GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Man vajadzīgi visu jūsu rakstāmmašīnu burtu paraugi, — Seļeckis teica. — Pilnīgi pietiek ar dažām rindām.

— Manis dēļ varat kaut veselu romānu uz- klaudzināt. Es rakstu tikai ar spalvu, man savu nagu žēl.

— Vai direktoram ir arī vēl cita? — Seļec­kis jautāja, noņēmis «Optimas» burtu paraugus.

— Viņš, tāpat kā jūs, sit tikai ar diviem pirkstiem… Un kā ar tām, kas pārdošanā? Likt atnest vai paši aiziesiet pie Maigas?

Izvēle te tiešām bija liela. Blakus gadsimta sākuma «Remingtonam» stāvēja gluži jauns elektriskais modelis ar gandrīz metru garu rullīti. Pārdeva ari rakstāmmašīnu, kas drukāja vienīgi ar lieliem burtiem un acīmredzot derēja tikai telegrāfistiem. Visplašāk bija pārstāvētas krilicas un latīņu alfabēta portatīvās «Ērikas»,kuru vidū iemaldījies «Hermes-baby» izska­tījās kā pundurītis.

— Mūsu liktenīgais Emīls joprojām ķurķī? — pārdevēja ziņkārīgi apvaicājās. — Par to pašu nelaimīgo «Sikuru» vai par citiem kreisajiem biznesiem?

— Viņš tādus taisa?

— Ko jūs prasāt man, pajautājiet labāk direktoram. Tas jau trešo dienu staigā kā no laivas izsviests. Katru stundu zvana uz savu bijušo veikalu — vai tikai netaisās atgriezties vecajā robā?… Es gan viņam pakaļ neraudāšu, cik ilgi var dzīvot no aldziņas un ceturkšņa prēmijām? Bet šis — ne sev, ne citiem, katru rītu pārbauda, vai nekas nav zem letes pa­glabāts… Varbūt arī jūs gribat palūrēt, vai neesmu paslēpusi kādu deficīta rakstām­mašīnu? …

Iznācis no veikala, Seļeckis ieraudzīja Renāti Zandburgu, kas izmisīgi cīnījās ar vīriešu saliekamo lietussargu.

— Labi, ka nelīst un tik drīz arī negāzīs, — viņš jokoja un norādīja uz skaidrajām debe­sīm. — Lūk, šī podziņa jānospiež.

— Man arī no saules nav bail, — Zandburga paziņoja, paslēpusies zem melnā lietussarga. — Tas katram gadījumam, lai znots mani ne­ieraudzītu. Viņš taču domā, ka esmu slima.

— Varbūt jums tiešām nevajadzētu rādīties ārpus mājām, jūsu gados ar veselību nedrīkst dzīt jokus.

— Un kas tad gūstīs Čipu, ja milicija netiek galā? Mana komanda jau tā vairs nav pilnā sastāvā. Morozovi nobijušies un aizsūtījuši savus puisēnus uz laukiem, lai strādā un no­pelna skolas uzvalkus… Pārējos aiztrencu uz ostu, bet pati nolēmu pavaktēt pie bodes — kaut kur tam žulikam taču jāuzpeld.

— Vēlu panākumus! — Seļeckis atvadījās.

«Būtu labāk novēlējis pacietību,» Zandburga errojās. Viņai nebija ne jausmas, kā vajadzētu meklēt pilsētā cilvēku, kurš laikam nolēmis bēguļot. Pašai tādas pieredzes trūka. Viņa šādā gadījumā visdrīzāk aizbrauktu pie kādas no savām meitām un tur paglābtos. Ģeniāls gājiens: slapstīties no milicijas pulkveža Put­riņa Jūrmalas dzīvoklī; nevienam neienāktu prātā tur meklēt! Zandburgas garastāvoklis strauji uzlabojās, tomēr drīz atkal noplaka. Cips taču nav aprēķināms ar normāla cilvēka mērauklu. Subjekts, kurš ar vēsu prātu var noģiftēt savu kompanjonu, droši vien nejūt nekādas sirdsapziņas mokas. Tāds pat spējīgs gorīties un cepināties pludmalē… Viņa gan sevišķi neticēja šai varbūtībai, tomēr nolēma, ka labāk aizstaigāt līdz jūrai nekā tēlot goda sardzi pilsētas visdzīvākajā ielu krustojumā.

Ierosinājums iepatikās arī Meksikānim Džo, kurš bija pilnīgi piesavinājies Kobras mopēdu un, kā jau motorizētam avangardam piedienas, pirmais atgriezies no ostas rajona rekognoscē­šanas. Pārējie nepretojās, un pēc stundas visu­varenie biznesmeņi jau peldēja, lēkāja un nira vakarvēja saceltajos viļņos. Baudu palielināja apziņa, ka viņi to dara milicijas uzdevumā, valsts un tautas intereses aizstāvot. Bet Zand­burga tikmēr sargāja apģērbus un ar šausmām atcerējās, ka jūras pelde veicinot ēstgribu.

Tikpat neauglīgos meklējumos pagāja pēc­pusdiena. Biznesmeņi pēc kārtas vizinājās ar mopēdu, pat piedāvājās iemācīt Zandburgu. Kobra aizbrauca līdz viņas mājai un izlaida

Tomiņu dārzā. Bet Cipu nekur nemanīja. Likās, viņš patiešām aizlaidies no pilsētas, jo arī kaimiņi nemācēja nekā pastāstīt. Beidzot Her­bertam Trešajam apnika.

— Pienācis brīdis, kad brīvprātīgā palīdzība draud pārvērsties spaidu darbos. Savu vēdera tiesu esmu godīgi no vergojis, tagad pie tele­vizora ekrāna celšu kultūras līmeni. Šovakar rāda pārāko futeni.

— Ja tu nebūtu tik ilgi pinies ar to Čipu, — Zandburga pamācīja, — viņš jau sēdētu aiz restēm. Un, kas zina, varbūt cilvēks būtu pa­licis dzīvs.

Jaunieši izvairīgi klusēja. Nevienam negri­bējās pieminēt neizdevīgo tēmu, jo tā neizbē­gami novirzītos līdz viņu pašu «veikaliem». Sevišķi tagad, kad jau bija stingri nolemts pārvilkt svītru pār agrāko dzīves veidu. Viņi apzinājās, ka pienāks diena, kad to vajadzēs vecāku klātbūtnē svinīgi apsolīt milicijas bērnu istabā, kur būs mātes asaras un tēva morāles sprediķi ar neizbēgamajām autobiogrāfiskajām atkāpēm: «Es tavos gados…» Bet tas nenozī­mēja, ka šai sarunai laikus jāgatavojas.

— Es gan neskatīšos. — Kobra saviebās. — Vesels bars veču dzenā vienu bumbu, bet vārtos iesist nespēj. Tad labāk nogaidu rudeni, kad sāks kauties hokejisti.

— Būtu vēl krāsainā bilde bijusi. Bet uz tavas kastes knapi var atšķirt spēlētājus, — Meksikānis Džo rūca.

— Puikas, man ar ideja! — Herberts iesau­cās. — Brālēns stāstīja, ka Interklubā uzstādīts krāsainais televizors. Jaunākais modelis.

— Un kas tevi ielaidīs? Ārzemju jūrnieks atradies! — Rūdis pasmīnēja.

— Mani varbūt iedabūtu brālēns. Bet mūs visus var ievest tikai Renātes tante. Pateiks, ka ekskursija audzinošos nolūkos…

— Tu mani nemāci, kas jāsaka, — Zandburga lepni saslējās. — Jūs vēl nebijāt piedzimuši, kad jau stāstīju savām meitām tādas pasakas, ka viņas visu nakti negulēja… Aiziet!

Ārzemju jūrnieku klubā nenācās izgudrot nekādus melus, jo vestibilā pagadījās Ieva Lukstiņa, kas tūdaļ pazina Renāti Zandburgu un labprāt ielaida jauniešus televizora istabā.

— Kopš pasaules meistarsacīkstēm ne reizes nav ieslēgts… Bet no šejienes — ne soli! Ja gribat padzerties, krustmāte aizies uz bāru un atnesīs limonādi.

Šajā vecumā, protams, allaž slāpst, un Zand- burgai bija atkal jāpieceļas no ērtā klubkrēsla, atkal jānokāpj pirmajā stāvā un atkal jāatver naudas maks.

Patumšajā, pretenciozi stilizētajā bufetes zālē, uz kuras sienām bārdaini, ar trijžuburiem apbruņoti neptūni dzinās pakaļ puskailām jūras nārām, vēl bija maz apmeklētāju. Tikai pie attālākā galdiņa zem stūres rata ar elektriskām svecītēm sēdēja četri vīrieši un tik izteiksmīgi klusēja, ka pat poliglots nepateiktu, no kādas valsts viņi atbraukuši te sirsnīgi patērzēt. Va­rētu likties, ka viņi ir kurlmēmi, ja ik pēc brīža neatskanētu bez jebkāda akcenta izrunātā pavēle:

— Vodka!

Un bufetniece nesa viņiem paplāti ar četrām glāzītēm, kuras tika iztukšotas bez liekiem tostiem.

Pie bāra letes uz augstajiem ķebļiem arī sēdēja daži apmeklētāji. Vairākus Zandburga redzēja tikai no muguras, bet divus — profilā.

Zandburga aizmiedza acis, atkal atvēra — parādība neizgaisa. Viņas vecumā tiešām bija kaitīgi pārpūlēties… Cenzdamās neskatīties uz to pusi, kur viņai rēgojās Čips un pašas maz­meita Rasma, Zandburga aiztecēja līdz letei un, aizmirsusi jauniešu pasūtījumu, pačukstēja bufetniecei:

— Ielejiet man konjaciņu! Un labi fiksi!