Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

Skanēja iedvesmojoši, un tomēr uzmācās drebulis, iedomājoties Aspu klimstam pa tumsu, kurā saimnieko slepkava. Šiliņš laikam juta ko līdzīgu, jo satvēra mei­tenes galvu un piespieda viņu ielūkoties savās acīs.

— Paskaties uz mani, Aspai Vai tu pieļauj domu, ka sūtu tevi nopietnās briesmās? Tu man esi visdārgākais cilvēks pasaulē, es taču mīlu tevil

— Nerunā tā, Osi, mīļais, — Aspa klusi sacīja. <���— Es iešu, tas ir mans parāds, nevis tavējais.

Sēdēju Kozlova darbistabā. Kāds bija viņu pa telefonu izsaucis, un, pirms atstāt mani vienu, majors bija aiz­slēdzis seifu un rakstāmgalda atvilktnes. Zināju, ka tas atbilst dzelžainajam dienesta priekšrakstam, un tomēr, jutu aizvainojuma dzeloni — vai tiešām mani aizvien vēl uzskata par svešinieku, kuram nedrīkst uzticēties? Tur­klāt tā rīkojās Saša, ar kuru mani saistīja sena pazī­šanās… No otras puses — ko es varēju pastāstīt par Kozlovu, izņemot anekdotiskās leģendas, saistītas ar viņa miegamices slavu? Arī raksturs palicis aiz septiņām at­slēgām tāpat kā seifs un arī šī telpa, kuras iekārtojuma pulētā virsma atspoguļoja tikai manu veidolu, nekā ne­atklājot par sava saimnieka būtību.

Aizsmēķēju. Nu jau atkal pats pirku cigaretes, un tā bija vienīgā pārmaiņa, ko atnesušas aizritējušās divas diennaktis. Parīt beidzas mans komandējums, un vairs nebūs laika katru rītu ierasties milicijas pārvaldē, lai uz­zinātu, kas jauns «mūsu lietā». Tas būs tikai «viņu darbs», kuru attēlošu kā cilvēks no malas, pat Aspa un Osis diez vai vēl nāks pie manis stāstīt par saviem pār­dzīvojumiem. Mani informēs par izmeklēšanas rezultā­tiem, bet neviens neizkratīs dvēseli, kā to vakar rītausmā darījusi līdz nāvei nogurusi pavedinātājas lomas tēlo­tāja, dzerot manā virtuvē liepziedu tēju ar medu no sievas slepenajiem krājumiem.

Protams, sarunā ar pasvešu vīrieti sieviete nekad nav līdz galam vaļsirdīga, tomēr man pietika ar viņas ap­rautajiem teikumiem un skopajiem mājieniem, lai iedomā­tos, ko Aspa šajā naktī pārcietusi. Kā pūlējusies pār­varēt riebumu pret pasvītroti vieglprātīgo ietērpu un iz­aicinošo grimu. Konjaks, kā jau atzīmēju, viņai labumā negāja un izsauca drīzāk paģirainu grūtsirdību nekā rotaļīgumu. Bet, varbūt Šiliņš tieši to gribēja panākt? Kūkodama pustukšā vagona kaktā, Aspa laikam patiesi izskatījās kā tipisks Astotā Marta upuris, kuru kolēģi darbā piedzirdījuši un pēc tam brīvsolī palaiduši uz mājām.' Dažos tāda nelaimes čupiņa modina žēlumu, ci­tos iekāri. Aspa drebēja no satraukuma, no bailēm, ka viņa izgāzīs pasākumu, jo nez kādēļ šķita, ka jābūt bez­rūpīgai un starojošai kā Ligitai. Gulbei, par kuru Osis stāstīja pa ceļam uz staciju. Viņai turpretī neviens ne­pievērsa uzmanību. Caur puspievērtajiem plakstiņiem Aspa ar bažām pamanīja, ka vagonā palicis vairs vienīgi kāds pārītis, kas tik aizrautīgi skūpstījās, ka radās pār­liecība — šī ir apsolītā apsardze. Tāpēc viņa nemaz ne- nobijās, kad atsprāga durvis un vagonā ar skaliem rē­cieniem iebruka krietni iesilusi pašpuiku trijotne. Viņi tūdaļ iekārtojās Aspas nodalījumā — viens blakām, divi iepretim.

— Ja es nobučošu, vai viņa atkal pārvērtīsies par vardi? — zviedza jaunākais, izstīdzējis padsmitnieks, kurš vēl atcerējās vecāsmātes stāstītās pasakas.

— Par lauvu mātīti, — neatvērusi acis, Aspa atcirta.

Viņa jau bija sapratusi, ka šie dauzoņas spēj izjaukt

izrādi, tāpēc iespējami ātri jātiek vajā.

— Būs jātur aiz ķetnām, — šoreiz balss skanēja drau­dīgi, un varēja nešaubīties, ka tās īpašnieks gatavs pār­iet no vārdiem pie darbiem.

Bet visbīstamākais likās trešais. Pieliecās, uzlika vienu roku uz Aspas mutes, bet ar otru izrāva viņai somiņu.

— Ja sauksi palīgā, mēs tevi tā izgreznosim, ka pat miesīgā māte vairs nepazīs, — viņš šņāca un ar saviem asajiem pirkstiem pāršļūca pār vaigiem. Pieskāriens bija tik pretīgs, ka Aspa aizturēja elpu un izmisumā pavē­rās apkārt.

Mīlētāji bija izgaisuši, gar logu skrēja karātavām līdzīgi elektrības stabi, vienaldzīgi klaudzēja sliežu sa­vienojumu šuves. Izvilkt padusē paslēpto gāzes pistoli? Atņems arī to — pret trim huligāniem viņa taču ir bez­spēcīga. Tad jau labāk notēlot ģīboni.

Aspa atšļuka pret sienu un nokāra galvu. Rokas spie­diens uzreiz atslāba.

— Čāpojam, rupuči, princese taisās izlaist garu!

Tālu viņi netika. Tumšajā pārejā no vagona uz va­gonu, kurā varēja iespraukties tikai pa vienam, stāvēja Šiliņš un kā uz konveijera nodeva huligānus nākamajā vagonā gaidošajai patruļai.

Aspai viņš klāt negāja. Pieslīdināja pa solu rokas so­miņu un samocīti uzsmaidīja — tā sakot: tie pagaidām tikai ziediņi, odziņas vēl būs.

Stacijā pat dežuranta neredzēja. Tikai aiz apgaismotā kases lodziņa sēdēja zaļoksnējs vīrietis dzelzceļnieka formas tērpā un garlaikoti šķirstīja biezu vilcienu kustības sarakstu. Aspa nebija vienīgā, kas te izkāpa. Vai­rāki pasažieri pirmā vagona priekšā šķērsoja sliedes un ātri ienira tumsā. Kaut kur pazuda arī trokšņains pus­audžu bariņš — «Darba rezervju» sportisti, kuri kārtējo reizi bija pārkāpuši treniņnometnes režīmu. Kādu brīdi uz perona pakavējās divas sievietes garās vakarkleitās, tad ieraudzīja laukumā mašīnas, ar kurām vīri bija at­braukuši sagaidīt galvaspilsētas teātra viesizrāžu ap­meklētājas, un arī izkūpēja.

Ceļu Aspa zināja. Šiliņš bija uzzīmējis katru sīkāko pagriezienu, pat aprakstījis taciņas reljefu. Turklāt spī­dēja mēness, kura stari brīvi spraucās caur pareto priežu sakaltušajiem zariem. Un tomēr arī šajā nereālajā pus- gaismā ik pa brīdim šķita, ka viņa nomaldījusies. Labi vien, ka varēja laist darbā kabatas lukturīti. Bet arī šis «jāņtārpiņš» nespēja pievilināt uzbrucēju. Kad priekšā iespīdējās ciemata vasarnīcu logi, meitene metās skriet, kaut apzinājās, ka veikta tikai distances daļa, ka viņai, gluži kā gargabala peldētajai, būs vēl un vēlreiz jāno­kļūst šajā baseina malā, jāpagriežas un jādodas atpakaļ. Tās nakts pēdējā posmā Aspa streipuļoja, ne par ko vairs nedomādama, ne uz ko vairs necerēdama. Un atguva valodu tikai manā virtuvē, kur Šiliņš bija atvedis viņu mašīnā, pareizi nospriedis, ka paša vecpuiša dzīvoklis patlaban būtu nepiemērots.

Nākamajā naktī uztraukuma vietā stājās trula vienal­dzība. Morgā Aspa bija atvadījusies no brāļa un pilnībā aptvērusi, ka it nekas neatdos viņam dzīvību — ne at­maksa, ne likumā paredzētais sods. Protams, jādomā par citiem, jāpilda savs pienākums, bet to varēja darīt arī ar vēsu prātu.

Šiliņš likās mierā jau pulksten divos — reiz taču Aspai jāizguļas, sevišķi pirms smagās bēru dienas. Un tagad viņi abi laikam jau ir pie Jara pēdējās atdusas vietas, bet es nīkuļoju Kozlova tukšajā kabinetā un kā sakāvi cietis karavīrs ārstēju savus ievainojumus ar paškritikas jodu un Vanadziņa optimisma balzamu.

Pagaidām šāds pesimisms šķita nevietā. Tā vismaz apgalvoja Juris Bankovskis, un kurš gan varēja labāk spriest? Par Krūma gaitām viņš patlaban mācētu pateikt vairāk nekā pats novērošanas objekts. Mani leitnants uzskatīja par sabiedroto — kopā taču bijām spēruši pirmos soļus uz tagadējo strupceļu.

— Klausies, — bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetu* miem apsēdies majora krēslā, Bankovskis ņēmās klāstīt» —■ Mūsu Vitoļiks pārveidojies par paipuisīti, par bērnu lugas pozitīvo varoni — ne vairs dzer, ne pīpē. Būtu man zemes gabals un nauda, es uzticētu būvdarbus tikai viņam. Ja šie sasodītie mālderi šeit kaut nedēju tā rau­tos, mēs aizmirstu, ka remonts ir mūžīga pagaidu pa­rādība… Tu nezini, kur Sašiņš glabā savu kafijas to­veri, vai tiešām naudas skapī?… Klausies tālāk! Vakar šis pabeidza somu pirti, nu jāizmēģina, kādu tempera­tūru tā krāsns spēj uzdzīt. Bet profesora Klāra pēc jūsu apciemojuma tāda tramīga, negrib šo vairs atstāt pa nakti. Par laimi, pats laicīgi pārbrauca un kā traks metās pasildīt kaulus.