GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Kā tad jūs tā — pavisam viens šai dzī­voklī? — majors uzrunāja Grincīti, kurš tikmēr bija uzģērbis tumšu uzvalku. — Būtu suni turējis, vismaz dzīvs radījums, kas priecīgs sagaida saimnieku pārnākam.

— Man ar kustoņiem neveicas, — Grincītis atbildēja. — Agrākie dzīvokļa īrnieki atstāja man savu runci, bet martā tas pazuda uz neat­griešanos.. Pēc tam iegādājos tādu mīlīgu kā- mīti, tas bija tiktāl pieradināts, ka pat neaiz­slēdzu būrīša durvis. Naktīs zvēriņš pastaigājās pa istabām, dienā gulēja savā būrītī. Bet vienu vakaru, kad atgriezos pavēlāk, tas man paga­dījās zem kājas — nebiju paguvis gaismu uz­griezt.— Viņš ar rokām aizsedza seju. — Kau­liņi vien nobrikšķēja. Divas dienas biju kā slims… Pirms Jāņiem tirgū nopirku kucēnu.

Puišeļi, kas to pārdeva, iestāstīja, ka māte esot ar divām medaļām apbalvota, arī tēvs īsts dzinēju sugas suns. Bet nabaga Džerijam pa­kaļējās ķepas bija paralizētas. Ārstēju ar zivju eļļu, ar visādiem vitamīniem, bet šis pat pa trepēm nokāpt nevarēja. Cik ilgi mocīsi nelaimīgo dzīvnieku? Ar lielām pūlēm un pa­zīšanos sadabūju indi, pēc tam pašrocīgi no­slīcināju Ventā. Vest viņu pie veterinārārsta vienkārši nebija spēka.

— Bet kaklam laikam piesējāt tādu smagāku akmeni? — Blumbergs vaicāja. — Tā ka straume nebūs aizskalojusi.

— Laikam vajadzēja, bet es to nespēju. — Grincītis nopūtās. — Ieliku finiera kastē un nometu no tilta. Pa šīm dienām jau būs aiznests līdz jūrai.

* * *

Jāņa Seļecka saruna ar Čipu noritēja daudz vaļsirdīgākā noskaņā. Sākumā aizturētais, pro­tams, mēģināja tēlot pārpratuma, pat ļaunprā­tīga apmelojuma upuri, bet, iepazinies ar Pumpura un Silvas parakstītajām liecībām, ātri vien padevās un kļuva pat pārāk runīgs. Stās­tīja par savu izkropļoto bērnību, vientuļo jau­nību, labajiem nodomiem, kuru īstenošanu allaž izjauca ļauni spēki. Likās pat, ka šī paš- tirdīšana sagādā viņam tādu kā sadistisku baudu. Uzzinājis visu nepieciešamo, Seļeckis nolēma nezaudēt laiku un apsēdināja Čipu pie galda.

— Paņemiet spalvu un papīru un uzrakstiet. visu ar savu roku. Vēlāk pievienosim lietai jūsu atzīšanos.

Tā tapa dokuments, kura stils nepārprotami liecināja, ka Dzintars Vulfs jau ne vienreiz vien nopratināts un labi pazīst izmeklēšanas orgānu birokrātisko stilu.

«Jautāts, kādi man sakari ar kuģa pavāru Gunti Pumpuru, paskaidroju, ka ar Pumpuru iepazinos 1974. gada ziemā, dienu neatceros, restorānā «Straume», kur viņš mani lūdza iepazīstināt ar meitenēm. Beigās pietrūka nau­das, ko samaksāt rēķinu, un es piekritu nopirkt no viņa četrus kamolus mohēra. Maksāju godīgi, tāpēc Pumpurs nākamajā dienā jautāja, vai negribu par tādu pašu cenu nopirkt veselu kilogramu. Es piekritu, jo mani paziņas no laukiem tieši meklēja dziju. Pumpura kuģis brauca uz Rietumvācijas līnijas, viņš teica, ka varot atvest vēl, ja būtu nauda. Man nejauši bija dažas markas, ar kurām viens ārzemnieks bija samaksājis par šņabi. Pēc tam vēl vairākas reizes iedevu Pumpuram valūtu, kad un cik — vairs neatceros, un viņš atveda man mohēru, kuru vienmēr atstāja norunātā vietā naftas ostas tuvumā. Pēdējā laikā jutos ļoti slims, tāpēc pats uz laukiem braucu reti. Dziju no­dodu vienam paziņam, kuru pazīstu ar vārdu «Meistars» un kuram ir motocikls ar blakus­vāģi. Bet viņš kļuva bezkaunīgs, prasīja arvien lielāku komisijas naudu. Tāpēc otrdien aiz­braucu uz Užavu pie savas māsīcas Silvas Kalniņas un atstāju divas pakas ar mohēru, kuras viņa apsolīja pārdot par piecpadsmit rubļiem ficītē.

Jautāts, ko es otrdien darīju namā Selgas ielā sešpadsmit, atbildu, ka neko tur nedarīju, tikai meklēju Gunti Pumpuru, kurš tur dzīvo sētas mājā, augšējā stāvā. Bet nesastapu viņu.

Otro reizi, kad atbraucu, pie durvīm ieraudzīju milicijas mašīnu un tālāk negāju, jo nodomāju, ka tā varbūt ir pēc Pumpura. Biju pie viņa arī pirmdienas vakarā. Viņš man iedeva čemodānu ar ficītēm, apsolīja vēl, bet es tik daudz negri­bēju nest. Tāpēc otrdien aizbraucu ar mašīnu. Pirmdien, kad kāpu augšā, redzēju kādu vīrieti iznākam no kaimiņu dzīvokļa, 110 kura, neatceros. Mēteļa apkakli viņš bija pasitis uz augšu, uz trepēm bija patumšs, tomēr domāju, ka pazītu viņu, ja satiktu. Seja likās tā kā redzēta, bet neieskatījos, es taču arī negribēju, lai mani pazīst.

Uz jautājumu, vai esmu uzpircis japāņu radioaparātu «Sikura» korpusus, varu godīgi paskaidrot, ka man gan pieder tāds aparāts, ko pirms pusgada iegādājos komisijas veikalā, bet jūrnieki man nekad nepiedāvāja, jo ar tiem nevar nopelnīt. Baterijas neesmu vēl mainījis un arī citādi iekšās neesmu rakņājies.

Jautāts, vai esmu pazīstams ar Artūru Rum­binieku, atzīstos, ka pirmo reizi mūžā dzirdu šo vārdu un uzrādīto fotogrāfiju tāpat redzu pirmo reizi. Ar Emīlu Menderi kopā esmu bijis kompānijā, spēlējām zolīti, zinu par viņa saka­riem ar Silvu, bet neko tuvāk paskaidrot ne­varu. Jauno komisijas veikala direktoru nekad neesmu sastapis.

Par savām gaitām pirmdienas pievakarē pa­skaidroju sekojošo: no mājām izgāju ap pulk­sten četriem, jo pirms pieciem gribēju būt naftas ostā un sagaidīt jūrniekus atgriežamies no Kanādas. To var apliecināt Viktors Zagailo un Ādams Tīrelis, pie kura mājās ēdām vaka­riņas un runājām par jaunākajiem starptautis­kajiem notikumiem. Tāpēc mazliet aizkavējos

un pie Pumpura nokļuvu laikam ap deviņiem. Viņš jau bija jautrā prātā un lidz pusnaktij nelaida mani projām. Labi atceros to tādēļ, ka radio spēlēja himnu, kad noliku viņu gulēt.

Visu šo ziņu pareizību apliecinu ar savu pašrocīgo parakstu.

Dzintars Vulfs.»

* * *

Ziņas, kuras Jaunkalnam sniedza Ventspils slavenais pastmarku krājējs, bija daudz īsākas, toties kodolīgākas. Jā, savus kārtējos sūtījumus viņš aiznesis uz pastu pirmdienas vakarā, kad izvedis suni pastaigā. Pulkstenis bijis tieši pus­vienpadsmit, to viņš labi atceroties, jo pār­baudījis savējo pēc lielā stundeņa tālsarunu nodaļā, kur vēl apjautājies, vai neesot saņemta kāda jauna marku sērija. Un patiešām atradies jubilejas bloks, kas noteikti iepriecināšot viņa Prāgas korespondentu. Labi, ka vēl neesot paguvis šo aploksni iemest kastē. Kamēr līmējis virsū nupat nopirktās markas, ienācis vīrietis brūnā lietusmētelī ar paceltu apkakli un žokej- cepuri galvā. Viņš to ievērojis tāpēc, ka suns sācis draudīgi rūkt. Vīrietis iesviedis pastkastē aploksni un tūdaļ atkal izsteidzies laukā. Pēc tam viņš nosūtījis savas atlikušās vēstules.

— Sakiet, biedri Kozlovski, — Jaunkalns jautāja, — vai jūs pazītu šo vīrieti, ja mēs jums parādītu viņu?

— Kāpēc ne? Reksis to gan izdarītu labāk, ja viņš kādu neieredz, tad uz visu mūžu, bet nabadziņš taču vēl nav iemācījies runāt… Vai nevarētu vēlreiz apskatīt jūsu apliecību? Jūs tiešām esat no milicijas?

Izkliedējis savas šaubas, Kārlis Kozlovskis atvēra istabas durvis. Līdz šim saruna bija no­risinājusies priekšnamā, kur brūnā boksera Rekša acis neatlaidīgi sekoja katrai Jaunkalna kustībai.

— Neņemiet ļaunā, bet mums, filatēlistiem, jābūt ļoti piesardzīgiem. Rīgā vienu pat nosita un nolaupīja viņa kolekciju… Jūs droši vien pat iedomāties nevarat, kāda vērtība ir šiem albumiem ar pastmarkām. Man, protams, nav tādu retumu kā sarkanbrūnā Svētā Maurīcija sala vai Orānijas brīvvalsts, bet viens otrs katalogā atzīmēts brāķītis, iespiedkļūda vai no apgrozības izņemts izlaidums atradīsies. Ārzemju kolekcionāri par to nežēlotu vairākus tūkstošus dolāru. Un izvest pastmarkas ir daudz vieglāk nekā zeltu vai dārgakmeņus… Man ir visas Latvijas sērijas, kolekciju taču esmu mantojis no vectēva, kas to sāka krāt vēl pirms piektā gada. Varbūt gribat apska­tīt?