmēra šļūceries. Vārdu sakot *— ne ētera pudeles, ne čehu «Bo- tas» kurpju, nedz arī ieroča neatradām. Bet pārmeklēt Āboltiņas dzīvokli bez kratīšanas ordera neuzdrīkstējā­mies. Un diez vai tas kaut ko dotu — cik tad var paslēpt mazgabarīta dzīvoklī, kur turklāt vēl apgrozās divi bērni?

Iztiksim pagaidām bez jūsu secinājumiem,.— pulk­vedis aprāda viņu. — Vai izdevās noskaidrot kaut kā­dus Krūma paziņas?

Viņš ir vienpatis, nesabiedrisks cilvēks. Divreiz bijis piespiedu ārstēšanā — Straupē un Olainē. Kopš tā laika izvairās no publiskiem kašķiem un piesūcas vienatnē. Ir jau tik zernu grimis, ka pēc trešās glāzes kļūst nevaldāms. Bet tad pēkšņi iestājas atturības posmi, kad viņš alkoholam nepieskaras.

— Un pēdējā laikā?

— Laikam plosto. Vai citādi Tekla Āboltiņa būtu ieva­dījusi sarunas ar slimnīcas galveno ārstu par tām am­pulām, ko dzērājiem iešuj zem ādas?

— To drīkst tikai ar slimnieka rakstisku piekrišanu, — Vanadziņš beidzot iemeta vārdu.

— Man tas būtu viss, biedri pulkvedi, — Bankovskis apsēdās.

— Jūsu domas, biedri Kozlov? — Dreimanis griezās pie sava vietnieka.

«— Aizdomīgs, ļoti aizdomīgs tips, nav vārdam vietas. Kriminālromānā, protams, izrādītos, ka viņš ir nevainīgs, bet reālajā dzīvē? — Kozlovs īsti nespēja izšķirties. — Pamēģināšu apkopot savus iespaidus. Vispirms par ārējām pazīmēm. Tās it kā saskanētu. Bleķa zobs var būt arī optisks māns, tāpat -kā ūsas — gaismas un ēnas rotaļa: varbūt starp izvarotāju un mašīnas lukturiem karājās bērza zars ar lapiņām. Un cik tālu vispār drīkst uzticēties Jara Vaivara vēstulei? Impulsīvs, nenosvērts puisis, kā izriet no viņa tālākajām izdarībām… Krūma personā mums ir darīšana ar nodzērušos subjektu, kurš spējīgs uz visu. Viņam droši vien jau rādās baltās pe­lītes. Tāds neatbild par sevi, viņam jāatbrīvojas no žņaudzošā sloga, un tāpēc viņš gatavs uz visu — ārdīt un svilināt, izvarot un slepkavot, pat sevi nogalēt.

»— Piedodiet, bet psihiatrs to formulētu zinātniskāk, — Vanadziņš vēsi piezīmēja. — Un tomēr tie nebūtu nekādi tiešie pierādījumi.

— Tur jau tā nelaime, — Kozlovs neapvainojās, — ka mums ir tikai minējumi, kas balstās uz pieņēmumiem un sakritības momentiem.

— No visa teiktā izriet, ka Krūms varētu būt vainī­gais, — pulkvedis sacīja. — Bet vai viņš tas ir? Ar šo jautājumu atkal esam nokļuvuši izejas punktā.

— Mans priekšlikums — aizturēt viņu un nopratināt, gan šo to uzzināsim papildus. — Kozlova balsī neizska­nēja īpaša iekšējā pārliecība.

— Neaizmirsīsim, ka mums jāpierāda viņa vaina, ne­vis viņam — sava nevainība, — Vanadziņš brīdināja. — Mums nav neviena liecinieka, un, ja Krūms iznīcinājis ieroci, sporta apavus un arī apģērbu, kuru Rebane sola identificēt ar diedziņu analīzes palīdzību, tad mums nav pat ne mazāko lietisko argumentu. Un tomēr, — izmeklē­tājs izaicinoši pavērās pulkvedī, — es atbalstu majora viedokli.

— Paļaujaties uz savu izslavēto metodi. — Dreimanis pasmīnēja. — Divi, četri, sešpadsmit, un Krūms sapīsies jūsu matemātikas tīklos… Bet, ja viņš. neatzīsies, nāk­sies atlaist, un tad skrej nu vējam pakaļ. Jūs būsiet pir­mais, kurš prasīs no mums konkrētus rezultātus. Un tie nerodas no gaisa… Jāmēģina notvert vainīgo nozie­guma vietā.

— Tā var paiet mēneši -un gadi, — Vanadziņš šausmi­nājās. — Ko teiks sabiedrība?

— Ķengās miliciju — kā vienmēr. «Par ko šiem maksā algu?» Bet pat skaļākie bļāvēji paši nenāk pelnīt mūsu vieglo naudiņu… Vārdu sakot, man uzticēts meklēt vai­nīgo, un es viņu atradīšu! Ja tikmēr netikšu atlaists no darba.

Varēja just, ka Dreimanis netic šādai varbūtībai, — tik pašpārliecināts viņš patlaban izskatījās. Pulkveža deduk­cijas spējas stiprināja viņa nākamais teikums:

— Šai sakarībā palūgšu izteikties Teitnantu Šiliņu.

Zināju, ka Šiliņš nav pārsteigts nesagatavots. Tomēr

viņš neķērās vērsim pie ragiem — droši vien uzskatīja, ka izdevīgāk, ja kāds no priekšniekiem pats ierosinātu kopā ar Aspu iecerēto gājienu.

— Manuprāt, nedrīkst salikt rokas klēpī. Mums jā­mēģina izprovocēt noziedznieku — lai tas būtu jau aiz­domās turētais vai vēl nezināms ļaundaris. Protams, ja varam nodrošināt, ka Krūms šai laikā neizspēlē kādus numurus.

—- Par to es galvoju! — Bankovskis viņu atbalstīja, toties Akmentiņš tikai pavīpsnāja.

— Standarta gājiens ar dāmu…

— Nemaz nav zemē metams, — Dreimanis negaidot nostājās Šiliņa pusē — Mūs allaž aicina nevērtēt pre­tinieku par zemu. Bet tikpat aplam ir pieļaut domu, ka tas studējis kriminālistikas rokasgrāmatu. Vismaz šai gadījumā. Tāpēc uzskatu, ka varam gūt panākumus arī ar tradicionālajiem paņēmieniem, kas iedarbojas uz in­stinktu, nevis uz intelektu… Vai jums prātā kāda no­teikta kandidatūra?