Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Lūdzu, atļauj braukt man, — Aspa lūdza un, neno­gaidījusi Šiliņa piekrišanu, iedarbināja motoru.

Tikai tagad Šiliņš apjēdza, ka pirmīt nav iebāzis at­slēgu kabatā. Un tūdaļ pamanīja vēl vienu aizmāršības pazīmi: automobilim sakustoties, iemirgojās benzīna līmeņa rādītāja sarkanā acs.

— Varētu aizņemties no tēva krājumiem, — Aspa teica. — Bet labāk izmetīsim līkumu līdz rajona centram un uzpildīsim tur.

— Tu esi pārliecināta, ka drīkstēja atstāt viņus vie­nus? — Šiliņš vaicāja, kad mašīna izripoja uz asfaltētā lielceļa. — Varbūt derēja brīdināt kaimiņus?

— Pat es šobrīd būtu lieka. Viņiem vislabāk palikt divatā… Sākumā taisījās mums līdzi uz Rīgu, bet es apsolīju, ka Jari pārvedīšu. Māte grib guldīt viņu vie­tējos kapos. Tu domā, man neliegs?

— Kādēļ gan? Iztaisīs sekciju un… Kravas mašīnu dabūšu mūsu garāžā, tev ne par ko nevajadzēs lauzīt galvu.

— Apmēram to pašu pateicu arī viņiem. Bet tas ir vājš mierinājums.

Pretī braucošas mašīnas prožektori apgaismoja Aspas seju, un Šiliņš ieraudzīja, ka pār vaigiem pludo asaras, kuras viņa pat nepūlējās noraust.

— Nemūžam nepiedošu sev Jara nāvi, — Aspa sacīja, un šie vārdi izklausījās kā tiesas spriedums, ko pasludina pēc ilgām un mokošām debatēm.

— Tev liekas, ka tonakt varēji apdzīt viņu? — Šiliņš uzdeva jautājumu, kas neizbēgami uzpeldēs sarunā ar pulkvedi.

— Nē, es centos, tici man! Kaut vai viņa paša labā… Arī tu šajā labirintā nebūtu ticis garām… Pēc tam ne­drīkstēju pamest Jari vienu.

— Tu redzēji viņu vēlreiz?

— Autoostā, kad viņš man visu izstāstīja. Vajadzēja paņemt pie rokas un aizvest uz pilsētas dežūrdaļu. Bet es domāju tikai par sevi. Ka nokavēšu autobusu un at­kal būs jāstāv rindā pēc biļetes. Ka nāksies atbildēt uz ne­patīkamiem jautājumiem… Visu smagumu uzvēlu viņam vien. Cerēju, ka Jāris būs vīrišķīgāks par mani, "un pa­ļāvos uz viņa solījumiem. Iestāstīju sev, ka viņš jau pieaudzis. Un tagad šis lielais bērns nekad nekļūs…

Daudz kas šajā stāstā Šiliņam palika neskaidrs, to­mēr viņš netirdīja Aspu, vienīgi taujāja:

— Vai palīdzēsi notvert vainīgo?

— Es.., es… — Šņuksti neļāva Aspai turpināt, un

viņa, klusu ciešot, pamāja ar galvu.

* * &

Liktos, ka pa šīm dienām jau vajadzētu pierast pie naksnīgiem zvaniem. Un tomēr baidījos attaisīt durvis — it kā šādi būtu iespējams norobežoties no sliktām ziņām.

Kāpņu telpā vēl dega blāva spuldze, caur noputējušo logu spiedās rīta pelēcīgā gaisma, bet caur «actiņu» ne­kādi neizdevās uzzīmēt agrīno apmeklētāju, kurš, sa­kumpis pār margām, rādīja man tikai bezgala nogurušu muguru. «Vismaz nav pastnieks,» — mierināju sevi, jo no telegrammām nekā laba necerēju.

Aizliku priekšā ķēdi un pavēru spraugu.

— Ko vajag?

— Nododiet sievai, kamēr vēl svaigas, — teica Šiliņš un iespieda man rokā tīkliņu. Ietinamais papīrs bija saplī­sis, atklājot skatienam foreļu smailās galvas.

Viņš jau atradās pusstāvu zemāk, kad aptvēru, ka tā­pēc vien Šiliņš nebūtu atbraucis tik mazā gaismiņā. Bet kāpēc? Varēju iedomāties tikai divus iemeslus: lai padi­žotos vai izkratītu sirdi. Abos gadījumos «cilvēks no ma­las» bija piemērotāks sarunas biedrs nekā darba kolēģi. Attapos viņu aizturēt:

— Varbūt jūs palīdzētu? Mana ģimene laukos. — Un, plati atgrūdis durvis, devos uz virtuvi.

Viņš iekārtojās manā iemīļotajā vietā starp logu un saldējamo skāpi,

— Šņabja man diemžēl nav, teicu, nopētījis Šiliņa novājējušos vaibstus. Ja gribat nodzīt bārdu, vannas istaba ir gaiteņa galā.

— Sākumam iztiksim ar kafiju, tad ķersimies pie zivīm. Būs īstas vecpuišu brokastis.

Neticīgi uzlūkoju viņa koptās rokas ar mūziķa pirk­stiem.

— Vai nebūtu prātīgāk aizvest jūsu vecākiem?

— Sīs foreles ir no Aspas un Jara tēva audzētavas. Uzskatiet, ka piedalāties bēru mielastā'..

Viņš veikli izķidāja lielāko zivi, to sagrieza, uzkai­sīja sāli, melnos piparus, šķipsniņu cukura.

— Pie tādas zacenes kāda lāse tiešām nebūtu par nāvi. Kādas jums attiecības ar kaimiņiem?

— Draudzīgas. Bet tikai starp pulksten desmitiem no rīta un pusnakti.

— Nu, ja nav lemts, tad nav, — Šiliņš samierinājās ar likteni. — Samalt kafiju?

— Man ir šķīstošā.

Abi apzinājāmies, ka melšam niekus un patlaban līdzi­nāmies diviem treka riteņbraucējiem, kuri mīņājas uz vie­tas, jo neviens negrib uzņemties iniciatīvu. Bet mēs taču nebijām pretinieki, drīzāk sabiedrotie šajā cīņā.

— Vai Aspa pastāstīja ko jaunu? — klaji noprasīju.

— Neko daudz. Bet pietiekami, lai apgāztu manu ap­lamo teoriju. Tagad vairs nedomāju, ka mums darīšana ar paziņu, kurš gribēja tā parupjāk izjokot Ligitu. Tāds nenoslepkavotu nejaušu liecinieku.

— Un kas tad būtu spējīgs?

— Tikai cilvēks, kurš neatbild par savu rīcību, — Ši­liņš pārliecināti paziņoja. — Ierauga naktī vientuļu sie­vieti un krīt pie rīkles, satiek mežā vīrieti un bliež virsū. Bet dienā viņš var būt tāds pats kā jūs vai es, tāpēc tik grūti sadzīt pēdas.

— Bet ēteri viņš sagādāja dienā, — iebildu, — arī pistoli negatavoja prāta aptumsuma brīžos.

— Neesmu drošs. Varbūt tieši tā izpaužas viņa mania­kālās tieksmes. Un viss izrietošais bija ķēdes reakcija. Viena doma izraisa nākamo, un galu galā cilvēks pastrādā nez kādas muļķības. — Šiliņš iemalkoja kafiju, saviebās kā pēc degvīna glāzītes un uzkoda virsū foreļu maizīti. — Pats arī neesmu neko labāks. Aizbraucu pie Aspas, lai grūtā stundā atrastos līdzās, bet samuldēju tādas jēlības, ka meitene no tiesas apvainojās.

— Iespējams, ka tieši tas palīdzēja aizmirst bēdas. Svē­tas dusmas kaltējot asaras.

— Nu jau Jūs runājat aplamības… Vai varat iedomā­ties? Saku klāstīt brīvās mīlestības pamatprincipus, izpuš­ķoju sevi par tādu meklētāju un savu jūtu pārbaudītāju. Vārds pa vārdam, un beidzās ar to, ka aicināju viņu pa­vadīt nakti pie manis, tā sakot, stāties izmēģinājuma ci­villaulība.

— Un Aspa?

— Lūdza aizvest uz kopmītni un tur pat īsti neatva­dījās. Tagad vairs negalvoju, ka viņa būs ar mieru sa­darboties ar mani.

— Pagaidiet, pagaidiet! Par ko īsti jūs te gremža­ties — par savām izniekotajām jūtām vai par kaut kādu apdraudētu pasākumu?

— Es izdomāju, ka varbūt izdosies piemānīt bries­moni. — Šiliņš izvairījās no nepārprotamas atbildes. — Aspa pastaigātos pa mežu, bet mēs viņu apsargātu… Cita ceja es patlaban neredzu. Gatavojāmies šodien kopā lūgt pulkveža sankciju, bet vai viņa tagad vēl gribēs? , — Jūs atkal jaucat divas pilnīgi atšķirīgas problēmas. Aspa taču dosies brāļa slepkavas medībās, nevis roman­tiskā pastaigā ar jums.

— Tā gan, — Šiliņš negribīgi atzina. — Un tomēr — būtu labāk pievaldījis savu garo mēli.

Uzskatīju, ka dažas foreles ir pārāk sīka maksa par man ierādīto lomu, — ja grib, lai rītausmā uzklausu viņa mīlestības pārdzīvojumu, varēja atnest vismaz pudeli konjaka. Palūkojos pulkstenī — nē, vēl par agru modināt kaimiņu.

— Ir tāda franču dziesmiņa: «Ja vien būtu zinājis, kā tas beigsies, tad noteikti citādi rīkotos.»

— Jums, protams, taisnība. Tie paši jūsu francūži saka: «Ja jaunie zinātu un vecie varētu…» Tāpēc cien- pulkvedis Dreimanis mūžīgi sasauc tās savas nebeidza­mās sanāksmes.