GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Tiks izdarīts! Gribu vienīgi aizrādīt, ka rakstāmmašīnai klāt tiek arī direktors un pār­devējas, pat apkopējas. Nav vairs tie gadi, kad tās mēdza ieslēgt aizzīmogotos skapjos. Tā paša veikala plauktos izliktas vismaz sešas.

— Kas mums vēl dienas kārtībā? — Putriņš pārtrauca neauglīgo diskusiju. — Jā, pilsones Zandburgas aizdomās turētais Dzintars Vulfs. Vai nopratinājāt?

— Cips pazudis bez vēsts. Mājās nav pār­nakšņojis. Šodien nav redzēts ne darbā, ne os­tas tuvumā. Patlaban viņu meklē visā pilsētā.

— Laikam nolīdis pie kādām paziņām un izguļ skurbumu, — majors teica.

— Nesaprotu, kāpēc jūs runājat par viņu tik vienaldzīgi. Dzintara Vulfa versija man patlaban šķiet ticamāka par Mendera līniju. —

Straupnieks neslēpa savu neapmierinātību. — Paši izbiedējāt viņu, jo neatstājāt operatīvo mašīnu kādā šķērsielā, un tagad brīnāties, ka šis devis kājām ziņu.

— Atrast līdz vakaram! — Putriņš strupi pa­vēlēja. — Jaunkaln, iesaistiet sabiedrisko ak­tīvu, arī Zandburgas zeperus. Lai palīdz izstrēbt putru, ko paši savārījuši. Un pēc tam tiešā ceļā uz pastu! Noskaidrojiet, kad un kur iemesta Menderim adresētā vēstule. Pirms vai pēc Rumbinieka nāves. Tas ir svarīgi, tāpēc nežē­lojiet pūles… Seļeckis tātad ies uz komisijas veikalu. Bet vecā gvarde tavā vadībā, biedri Straupniek, paņems priekšā Gunti Pumpuru. Izspiedīsim kā citronu, pēc visiem likumiem. Un pēcpusdienā kopā izbrauksim zaļumos, es, piemēram, sen sapņoju redzēt Užavas bāku.

Edžus Putriņš piecēlās un izgāja no kabineta. Gribētos kaut uz brīdi aizstaigāt līdz Ventai, ieelpot svaigu gaisu, paskatīties, vai vēl sagla­bājies vecais steķis, uz kura viņš pēckara ga­dos bija stundām ilgi kvernējis ar makšķeri rokā, nekad nezaudēdams cerību ar dažiem asariem vai raudām papildināt kalpotāja pro­duktu kartīšu trūcīgās devas… Galu galā viņš varētu atļauties mazu atelpu, jo bija atbraucis bezalgas atvaļinājumā, nevis oficiālā koman­dējumā.

Turklāt lietas apstākļi vairs neprasīja tik sa­sprindzinātu smadzeņu piepūli kā agrāk, kad nācās sadurties ar pasvešām spekulatīvām izda­rībām, ar viltotiem parakstiem, nelikumīgiem pasakņiem un tamlīdzīgiem saimnieciska rak­stura smalkumiem. Tikko nozieguma ainā «uz­peldēja» līķis, pulkvedis vairs nešaubījās, ka vainīgais tiks atklāts. Nu viņam jau bija darī­šana ar sen pazīstamu fabulu — noziedznieks jūtas apdraudēts, tāpēc sāk izmisīgi ķepuro­ties, lai izrautos no staignāja. Bet grimst arvien dziļāk, jo tam paliek tikai viena izeja: jau pa­strādātajam noziegumam pievienot vēl otru, trešo. Taču laika trūkums neļauj tos izdomāt tik rūpīgi kā pirmo. Arvien biežāk nākas atstāt pēdas, lūgt palīdzību, uzticēties nejaušiem pazi­ņām. Un pamazām viņš no uzbrucēja pārvēršas bēglī, kurš zaudējis virzienu un riņķo pa ap­burtu apli. Viņš sniedz milicijai aizvien bagā­tāku faktu materiālu, būtībā pats sevi atmasko.

Tomēr būtu aplam salikt rokas klēpī un gai­dīt, kamēr noziedznieks izdara vēl vienu kļūdu, tā varētu maksāt pārāk dārgi, sprostā iedzīts zvērs allaž bīstams. Jārīkojas ātri, kamēr tas sajūt pakausī vajātāja karsto elpu. Tad jau la­bāk mest likumu un uziet viņa pēdas tai pašā Užavā. Visas pazīmes rādīja, ka indi pagādā­jusi vai vismaz padomu devusi aptiekas Silva. Tā nevarēja būt nejaušība, ka uz turieni brauca arī Menderis, ka tieši tur Lukstiņa pazaudē­jusi pasi, kas nedēļu vēlāk figurēja «Sikuras» pārdošanā.

* * *

Guntis Pumpurs nebija veco kinokomēdiju resnais kuģa pavārs, bet arī par sevišķi vāju viņu nevarēja saukt. Viņš drīzāk atgādināja kādreizēju vieglā svara cīkstoni, kas pēc re­gulāru treniņu pārtraukšanas draud izplūst mie­sās. Viszīmīgāk šī pārmaiņa izpaudās sejas pantos, kas no pārmērīgās aizraušanās ar al­koholiskiem dzērieniem bija zaudējuši pēdē­jās jaunības elastīguma atliekas. Taču švītīgi pašūtais vasaras uzvalks un vēl gandrīz baltais krekls (kaut arī Pumpurs nakti bija pavadījis atskurbtuvē) liecināja, ka viņš joprojām turas virs bezdibeņa. Uz jautājumiem Pumpurs at­bildēja puslīdz sakarīgi.

Jā, viņš saprotot, ka tāda dzīve labi nebeig­šoties, tāpēc arī svinējis atvadas no vecajiem pudeles brāļiem, kadru daļas inspektors taču draudējis atkal norakstīt krastā. Un kā tad viņš tikšot pie «Žiguļa», kura iegādei patlaban iesi­tot rubli?

Vēlamais sarunas pagrieziens bija sasniegts, tagad nekas netraucēja nemanot pāriet pie jautājuma būtības.

— Vai jūsu tēvocis Emīls Menderis jūs ne­apceļ? — Putriņš vaicāja. — Neietur pārāk lielu peļņas tiesu?

— Manas asinis sūc visi. Kā dēles! Un vēl tēlo lielos labvēļus, dvēseles glābējus, — Pum­purs sirdīgi sacīja. — Bet visnegausīgākā ir mana tante Viktorija. Mūžīgi stāsta, ka esot man mātes vietā, un tūdaļ ložņā pa kabatām. Pamē­ģini atnākt bez dāvanas, šī pat naktsmāju ne­piedāvās.

— Bet par pistoli viņa gan laikam bija prie­cīga?

— Ak, tā dūmu pagale, ko man Gibraltārā iesmērēja viens japāņu jūrnieks! Es viņam par to uzdāvināju trīs polšus un divas kārbas ar šprotēm, domāju, ka būs pārākās šķiltavas. Vislielākais joks bija, kad devu mūsu čīfam piesmēķēt. Šis gandrīz bez acīm palika! Un tāda smirdoņa, ka bez gāzmaskas kajītē nerā­dies .. . Uzšķiņķoju skaistulei Viktorijai uz Jaungadu. Bija tāda klusa cerība, ka reiz viņa dabūs pamatīgu mācību. Bet kur nu! Šī taču pat savam vīriņam ļuļķēt neatļauj. Nolika aiz stikla un reizi nedēļā apslauka putekļus.

— Vai tiešām jūs viņai uzdāvinājāt arī pusvadītāju uztvērēju «Sikura»? — majors Blumbergs vaicāja.

— Tā bija mana pirmā un pēdējā andele ar šo ģimeni. — Visai Pumpura grēksūdzei piemita nepārprotama atklātības pieskaņa. Viņš neko neslēpa, jo neuzskatīja savas izda­rības par nelikumīgām, — kas gan varēja aizliegt pārdot muitas normās ietilpstošas man­tas? — Patiesībā es šo radio atvedu vienai Rīgas dāmiņai, kurai jau sen biju parādā. Bet Emīls neatlaidās — dod šim, tikai šim. Tad uzlika galdā trauku un sāka diņģēties, it kā es pats būtu ar savu preci uzmācies. Bet, kad polšs ribās, es ilgi pretī neturos—-ņem tik ciet un liec naudiņu galdā! Kur tu, manu dieniņ! Nozvērināja, lai es tantei Viktorijai pasaku pusi cenas un vēl pats iekasēju… Savu tiesu viņš solījās atdot pēc dažām dienām. Vēl tagad ir mans parādnieks. Bet es nospļaujos, vismaz ir morāls iegansts vairs pie viņiem nerādīties, pat saviem dolāriem pakaļ neeju.

— Kā tad jūs tagad pārdodat savas «Siku­ras»? Caur komisijas veikalu vai arī tieši Artūram Rumbiniekam? — Straupnieks ne­atzina aplinku ceļus.

— Ak tad to sprukstiņu sauc par Rumbi­nieku? Mums viņš ir tikai Čips. Ērti un labi. Čip, atnes bairīti! Čip, aizlienē desmitnieku! Un šis dod arī. Apkalpošana gandrīz kā Ham- burgas ostas krodziņos… Bet radioaparātus es sen vairs nevedu. Neparocīgi. Ne tas ir suvenīrs, ne izdevīga prece. Mēs tos pērkam tikai sev un pārdodam, kad sāk spiest kurpe.

Vispār — esmu iesācis jaunu dzīvi, atradu sev kārtīgu starpnieku, kurš strādā uz procentiem, miers un dievs! Ne man Viktorija vajadzīga ar saviem pestīšanas armijas sprediķiem, ne tās krāsotās brūtes, kas lūr pie ostas vārtiem un tik vien zina kā notriekt manu naudu un pēc tam vēl aptīrīt kabatas. Tagad man vairs nav nekādu klapatu, nododu Čipam divus kilogramus mohēra dzijas, saņemu pretī četrus simtniekus. Cik viņš uz laukiem plēš par ficīti, tā ir viņa darīšana.