GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Un viņam diemžēl bija taisnība, — Silva beidza savu bikti. — Nākamajā vakarā manu nabaga Emīlu apcietināja. Sakiet — kas viņam draud?

— Jūsu vietā es vairāk uztrauktos par to, kas jums pašai draud par indes piegādāšanu slepkavam, — Straupnieks salti teica. — Kam tieši ienāca prātā akonitīns?

— Imants taču vecpuisis, bet slims suns prasa pastāvīgu kopšanu. Un īsts saimnieks vienmēr pats nošauj savu suni. Aizved uz mežu un tur arī aprok. Bet Imants nav mednieks — kur lai viņš rauj bisi? Nu, palūdza kādu indi, ko var iedot kopā ar konfekti, jo vest pie ve­terināra nebija dūšas. Kopā pārlapojām far­makoloģijas grāmatu, nonācām pie akonitīna, un es atcerējos, ka vecais provizors to pārdod zvejnieksievām pret ģikti. Labi, ka Imantam bija līdzi vēl viena pudele, citādi veco knau- zeri tik viegli nepielauztu. Iestāstīju, ka man steidzīgi jātaisa aborts, un viņš iedeva no sle­penās rezerves… Bet ko es te sarunāju? Imants taču piekodināja nevienam neizpļāpāt, ja ne­gribu, ka mans Valdiņš nomirst badā… — Silva Kalniņa atkal izplūda asarās.

— Par jūsu bērnu tiks gādāts, — Putriņš sacīja. — Nedomāju, ka jums var atstāt mātes tiesības — pat tad, ja tiesa nolems neatņemt brīvību… Biedri Blumberg, lūdzu, noformējiet protokolu. Jā, lieciet arī parakstīties, ka Silva Kalniņa bez izmeklētāja atļaujas nekur no Užavas neaizbrauks. Es gaidīšu uz ielas.

Arī Straupnieks izgāja ieelpot svaigu gaisu.

— Tu esi apmierināts? — viņš jautāja Put­riņām. — Tev taču šoreiz iznāca kā Cēzaram: atbrauci, ieraudzīji, uzvarēji…

— Līdz uzvarai vēl tālu, — Putriņš domīgi teica. — Man tāda nojauta, ka šo Imantu Grincīti ar plikām rokām nepaņemsim. Un pagaidām es tikai aptuveni iztēlojos, kā visa šī blēdība ar radioaparātiem organizēta, kas vēl iejaukts, kāda loma bija Menderim un viņa mīļākajai, ko tas Čips visu laiku pinas pa kājām…

— Biedri pulkvedi, — viņu uzrunāja mašī­nas šoferis. — Nupat izsauca Ventspils. Lūdza, lai no šejienes braucam tiešā ceļā uz Starptau­tisko jūrnieku klubu.

Jānis Seļeckis tūdaļ ieraudzīja Čipu, • kurš joprojām kūkoja pie bāra letes. Citreiz pie­dzēries apmeklētājs jau sen būtu izvadīts pa durvīm, bet Ieva bija īpaši lūgusi Čipu neaiz- tikt. Tagad atlika tikai noplūkt nogatavojušos augli.

Putriņām turpretim neizdevās tik viegli tikt galā ar savu sievasmāti.

— Cits būtu vismaz paldies pateicis, rociņu nobučojis, — Zandburga protestēja. — Bet tu velc uz mājām. Izgulēties paspēšu arī zārkā, šajā pasaulē es gribu uzdzīvot. Un vispār bez Rasmiņas es nekur neiešu.

— Ko, mana meita arī šeit?

— Re, cik smuki danco ar mūsu Tediju.

Jaunkalnu Putriņš ātri pamanīja dejotāju

gūzmā, bet nekādi nespēja noticēt, ka spilgtā gaišmate viņa skavās būtu paša Rasma. Beidzot mūzika apklusa, un aizelsies pāris pienāca klāt.

— Ieva man aizdeva savu parūku, — Rasma smējās. — Pērn tas bija pēdējais modes klie­dziens, viņa to visu laiku valkājusi, bet nupat nolēmusi, ka pašas mati glītāki.

Putriņš meitas vārdiem nepievērsa ne mazāko uzmanību, toties Jaunkalns gandrīz salēcās — tad lūk, kāpēc viņam komisijas veikalā teica, ka Ieva Miķelsone ir blondīne! Kurš īsti to sacīja — liktenīgais Emīls vai glumais Imants?

Tai naktī laikam gulēja vienīgi Imants Grincītis, kuram šķita, ka izdevies izkliedēt mākoņus, kas bija savilkušies virs viņa galvas.

Zandburga pēc nobaudītā konjaka baidījās dzert ierastās seduksena tabletes un, lai velti nešķiestu laiku, stājās pie mājas uzkopšanas, neļaudama aizmigt ne Tomiņam, kas allaž pa­gadījās slotai ceļā, ne nabaga Rasmai, kura pēc spīdošās operācijas klubā patiešām bija pelnījusi atpūtu.

- Laiku nezaudēja arī izmeklēšanas grupas dalībnieki. Tedis Jaunkalns un Jānis Seļeckis gribēja tieši no kluba doties -pie komisijas veikala direktora, bet Edžus Putriņš ieteica nepārsteigties. Nebija nekāda pamata cerēt, ka Grincītis pats pacels rokas gaisā un brīvprātīgi atzīs savu vainu. Tieši otrādi — jādomā, ka cilvēks, kurš tik viļtīgi izplānojis slepkavību, būs sagatavojies aizstāvēties līdz pēdējam elpas vilcienam. Nebūtu brīnums, ja pat atrastos ar akonitīnu noindēts suns. Emīls Menderis taču joprojām bija ar mieru uzņemties visus pasau­les grēkus… Lūk, tāpēc derēja rūpīgi sagata­voties^ kratīšanas akcijai, vajadzēja sadalīt spēkus, lai pirmajā sarunā apsūdzība balstītos nevis uz zila gaisa, bet uz pārliecinošiem pie­rādījumiem. Un tomēr Tedim likās, ka Putriņš un Straupnieks tīšu prātu velk apspriedi ga­rumā. Vai tikai vecā kaluma darbinieki vēi aizvien neuzskata, ka rītausma ir šādam ap­ciemojumam vispiemērotākā stunda?

Izvēle krita uz majoru Blumbergu un Tedi Jaunkalnu. Pretējā nama parādes durvīs de­žurējošais miļicis zināja pastāstīt, ka Grincītis nekur nav aizgāj is, ka gaisma otrā stāva logā nodzisusi īsi pēc pusnakts.

Pidžamā, ar matu tīkliņu galvā Grincītis vairāk atgādināja no miega iztraucētu miet­pilsoni nekā slazdos iedzītu ļaundari. Izpētījis uzrādītos lēmumus par apcietināšanu un kratī­šanu, viņš noplātīja rokas.

— Laikam nav nozīmes tagad protestēt. Bet es jūs brīdinu, ka es šo lietu tā neatstāšu un ar pieklājīgām atvainošanās frāzēm nesamierinā­šos. Jums nāksies atbildēt par šo kliedzošo pārpratumu.

— Lūdzu, apģērbieties! — Blumbergs sacīja. — Ieteiktu paņemt līdzi tualetes piederumus. Neesmu pārliecināts, vai jums tik ātri izdosies pierādīt, ka tas patiešām ir pārpratums… Mēs tikmēr mazliet apskatīsimies, kā dzīvo vadošie tirdzniecības darboņi.

Pēc dzīvok|a iekārtas gan nevarēja pateikt, ka šajās divās caurstaigājamās istabās mīt cilvēks, kuram pieejamas modē esošās vec- 4aicīgās mēbeles, kā arī visi vietējā kokapstrā- dāšanas kombināta ražojumi. Bet saukt to par trūcīgu nevarēja, tas drīzāk bija raksturīgs vecpuisim, kurš tikai retumis uzkavējas mājās. Guļamistabā bija plata gulta un divviru skapis, kabinetā — lasīšanai un viesu cienāšanai pie­mērots stūrītis ar diviem ērtiem atzveltnes krēsliem, stāvlampu un dzērienu galdiņu uz riteņiem. Grāmatu plaukts un liels rakstām­galds papildināja istabas iekārtojumu. Arī šeit nebija ne reklāmas reprodukcijas vai kalen­dāra, ne suvenīra vai pat ārzemju pelnu trauka, kas norādītu uz Grincīša dienesta iespējām.

Plaukta centrā līdzās televizoram stāvēja vecmodīga, ar melnu dermatīna pārvalku ap­segta «Continental» firmas rakstāmmašīna. Cenzdamies piešķirt balsij pilnīgu vienaldzību, Jaunkalns sacīja:

— Kur jums papīrs? Es ar mašīnu uzrakstīšu aktu par dzīvokļa apskati.

— Augšējā atvilktnē. Bet krājkases grāma­tiņa, kuru laikam meklējat, atrodas labajā pusē, — Grincītis dzēlīgi teica.

Redzot, cik prasmīgi un ātri majors izskata galda atvilktņu saturu, ielūkojas plaukta noda­lījumos un bāriņā, iztausta krēslu vīles un slēpņa meklējumos pat izklaudzina palodzes, Tedis ar rūgtu smīnu atcerējās paša nemākulīgo rīcību Rumbinieka dzīvoklī. Tomēr šeit rezul­tāti bija vēl nabadzīgāki.

— Krājkases grāmatiņa uz Grincīša Imanta Reiņa dēla vārda ar četri simti rubļu noguldī­jumu,— majors diktēja. — Zamšādas imitācijas cimdi ar tumšu traipu uz labās rokas īkšķa. Divas tukšas pilienu pudelītes un pipete. Neat­vērta māla pudele ar Rīgas melno balzamu. Rakstāmmašīna «Continental» ar firmas numuru 980664. Jūsu, Grincīša un pieaicināto lieci­nieku paraksti. Viss.