Gunārs Cīrulis: Mīļais nesteidzies

Viņš nebija vientiesis. Katrā ziņā viltīgāks, nekā va­rēja spriest pēc ārienes. Bet cik ilgi izdosies izlocīties? Šajā cīņā neuzvar pēc punktiem, te visu izšķir nokauts vai bezierunu kapitulācija.

— Vai pazīstat profesoru Markuli?

— Tikai dakteri Bērtuli, — viņš tomēr vēl laipoja,

— kurš mani ārstēja pēdējoreiz.

— Kur? — pulkvedis iejaucās nopratināšanas rāmajā plūsmā. — Psihiatriskajā slimnīcā?

— Akadēmijas institūta direktoru. — Vanadziņš ne­vēlējās zaudēt pavedienu. — Jūsu rūpnīcas šefu.

— Akadēmiķi? Esmu redzējis, — viņš atzinās.

— Varbūt esat arī sarunājušies pa telefonu? Vakar, piemēram.

— Nekādi — viņš izkliedza un tik enerģiski purināja galvu, ka tikko nenovēlēs no krēsla.

— Jums jāsaprot, ka mēs nedrīkstam akli noticēt katram jūsu vārdam, — Vanadziņš veikli vērpa tīklu.

— Jūs taču izraisījāt sprādzienu biezi apdzīvotā mājā.

— Neesmu vainīgs. — Apcietinātais nodūra acis.

— Pierādiet to ar pilnīgu atklātībul Kā jūsu rokās no­kļuva profesora Markuļa portfelis? Atbildietl

— Pirmā dzirdēšana. Es to atradu.

— Ko jūs vakar teicāt viņam pa telefonu? Atkārtojiet!

— Neko. Neesmu viņam zvanījis.

— Jūs melojat. Atzīstieties, ka mēģinājāt izspiest no viņa divdesmit tūkstošus rubļu!

— Saku patiesību, ticiet man!

— Labi, — Vanadziņš atkal runāja pieglaimīgi.

— Došu jums iespēju pierādīt savu taisnību eksperimen­tālā ceļā. Pateiksiet telefona klausulē dažus vārdus, kurus uzrakstīšu uz šīs lapiņas. To pašu tekstu nolasīs arī divi citi cilvēki no malas. Un ļausim profesoram spriest, kuru balsi viņš pazīst.

Vanadziņš kaut ko ierakstīja vēstuļu blokā, rāva lapu un līvi ik a apcietinātā (riekšā Viņš nobālēja, bet cieta klusu. Tikai norautā žaketes poga liecināja par ga­lējo uzbudinājumu.

— Lai eksperiments būtu likumīgs, mums vispirms jā­brīdina profesors… Lūdzu, biedri pulkvedi, vai jūs ne­uzgrieztu pilsoņa Markuļa numuru?

Telefona sarunas bija Dreimaņa vājiba. Ja vien būtu iespējams, viņš kārtotu visus dienesta jautājumus pa tāl­runi. Arī šoreiz pulkvedis pacēla klausuli ar acīm re­dzamu baudu.

— Biedri Markuli, tūlīt atskanēs trīs balsis. Papūlie­ties atcerēties, vai kāda no tām ir pazīstama. Kad esat to dzirdējis un kādā sakarībā? Palūgšu uzmanīgi no­klausīties līdz galam! — Viņš nolika klausuli uz galda un pamāja man. — Cerams, jums nekas nav pretī pie­dalīties šajā eksperimentā?

Tekstu veidoja četri īsi teikumi:

«Portfeli ar naudu atstāsiet viņpus sētas. Starp jāņ- ogulājiem. Un bez muļķībām. Ja brīdināsiet miliciju, nāk­sies dārgi samaksāt.»

Atkremšļojos. Tomēr pats jutu, ka mana balss ir aiz­smakusi, nedabiska, zināmā mērā pat teatrāla. Tāpēc centos izrunāt vārdus bez izteiksmes. Kā mācību grā­matas vingrinājumu.

Pēc manis pienāca viņa kārta. Labu brīdi viņš neteica nekā. Roka Žņaudza klausuli, gāmurs cēlās un. krita, mute neskanīgi čapstināja nedzirdamus vārdus — lāstus vai dievlūgsnu, kas to lai zina. Beidzot viņš sadūšojās un ieķērcās:

— Portfeli ar naudu… — Ieskrējiena spēks apsīka.

Neviens nemudināja. Sapratis, ka atteikšanās no­zīmētu to pašu kā vainas atzīšana, viņš aizvēra acis un no galvas, šoreiz gandrīz bez stostīšanās monotoni no­lasīja tekstu.

Trešās «jūrascūciņas» lomu izpildīja ārsts, kuru pulk­vedis bija pieaicinājis gadījumam, ja apcietinātajam uz­nāktu nervu lēkme. Viņš vienīgais centās tēlot izspiedēju un — atbilstoši saturam — draudīgi skaldīja teikumus.

Profesors ne mirkli nesvārstījās.

— Otrā balss ir tā pati vakardienas, — viņš paziņoja un pašapmierināti paskaidroja: — Bērnībā man konsta­tēja gandrīz absolūtu dzirdi, ieteica iestāties konservato­rijā urn mācīties par skaņradi, bet iesākās karš un iz­jauca visus…

— Paldies. Šovakar vairs netraucēsim. Jā, pasveiciniet dzīvesbiedreni un pasakiet manā vārdā, ka viņa var mie­rīgi gulēt… — Pulkvedis nospieda seiektora taustiņu. — Vai galvenais eksperts jau atgriezies? .,. Gaidu.

Pareizi, apcietinātais taču sēdēja zeķēs, acīmredzot apavi nosūtīti uz ekspertīzi.

Voldemārs Rebane atnesa vairākas lielformāta foto­grāfijas. Uz visām bija pilnīgi identiski apavu nospie­dumi: rievaini, ar malās mazliet nodilušu rakstu, toties vidū skaidri saskatāmiem rimbulīšiem. Blakus viņš no­vietoja apcietinātā kurpes.

— Vai tās ir jūsu? — Vanadziņš atkal pārņēma grožus savās rokās.

Apcietinātais nenoliedza, bet arī neapstiprināja. Šķita, viņš zaudējis interesi par notiekošo un iegrimis tādā kā apātijā — stiklainām acīm raudzījās iedegtajā galda spuldzē un ne reizi nepamirkšķināja. Tikpat nekustīgs bija arī lampas atspulgs zīlītēs, un es sapratu, kā viņš iztiek bez brillēm.

— Jūsu kurpju pēdas atbilst noziedznieka soļu no­spiedumiem, kas atrasti mežā un pievienoti krimināl­lietām par Ligitas Gulbes izvarošanas mēģinājumu un Jara Vaivara noslepkavošanu. Vai gribat kaut ko pa­skaidrot?

— Neko nesaprotu, — viņš beidzot bilda. — Galva sāp.

Ārsts, pataustīja viņa pulsu, ielūkojās acīs, tad pa­sniedza ūdeni, kurā izšķīdināja baltu pulveri.

— Vēl nav uz sabrukuma robežas, ne tuvu. Bet šovakar jūs no viņa nekā prātīga neizdabūsiet. Viņš pa pusei atslēdzies un vairs neatbild par saviem vārdiem.

—■ Un vispār? — Vanadziņš jautāja. — Vai viņš uz­skatāms par nepieskaitāmu?

Ārsts paraustīja plecus:

— Neesmu kompetents par to spriest. Nepieciešama ilgstoša izmeklēšana stacionāros apstākļos…

— Nezaudēsim laiku, biedri. — Pulkvedim nepatika, ka runā par slimībām. — Ierosinu nekavējoties sākt kra­tīšanu. Varbūt viņš pa ceļam atžirgs un pats uzrādīs slēpni.

…Uz kraušanu braucām . ās mašīnās. Vien? sa- gadījos kopā ar Šiliņu. Visu dienu nebijām pārmijuši ne vārda. Es pajautāju;

-— Kā jūtas Aspa?

— Tāda sastingusi.

— Joprojām nav atkopusies no bērēm?

— Tas jums pašam labāk jāzina, — viņš agresīvi at­bildēja. — Atkal atrodas jūsu sievas paspārnē. Kopā skatīšoties televizoru un pēc tam palikšot pa nakti.

Pareizi, šodien taču pārraidīja detektīvfilmas pēdējo sēriju. Tādam notikumam par godu arī mazdēls drīkstēs palikt nomodā līdz pat pusnaktij. Kad mašīna nobrem­zēja, ieraudzīju nama pirmā stāva logā ekrāna zilgano mirgoņu. Atskanēja kliedzieni, tad šāviena blīkšķis un pēc klusuma brīža trauksmaina mūzika. Laikam noti­kumi jau gāja uz beigām, bet diez vai Milda tik vēlu at­laidīs Aspu. Meitas istabā uzklās gultu un atstās pa nakti, un tieši šis apstāklis visvairāk apbēdināja Šiliņu.

Redzētās filmas ietekmē sētnieku pāris nebija sevišķi pārsteigts, kad pulkvedis aicināja viņus par lieciniekiem.

— Nemaz nešaubījos, ka tas slikti beigsies, — aiz­dusas mocītā sieviete, tāpat kā Augusts Dreimanis, ap­stājās katrā stāvā, lai atgūtu elpu, tomēr tas viņu ne­traucēja izteikt savas domas. — Vajadzēja izlikt šo, ne­vis pašai aizbraukt. Tagad kauns visai mājai, bet mēs taču cīnāmies par komunistiskās sadzīves normām, esam •uzņēmušies saistības.

* — Viņš nebija dzērājs, — stāvu augstāk stāstīja sēt­nieces vīrs. — Un pēdējos gadus vairs nerīkoja tračus.

Abi runāja par apcietināto tādā kā pagātnes formā — it kā viņš neatrastos tepat blakus, it kā rokas dzelži jau pierādītu viņa vainu. Bet mēs vēl tikai meklējām pierā­dījumus.