Gunārs Cīrulis - Mīļais nesteidzies

— Pirms četriem gadiem par glābšanas salmiņu dē­vēja māti, zvērēja pie viņas veselības, — pulkvedis ieprauda kārtējo atmiņu fragmentu.

—• Šoreiz sievai par godu esot atsacījies no visādiem izdevīgiem priekšlikumiem. Tam gan labprāt ticu, ka sa­skrējuši profesora kaimiņi un viņu vervējuši. Bet Krūms bij's ciets kā krams — apsolījis savai Teklai, ka sākšot strādāt rūpnīcā, un tagad esot nopelnījis pietiekami, lai to atļautos… Kāda viņa patiesībā ir, vai tiešām tāda skaistuma karaliene? — Vanadziņš uzrunāja mani. — Jūs taču redzējāt šo brīnumbūtni.

Tātad izmeklētājs visu laiku zināja, cik smalki esmu izgāzies Aboltiņas dzīvoklī, un tomēr neko nepārmeta — varbūt viņš nemaz nebija tāds sausiņš?

— No tām klusajām, kuras ar savu mīkstumu un asa­rām panāk vairāk nekā citas ar skaļiem ģimenes tračiem un draudiem. Katrā ziņā nav man»ā gaumē.

— Nestrīdēsimies tagad par gaumi, — pulkvedis at­griezās sarunas izejas punktā. — Lai vai kāda, mums jārēķinās ar to, ka viņa kļuvusi par asi, ap kuru patla­ban riņķo Krūma dzīve.

— Pieļauju, ka sievietes dēļ var pastrādāt asinsdar­bus, bet izvarot?

Pulkvedis palaida manu piezīmi gar ausīm, pareizāk sakot, atsaucās ar viņam raksturīgu tirādi.

— Vai esat iepazinušies ar Krūma biogrāfiju? Man pa­licis prātā tikai tas, ka viņš pametis studijas pusceļā, lai pelnītos kā namu pārvaldes atslēdznieks. Kaut ko līdzīgu esmu lasījis kādā romānā, bet tur autors sacerējis tik sarežģītus psiholoģiskus motīvus, ka uz beigām pats sapinies… Jā, ko es gribēju teikt?… Vajadzētu papētīt, vai Krūms nekad nav griezies pie ārsta. Ne jau sakarā ar iedzeršanu. Iespējams taču, ka viņš ir psihiatriskā dispansera uzskaitē, un tas izskaidrotu neprātīgo uzbru­kumu Ligitai Gulbei… Jūsu sarunai būs vismaz viejps labums — tā izraisīs sprādzienu.

— Vai arī otrādi — Krūms aizies vēl slēptākā pa­grīdē, — Vanadziņš paškritiski atzina, — un mums būs grūtāk piekļūt viņa īstajam kodoiam.

— Tūlīt noskaidrosim, kā viņš tagad uzvedas, — pulkvedis piecēlās un nospieda selektora taustiņu. — Runā septītais, aicina četrpadsmito. Ziņojiet, ko dara «Ogotājs».

— Stāv automāta būdā un runā pa telefonu, — atbil­dēja leitnanta Bankovska rāmā balss. — Arējas satrau­kuma pazīmes neizrāda, bet iespaids tāds, it kā viņš cen­stos kaut ko iestāstīt. No šejienes neizdevās saskatīt uzgriezto numuru, vienīgi pirmais cipars bija pieci vai seši.

— Paldies, beidzam… Tagad, draugi, koncentrēsi­mies. — Viņš grasījās atkal piebiedroties mums, tomēr nepaguva apsēsties, jo icgailējās sarkanā spuldzīte un sekretāre pieteica profesoru Markuli.

— Klausos, Ziedoni… Tev tikko zvanīja gangsteris, saki? Tad atsāc, lūdzu, visu no gala! — Un pulkvedis ieslēdza telefonam pievienoto diktofonu.

— Par kādu galu tu runā? Cerams, ne par to, kuru viņš piedraudēja visai manai ģimenei? — errojās pro­fesors, bet varēja just, ka viņš nav zaudējis ironisko attieksmi pret dzīves likstām. — Kā jau teicu, piezvanīja nepazīstams vīrietis un pieprasīja, lai samaksāju viņam divdesmit tūkstošus rubļu, pretējā gadījumā izrīkošoties ar manu sievu kā ar Ligitu Gulbi, bet ar mani kā ar šo jaunekli, kuru nošāva mūsu mežā, tā sakot, exempla gra- iia. Latviski tas nozīmētu …

— Pagaidi, Ziedoni, vai tu noliki klausuli?

— Domā, es nelasu krimiķus? — profesors ne pa jo­kam apvainojās. — Bet tur jau tas āķis, ka romānos viss notiek gludāk nekā realitātē. Iejaucās centrāle un atvienoja, jo mani izsauca Berlīne.

— Sasodīta ķeza! — Vanadziņš pusstundas laikā jau otrreiz pārkāpa smalko manieru robežu.

— Skaidrs, — pulkvedis savaldīgāk samierinājās ar neveiksmi. — Ko viņš vēl sacīja? Jā, kādā valodā runāja, tīri vai ar akcentu?

— Skaidrā latviešu mēlē — tā kā es, ja tu beidzot Jautu man tikt pie vārda… Protams, pateicu, ka man tādas naudas nav. Bet viņam savi uzskati par akadēmiķa

ienākumiem. Lai aizbraucot uz krājkasi un paņemot. Ar savu mašīnu vai ar taksīti — vienalga. Un no turienes pa taisno uz mūsu eksperimentālās rūpnīcas jaunā ceha būvlaukumu. Un portfeli ar naudu lai pārsviežot pāri kaimiņu savrupmājas skalkoku sētai starp jāņogulājiem.

— Vai kaut ko solīja pretī?

— Tikai dabisku nāvi sirmā vecumā. Un ko tu, Augusi vari man piesolīt? Bruņotu apsardzi līdz mūža bei­gām? — Markuļa balsī iezagās nemiers. — Es taču jau ignorēju viņa kategorisko aizliegumu sazināties ar mili­ciju.

— Kas cits tev atlika? — pulkvedis koda draugam pretī. — Tādiem izspiedējiem ir bezgalīga apetīte. Ja rīt aiznesīsi divdesmit tūkstošus, viņš pēc kāda laika pie­prasīs vēl — ar tiem pašiem vai citiem draudiem. Ar tādu ielaisties var tikai apmāts cilvēks, neņem ļaunā, Ziedoni. Kā tev likās pēc runas veida — vai tik nezva­nīja padsmitnieks?

— Drīzāk pusmūža cilvēks. Un, manuprāt, skolots. Ru­nāja īsi un kodolīgi, šad tad iesprauda pa svešvārdam.

— Tāpat kā tu. Starp citu, vai esi pārliecināts, ka balss nebija pazīstama, ka tā nav tāda prasta apcelšana?

— Kādā ziņā?

— Nu, pieņemsim, tu ierodies ar pilnu portfeli, bet aiz sētas gaida jautra kompānija un liek vest uz krogu.

— Absolūti noraidu tādu -variantu. Varbūt tavās ap­rindās tādi joki iekļaujas atzīta humora normās, bet…

— Piedod! Norunāsim tā — pagaidām nevienam ne vārda, mierīgi gaidi manu zvanu. Dzirdi — bez mazākā uztraukuma!

— Tu arī vari būt mierīgs, — profesors nekad nepa­lika atbildi parādā. — Sevišķi tādēļ, ka pēc Ktarisas pēdējiem celtniecības darbiem man pat divdesmit simt­nieku vairs nav, kur nu vēl tūkstošu.

Sajūta, ka tuvojamies lietas atrisinājumam, uz katru no mums iedarbojās savādāk. Man, piemēram, niezēja nagi paķert zobenu un pārcirst mezglu, kas savilkās ap jauna upura kaklu. Vanadziņš bija izvilcis no «diplomāta» Krūma nopratināšanas piezīmes un vēlreiz pārlasīja tās, mēģinot saskatīt atbildēs norādi uz šantāžas tieksmēm. Pulkvedis Dreimanis turpretī nedarīja nekā. Saudzīgi no­lika vietā telefona klausuli un nekustīgi stāvēja aiz rak­

stāmgalda, raudzījās tā spoguļvirsmā un brīdinoši pa­vēlēja savam veidolam:

— Mīļais, nesteidzies, tikai nesteidzies!

Pēc brīža apjēdzu, ka, cenšoties sevi pasargāt no pār­steidzīgiem soļiem, viņš atkārto saukii, kas bija uz ma­šīnas, kuras nozagšana izraisījusi neskaitāmus sarežģī­jumus, pat jauna cilvēka bojāeju.

Beidzot pulkvedis sarosījās. It kā vairs neuzticoties tālrunim, kas tik reti iepriecināja ar labiem jaunumiem, viņš atvēra durvis un uzsauca sekretārei:

— Palūdziet majoru Kozlovu!

īsti nespēju saprast, kāpēc šodien vajadzēja censties izanalizēt to, par ko rīt praktiski pārliecināsimies. Lai pierādītu savas analītiķu dotības? Lai ziņotu ministra vietniekam? Lai labāk sagatavotos nākamās dienas lamatu izlikšanai? Lai cik argumentēti bija viedokļi, tie tomēr galīgo atbildi nesniedza.

— Vairs nevar būt divu domu, — Vanadziņš uzstāja. — Tas -ir Vitolds Krūms! Kuram tad vēl tik daudz trum­pju rokā? Viņš labi pazīst profesoru un zina, kā sauc Markuļa sievu. Viņš visu laiku grozījies vasarnīcā un tās apkaimē, izspiegojis visu nepieciešamo. —' Pēkšņi izmeklētājs iesita sev pa pieri. — Ģeniāli! Tas ir Krūms un tikai Krūms! Bet viņš nav ne izvarotājs, ne slepkava. Slīpēts krāpnieks, kurš izmanto situāciju. Par Ligitu viņš uzzinājis tur, par Vaivaru — no manis. Nauda vajadzīga kāzām, mašīnai, jaunai dzīvei — kā viņam pašam lab­paticies izteikties. Kāpēc netikt uz zaļa zara ar vienu rā­vienu? Ciematā valda panika, tā ir auglīga augsne visā­diem tukšziediem un nezālēm… Galvā nobriest ideja, kā uzreiz iedzīvoties bagātībā, un viņš zvana profesoram uz darbu. No pirmās telefona būdas. Neatliekot uz ilgāku laiku, jo viņam skaidrs, ka profesors maksās, sevišķi, ja vēl aprunāsies ar sievu.