Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Galu galā par iznākumu atbild viņš, — aizstāvēju pieredzes viedokli.

— Tad jau drīz smelsimies gudrības avotā, — SiliņŠ bez sajūsmas sacīja un sakūla sev vēl vienu putojošu kafiju. — Kaut tikai izdotos neaizmigti

Gaisotne milicijas pārvaldē šoreiz nemaz nebija mie­gaina. Glābdamies no rudenīgi vēsā lietus, darbinieki drūzmējās pie ieejas durvīm, kur dežurējošais milicis ar apšaubāmām sekmēm centās atsijāt nepiederīgos. Man, piemēram, viņš neuzprasīja caurlaidi, laikam tāpēc, ka tai mirklī palīdzēja Baibai Ratiņai aizvērt nepaklausīgo saliekamo lietussargu. Pārējie bija caurcaurēm izmirkuši, jo acīmredzot uzskatīja, ka «čemberlens» tā īsti nesaskan ar formas tērpu.

— Iekāpsi? — Ratiņa uzrunāja Šiliņu. — Iedošu izla­sīt slēdzienu, varbūt izlobīsi tajā ko derīgu par Vaivaru.

— Tu nepaliksi mūsu grupā?

— Tālāk uzdarbosies sevišķi svarīgais Vanadziņu Er­nests. Gan viņš jūs izdancinās pēc prokuratūras meldiņa.

Kabinetā viņa tiešā ceļā devās pie telefona un ar zīmuļa strupo galu ņēmās griezt aparāta ripu.

— Kārtējā rīta instruktāža, — Šiliņš pačukstēja.

— Ringold, tā esmu es. Kad brauksi uz dārziņu pēc meitām, neaizmirsti paķert līdzi plēves. Un pēc tam aiz­ved pie mammas… Nē, šovakar pie manējās, lai atstāj pa nakti… Tad paliec arī pats, ja tev no rīta slinkums skriet tādu gaisa gabalu. Pirms desmit gadiem, kad pēc dančiem Dzeržinska klubā par varēm gribēji mani pa­vadīt, tev šīs mājas nemaz nelikās tik tālu… Ak jāgata­vojas referātam? Nu, par to vajadzēja padomāt, pirms laist bērnus pasaulē. Vārdu sakot, man jābūt cietumā, ceru, ka jautājumu vairs nav?

Ar izsaucēja zīmei atbilstošu skaļumu Ratiņa trieca klausuli pret ragiem, tad, kā nokausēta pēc vārdu divkau­jas ar spītīgo vīru, atkrita krēslā, bet jau nākamajā mirklī atkal pielēca kājās.

— Un tā katru dienu! — Viņa metās virsū Šiliņam. — Vēl neesmu neko padarījusi, bet nervi jau beigti. Un to šūniņas, kā zināms, nereģenerējas. To liec aiz auss, kad nolemsi aplaimot kādu no savām skaistulēm… — Ra­tiņa pamazām norima, virsroku guva tīri sievišķā zināt­kāre. — Kura tad patlaban iziet pirmslaulības pārbaudi — tā blondā lauma no autoinspekcijas vai arvien vēl gar­matainā vārava no pārairu divnieka?

Jutu, ka Šiliņam mēles galā ir asa atbilde, bet, par laimi, kabinetā ienāca Marks Rozenbergs un Voldemārs

Rebane, un jautājums palika atklāts. Atšķirībā no eks­perta ārsts nekautrējās staigāt, ar lietussargu. Tādēļ sa­lijuši bija tikai bikšu gali. Istabā tūdaļ kļuva Šauri un trokšņaini,

— Autopsija parādīja, ka Vaivars nemaz nebija tāds ozols, kā varēja likties,.— Rozenbergs stāstīja. — Iedzimta sirdskaite, ar kuru pat armijā neņemtu. Kad vēl strādāju lauku rajonā, es tādus šķietamus spēka mitriķus regulāri saucu uz profilaktisku apskati…

— Tad jau viņu neņemtu armijā, un iznāk, ka visa š! Rīgas eskapāde bija lieka! — iesaucās Šiliņš, kuram Aspa bija apskaidrojusi brāļa atbraukšanas motīvus.

— Kāda absurda nāvei

— Katra nāve šķiet absurda, kaut gan ir dzīves da­bisks noslēgums, — Rozenbergs prātnieciski sacīja.

— Taču palūgšu nepārprast — arī man jaunībā bija rei- mokardīts, bet kā redzat…

— Toties ātri progresējoša skleroze: kā nokļūsti dāmu sabiedrībā, tā tūdaļ aizmirsti visu pārējo, — Rebane pa­vilka viņu uz zoba. — Tu apsolīji pateikt, kad iestāju­sies nāve.

— Starp deviņiem un desmitiem vakarā. Tā bija acu­mirklīga un, kā mēdz apgalvot, bez sāpēm… Lai gan, — Rozenbergs atkal, kļuva pļāpīgs, — kurš tad īsti zina, ko cilvēks jūt sava pēdējā elpas vilciena brīdī. Pat tie, kuri sveikā pārcietuši klīnisko nāvi, nespēj neko sakarīgu pavēstīt…

— Viens šāviens, un cilvēks uz vietas beigts. Varētu uzskatīt par nejaušību, ja iepriekšējā naktī mašīnas pro­žektori nebūtu sašauti tikpat meistarīgi, — eksperta balsī ieskanējās tāda kā apbrīna. — Viņa personā zudumā gā­jis augstas klases šāvējs.

— Tas nekur nav teikts, —' Šiliņš iebilda. — Vaja­dzētu izzondēt sportistu aprindas, tur arī apgrozās visādi šaubīgi tipi, sporta meistara bļembuks vēl nav nekāda godīguma kvalitātes zīme. Un tas daudz ko izskaidrotu: sākot ar pistoles pārtaisīšanu, beidzot ar importa kedām.

— Tu aizmirsti psiholoģisko aspektu, — Rebane ne­padevās, —> īsts sporta šāvējs nekad nepacels ieroci pret cilvēku, tas viņam iepotēts treniņu gaitā. Pat kara laikā tikai retais kļuva par izcilu snaiperi, vairākumu nācās nosūtīt uz artilērijas vienībām.

— Vienu mirkli, biedri, — atrāvos no sava piezīmju bloka un Iejaucos sarunā. — Vai tad mums ir neapgā­žami pierādījumi, ka abas reizes darbojies viens un tas pats cilvēks?

— To es nemaz neapgalvoju, — Rebane tagad ļoti uz­manīgi izvēlējās vārdus. — Teorētiski, protams, iespē­jams, ka viņam kāds nozadzis ieroci un apavus, jo iden­tificēt izdevies vienīgi tos — pēc kalibra un skrambas ' uz lodes, pēc pēdu nospiedumu raksta. Tas gan ir no ci­tas operas, bet es secinu, ka slepkava atradās garīga afekta stāvoklī: viņš tajos krūmos mīdījās, it kā stāvētu uz karstām oglēm.

— Tātad tu atkal velc uz savu nepieskaitāmo?

— Es nekur nevelku, bet izklāstu faktus, — Rebane īgni attrauca. — Pēc stundas es jums pateikšu, kā viņš bija ģērbies, — asajos zaros tik daudz diedziņu palicis, ka pietiktu veselam bērnu uzvalkam.

— Ja praķis vienos caurumos, viņš vilks mugurā citu, un atkal — cik garš, tik plats. — Rozenbergs paraustīja plecus. — Toties manējais pacients līdzīgs atvērtai grā- mātai — visa biogrāfija kā uz delnas.

— Jā, kabatu saturs bagātīgs, — Rebane neļāva laupīt savus laurus. — Slepkava nav viņam pieskāries, tas ir pilnīgi skaidrs, citādi būtu pievācis vismaz naudu. Deviņ­desmit septiņi rubļi ar kapeikām nav nekāda špicka. Per­sonības dokumenti mūsdienās arī apkārt nemētājas, se­višķi automobiļa vadītāja tiesības. Elektriskā vilciena un autobusa biļetes ar aizvakardienas datumu. Vislielākās cerības likām uz cedeli ar Jūrmalas telefona numuru un piezīmi «Tamāra». Juris vakar aizbrauca uz atpūtas namu, bet šī loze izrādījās tukša — vienas dienas sim­pātija, kas jau paguvusi sazvejot sev citu miesassargu. Tipisks kūrvietas romāniņš, dabiski, ka puisis tādai neko svarīgu nav uzticējis.

Šai mirklī manī nobrieda apņēmība iepazīties ar šo meiteni, šķita, ka esmu uztaustījis iespaidīgu papildinā­jumu stāstam par māsas un brāļa atšķirīgajiem likteņiem. Es gan neticēju, ka jūras malā varētu sastapt šodienīgu Solveigu, kura apraud savu pirmo un vienīgo mīlestību, — tas būtu kliedzošs anahronisms. Bet tikpat neticami likās arī eksperta tēlotais ciniskais fināls. Varbūt Juris izdarī­jis pārsteidzīgu secinājumu …

Durvis atvērās, taču nācējs bija Leons Akmentiņš, ne­vis rnans vakardienas līdzgaitnieks. Radās iespaids, ka operatīvās grupas locekļi izraudzījuši Šiliņa kabinetu kā vispiemērotāko vietu kuluāru sarunām. Ari leitnants Ak­mentiņš tūdaļ izklāstīja pēdējos jaunumus.

— Es tikko kā no radionama, Vilis Šteinbergs atkrīt. Galīgi un simtprocentīgi. Un ne tikai apavu izmēru dēļ, kā ziņoja Osis. Aprunājos ar visām apsardzes dāmām, pārlapoju reģistrācijas žurnālu. Aizvakar Šteinbergs strā­dājis vakara maiņā, no darba aizgājis dažas minūtes pēc pusnakts. Pašās beigās atklājās vēl viens interesants ap­stāklis: tajā naktī, kad izģērbta Ligita Gulbe, Šteinbergs bija savā darbnīcā — ieradās pirms vienpadsmitiem un tikai trijos parakstījās par aiziešanu. Iemesls: avārijas remonts. Tomēr tas ir tikai formāls iegansts. Tā sirsnī­gāk paņēmu priekšā dežuranti, un viņa izstāstīja dau­dziem zināmu noslēpumu: kasetes un skaņuplates, kuras Šteinbergs ar paziņu starpniecību pārdod melnajā tirgū, Viņš ieraksta uz valsts aparatūras. Tāpēc kvalitāte tei­cama un tik liela piekrišana kolekcionāru aprindās. Bet jums iestāstīja, ka pavadījis nakti pie precētas sievas, kuras vārdu nevēlas izpaust. Nu, matsmatā kā tai bār­dainajā anekdotē, kur vīrs gatavs atzīties visos nāves grēkos, lai tikai nebūtu jāsaka sievai, ka visu nakti spē­lējis zolīti.