Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Dzīvoklī tos atrast neizdevās. Tā apskate ilga nepilnu pusstundu — tik maz mantu bija mūžsen neuzpostajā istabā un virtuvē: saliekama gulta, daži ķebļi, galds, vec­modīgs plaukts. Nemazgātie trauki stāvēja izlietnē, pā­rējie — sienas skapī, kas vienlaikus kalpoja kā pielieka­mais trūcīgajiem produktu krājumiem: dažiem gurķiem un sīpoliem, žāvēta speķa gabalam un sakaltušas maizes klaipam. Kozlovs diktēja, Bankovskis pierakstīja, foto­grāfs zibsnīja kvēlspuldzi, Šiliņš un Rebane vandījās pa vannas istabas pakaktēm, Akmentiņš izkiaudzināja sienas un grīdu.

— Viņš jau vairāk pa pagrabu dzīvo neka šeit, — sēt­niece ieminējās.

— Parādiet ceļu! — pulkvedis aicināja.

Šķūnīša durvis nācās uzlauzt, jo neviena no saisķa atslēgām nederēja un apcietinātais nekādi nevarēja vai arī negribēja pateikt, kur glabā īsto. Likās, viņu pār­ņēmusi pilnīga letarģija, pat acīs atspoguļojās tikai vien­aldzība, kas neizgaisa pat tai mirklī, kad pulkvedis pa­stiepās uz pirkstgaliem un ar nemaldīgu kriminālista intuīciju sataustīja virs aplodas paslēpto un sieviešu ja­ciņā ievīstīto pistoli.

— Kad būs gatavs ekspertīzes slēdziens? — viņš jau­tāja un sniedza ieroci Rebanern.

— Ar visām fotogrāfijām, aprakstu un ložu identifikā­ciju — rīt desmitos.

— Tādā gadījumā taisām «feiramu». — Dreimanis pasludināja. — Paldies, biedri!

Tikai pēc brīža sapratu, ka šie pēdējie vārdi attiecās uz pieaicinātajiem lieciniekiem. Savus darbiniekus pulk­vedis nemēdza tik svinīgi uzrunāt.

— Vai nav izdevīgāk tūlīt turpināt pratināšanu? — apvaicājos. — Līdz rītam viņš izgudros nez kādus melus.

— Vai arī nāks pie atziņas, ka nav vērts liegties, — Dreimanis paskaidroja savu viedokli. — Nakts izmeklē­šanas izolatorā reizēm veic brīnumus… Turklāt pat­laban diez vai dzirdēsim no viņa ko sakarīgu.

# * *

Izrādījās, ka pulkvedim taisnība. Nākamajā dienā ap­cietinātais bija noskaņots uz runāšanu. Pat pārāk. Vārdi apsteidza cits citu, meta cilpas un samežģījās, lai pēc tam doma aizmaldītos nezināmā virzienā. Mēs sēdējām tajā pašā kabinetā, vienīgi publikas bija mazāk: Drei­manis, Vanadziņš un es. Laiku pa laikam ienāca Rebane ar zilajiem ekspertīzes veidlapu «palagiem», bet varēja iztikt arī bez šiem lietiskajiem pierādījumiem. Apcietinā­tais neliedzās, gandrīz vai radās iespaids, ka pašap­sūdzība sagādā viņam tādu kā baudu. Par ārstu dfa< gnozi viņš stāstīja ar bijību — it kā tas būtu ar valdības dekrētu piešķirts goda nosaukums. Vienā slimnīcā bija konstatēta epilepsija ar personības izmaiņām. Cituviet bija pierakstīta personības šķelšanās.

Parasti tas iesākās ar miglu, kurā viņš apmaldījās Zaudēja savu īsto «es». Laukā izrāvās cits cilvēks. Kur* neatzīst nekādus šķēršļus. Nekādu nosacītību. Kuram jā­tiek galā ar visu, kas kaitina. Citādi aizies bojā. Citādi atkal virsroku gūs visu nicinātā sīkbūtne. Skolnieks, kuru izsmej. Vīrs, kuru izrīko. Tēvs, kurš nedrīkst pacelt balsi. Tehniķis, kuru neatzīst. Sīkais, neizdarīgais gariņš bez naudas, bez teikšanas, bez vēriena. Kurš jaudā tikai stai­gāt pa kapsētām. Tur allaž uzmācās vēlēšanās nonāvēt. Bet ilgus gadus viņš neuzdrošinājās. Kad par savu re­dzējumu un balsīm stāstīja sievai, tā ņirgājās. Sauca par aptaurētu. Un tad viņam atkal sāka neganti sāpēt galva. Sieva deva visādus pulverus. Tie nelīdzēja, jo viņā tai brīdī jau it kā veidojās cits cilvēks. Tas otrais. Stip­rais. Kurš ne no viena nebaidās. Un tad viņš brauca uz mežu cilvēku medībās. Sākumā tos medīja savā iztēlē. Skatījās acīs un juta'savu pārākumu. Cilvēki taču nezi­nāja viņa domas. Nenojauta, ka atrodas viņa varā. Ka viņam pietiek izvilkt ieroci, lai tos aizraidītu uz viņpa­sauli. Bet bez jēgas šauj tikai vājprātīgie, un par tādu viņš sevi neuzskatīja. Tomēr pamazām nepieciešamība kļuva arvien lielāka. Lēkmes uznāca arvien biežāk. Kļuva grūti valdīt šo otro «es». Arvien skaļāk skanēja balsis, kas pateica priekšā, kā izdarīt, lai šaušana at­maksātos un viņš varētu palikt cilvēks. Tieši šai laikā vecais šefs aizdeva trakas dusmas. Vajadzēja atriebties. Pārliecināties, ka Markulim no viņa bail. Tā nobrieda iebiedēšanas un naudas izspiešanas plāns. Bet, kad viņš mežā pirmoreiz nošāva cilvēku, viss sagriezās tādā vēr­petē, ka pat aizmirsās, kāpēc to izdarījis. Mašīnā bija at­stātas atslēgas. Viņš iekāpa un braukāja apkārt. Tāpēc vēlāk pietrūka benzīna, lai tiktu līdz institūtam. Bet viņš to nepārdzīvoja. Balsis bija apklusušas, dvēselē iestājies miers. Kādam laikam ar to pilnīgi pietika. Bet tad atkal institūta direktors viņu sarāja par kaut kādu rasējumu. Un viņš saprata, ka nedrīkst salikt rokas klēpī. Ka no jauna saslims, ja neizpildīs savu plānu. Tāpēc naktī at­kal aizbrauca uz mežu…

— Pagaidiet! — Vanadziņš brīdinoši pacēla roku, pār­traucot slepkavas monologu. — Vai jūs varētu parādīt to vietu, kur noslepkavojāt jums nepazīstamo vīrieti? Kāds viņš izskatījās?

— Neatceros. Bija patumšs. — Viņa valoda kļuva nedroša.

— Tad paskatieties, vai pazīstat viņu uz vienas no šīm fotogrāfijām? — Un Vanadziņš izklāja uz galda ģī­metņu vēdekli,

— šis laikam bija, — viņš stomīgi teica un norādīja uz pareizo attēlu. — Bet vietu noteikti atradīšu. Auto­busa pieturu sauca «Uz pieprasījuma». Pēc tam gabalu uz priekšu, un pa labi rnežā iekšā. — Viņš manāmi at­dzīvojās, lepns, ka spēj pierādīt savu apgalvojumu. — Tur nogriežas iebraucams ceļš, kas ved uz pirmā pa­saules kara vācu zaldātu kapiem. Citādi viņš nebūtu ticis. Mašīnu apturēja pie lielā ozola un nāca tieši man virsū. Tad es izšāvu.

-» Un mašīnu jūs varētu aprakstīt? — taujāja Vana­dziņš, kurš gribēja ievērot visas tiesiskās formalitātes.

— Dzeltenas krāsas žigulis. Pirmais modelis, bet gan­drīz jauns. Motors vēl nepieslīpējies. Kad mēģināju iz­spiest simt trīsdesmit, sāka niķoties. Un vispār — ar mo­tociklu ir pavisam cita sajūta. Pagrabā man ir…

— To mēs redzējām, — pulkvedis viņu aprāva un griezās pie Vanadziņa. — Kā jums liekas, kolēģi, vai ne­aizbraukt? Izsaukt mašīnu un lieciniekus?

— Man gribētos izmantot viņa pašreizējo runī : gumu, — Vanadziņš prātīgi iebilda, — ja jums nekas nav pretī.

Pēc šiem savstarpējas cieņas apliecinājumiem noprati­nāšana turpinājās.

— Kas jums bija padomā, kad nākamreiz aizbraucāt uz mežu? Kāpēc paņēmāt līdzi pudeli ar ēteri?

— Tovakar nejutos slims. Mani nedzina balsis. Braucu labprātīgi un netaisījos nogalināt. Es jau zināju, kur vecais šefs dzīvo. Biju visu izlūkojis. Arī viņa ģimenē komandēja sieva. Vajadzēja iebiedēt šo Klāru. Tad viņam būs vieglāk šķirties no naudas. Sākumā gribēju izģērbt šefa sievu. Bet viņa neiet no mājām ārā. Trīs vakarus gaidīju mežā. Pat uz jūru negāja. Laikam tāpēc dārzā izraka dīķi. Un es nolēmu novaktēt kādu citu ciemata sievu.

— Ar ētera tamponu?

— Lai neskatās man acīs.

— Un kāpēc paņēmāt līdzi arī ieroci?

— Ja viņa tomēr skatītos. Tad dzīvu neatstātu.

Satriecoša loģika. Biju dzirdējis, ka psihiskie slimnieki

spriež dzelžaini loģiski. Līdz zināmai robežai, aiz kuras tad nu rodas aplamie slēdzieni. Tagad par to pārliecinā­jos.

— Pistole noderēja, kad mani aplenca miliči ar luktu­riem.