GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Tātad Rumbinieks to iedzēris pirms asto­ņiem. Bet tai laikā Menderis vēl bija Užavā vai ceļā, — Seļeckis domīgi sacīja.

— Pēc viņa paša apgalvojuma, — Putriņš pārmeta, — kuru jūs vēl neesat pārbaudījuši.

— Piena cisternas šoferis būs pie manis rīt no rīta. Tiklīdz ieradīsies darbā. Vakar pa šo trasi brauca vienīgi Filarets Voskoboiņikovs.

— Netrumpojiet ar grūti izrunājamiem vār­diem, tie neattaisno operativitātes trūkumu! — Pulkvedis nemaz nebija omā. — Audi nosūtīti uz Rīgu ar lidmašīnu, tur apsolīja strādāt visu nakti, ja nepieciešams, un nodot mums slē­dzienu pa teletaipu. Un arī jums abiem esmu sagatavojis nelikumīgu virsstundu slodzi. Vai pazīstat tādu Čipu?

— īstajā vārdā Dzintars Vulfs, — Jaunkalns pateica priekšā.

— Ir mums Ventspilī tāds spekulants pa jūr­nieku līniju, — Seļeckis vienaldzīgi sacīja. — Inspektora Dreimaņa uzskaitē.

— Šis inspektors par viņu zina mazāk nekā mana sievasmāte, kurai Čipa dēļ pat sacēlu­sies temperatūra. Jūsu spekulants šodien div­reiz bija Rumbinieka dzīvokļa kāpņu telpā un aizlaidās, kad ieraudzīja milicijas mašīnas. Pat ja neticam manas sievasmātes teorijai, ka slep­kavas allaž atgriežas nozieguma vietā, derētu tā nopietnāk paņemt priekšā šo tipu. Viņš no kuģiem dabū aizdomīgi vieglas un lielas pakas, kuras ar nepilngadīgo starpniecību aizgādā tā­lāk … Vārdu sakot, skaidrs, vai ne?

— Skaidrs! — Jaunkalns iesaucās kā atbalss. — Tagad es zinu, ar ko šī vēstule atšķiras. Da­tums! Skatieties, kā rakstīts iesniegumā un kā šeit.

Viņš piebīdīja pulkvedim abas lapiņas. Ci­pari gan šķita līdzīgi, toties rakstības veids atšķirīgs.

Iesniegumā — 19 ^ 73, bet vēstulē — Ventspilī 1974. gada 5. augustā.

— Uz grafisko ekspertīzi! — Putriņš pavē­lēja. — Un, protams, jāmeklē arī pirkstu no­spiedumi.

— Rokraksti ir mana aizraušanās, — Seļec­kis ar kautrīgu smaidu paziņoja. — Citādi būtu jāsūta uz Rīgu.

— Jā, viesizrādes provincē nav viegla maize. — Putriņš nopūtās. — Un tagad iesim —> Regīna Zandburga un Rasma Putriņa gaida mūs vakariņās. Par gardumu negalvoju, bet es per^ sonīgi pārbaudīju, ka loča atraitnes dārzā neaug zilās kurpītes, kas botānikā pazīstamas kā «Aconitum napellus» vai «Ferox».

Konspirācijas labad Zandburga bija pārcēlusi Jaunkalna īres maksā ieskaitīto maltīti no rita uz vakaru, kad cepšanu un vārīšanu varēja uz­kraut Rasmai. Kamēr znots dzīvoja istabā bla­kus virtuvei, viņa baidījās piecelties ar pirma­jiem gaiļiem. Vēl pieķers pastaigā, atmaskos simulāciju, dusmīgi pametīs visu un aizbrauks. Bet kurš tad ķerstīs blēžus, kas apkrāpuši bez- mantīgu loča atraitni par apaļiem septiņdesmit pieciem rubļiem?

Rasma, protams, tik agri necēlās, pulkvedim visciešākais un arī skaļākais miegs nāca pēc saullēkta. Bet šodien Tedis negribēja atpalikt no Seļecka. Viņš jau bija sapratis, ka vecākā inspektora panākumi informāciju vākšanā slēp­jas nevis pārdabiskās gaišreģa spējās, bet rū­pīgā sīkdarbā, ko tas veica rītos un vakaros. Arī savu uzdevumu Jaunkalns grasījās izpildīt vēl pirms astoņiem — kaut vai neēdis!

Sētniece jau beidza laistīt ietvi un tūdaļ bija ar mieru uzņemties pieaicinātās liecinieces lomu. Piekrita arī Rumbinieka kaimiņiene, jo ziņkāre, kā izrādījās, bija stiprāka nekā pirmā šoka izraisītās līdzjūtības asaras.

Jaunkalns noplēsa no atslēgas caurumiem apzīmogotās papīra strēmeles un iebāza tajos slēdzenes. Durvis atvērās bez čīkstoņas.

Iekšā viss izskatījās tāpat kā iepriekšējā dienā — tīrība, kas robežojās ar nemāj īgumu un stindzināja apmeklētāja labsajūtu. Neomu­līgo noskaņu vēl pastiprināja neatvairāmās at­miņas par sakņupušo stāvu pie apaļā ēdam­galda.

Jaunkalns nekad nebija patstāvīgi izkratījis

dzīvokli. Viņa uzdevumu atviegloja priekš­zīmīgā kārtība un arī skaidri zināmais meklē­jumu objekts — jāatrod vairāki Rumbinieka rokraksta paraugi. Jāapskatās arī, vai kaut kur nav nobāztas «Dzintara» detaļas vai kāds «Si- kuras» korpuss, vai citas mantiņas, kas lieci­nātu par dzīvokļa īpašnieka aktīvo līdzdalību krāpšanas afērā. Ja viņš lietos sistemātisku metodi, tad stundas laikā noteikti būs galā…

— Jūtieties kā mājās, — viņš uzaicināja pēkšņi apklusušās sievietes. — Iekārtojieties ērtāk. Jums tikai vajadzēs parakstīties par izņemtajiem priekšmetiem. Jā, un jāuzmana, lai es kaut ko nenobēdzinu un otrādi — neizvelku no kabatas un neuzdodu par nelaiķa īpašumu.

— Ko jūs, ko jūs… — sētniece atgaiņājās. — Uz to jūs nemaz neesat spējīgs!

— Jums taču par godīgumu maksā algu, — Paškēviča piebalsoja.

Virtuves apskate neprasīja nekādu pūļu. Ne­liels trauku skapis, kas reizē bija arī galds, tad plaukts ar divām pannām, trim kastroļiem un skārda trumuli, pavards, ūdens izlietne, zem kuras stāvēja tukšs atkritumu spainis, divi krēsli un zem palodzes iebūvēts produktu pie­liekamais. Jaunkalns neko neatstāja nepārbau­dītu, pat piespieda sevi pacilāt tukšos traukus, ielūkoties cepeškrāsnī. Visrūpīgāk viņš pārbau­dīja atvilktni ar karotēm, nažiem un dakšiņām. Atrada tajā visjaunākās konstrukcijas konservu vērekli, bet nekādus nopietni ņemamus darba rīkus.

Šo mīklu atrisināja pulētais riekstkoka sek- 1 retērs, kas aizpildīja stūri starp durvīm un logu. Viss apakšējais nodalījums bija bāztin piebāzts ar daždažādiem skrūvgriežiem, kaltiem,

āmuriem, lodājamiem instrumentiem, knaib­lēm, vīlēm, laužņiem. Tikai vecpuisis varēja atļauties glabāt tādu krājumu. Pat visiecietī­gākā sieva jau sen būtu izsviedusi šīs vecās sadales kārbas, rozetes, saliektos āķus, sarūsē­jušos krampjus un bultas, vadu galus, cauru­les un blīves, elektrības drošinātājus, naglas, skrūves, uzgriežņus. Bet atslēdzniekam vai elektrotehniķim tā bija liela bagātība.

Jaunkalns rūpīgi pārcilāja šo krāmu nolik­tavu. Radās iespaids, ka tā ierīkota, lai labotu itin visus mājturības priekšmetus, pat putekļu sūcēja motoru, — tikai ne radioaparātus. Var­būt Rumbiniekam bija alerģija pret kondensa­toriem un pretestībām, membrānām, diodēm un triodēm? Tikpat labi iespējams, ka šīs deta­ļas, tāpat kā smalkmehāniķa piederumi, aiz­vāktas uz citu vietu.

Tedis atvēra sekretēra rakstāmplāksni. Do­kumentu skapītī viņš tūdaļ pamanīja ar sa­spraudi sakopotus pasta pārvedumu pasakņus. Visi bija rakstīti ar mašīnu un adresēti Artū­ram Rumbiniekam, izsūtīti katra mēneša septiņ­padsmitajā datumā par trīsdesmit rubļiem katrs. Pirmajā brīdī Tedis nosprieda, ka tā ir pensi­jas nauda, un vēl nobrīnījās, ka nelaiķis saņē­mis tik maz. Bet tad ieraudzīja atpakaļadresi: «Ventspils, Rīgas ielā 187 dz. 32, J. Ozoliņš.»

Vidusskolas gados Tedis bija dzīvojis Rīgas ielas pēdējā namā un vēl labi atcerējās tā nu­muru — 149. Tālāk vietas jaunceltnēm neatlika. Adrese tātad bija fiktīva, droši vien arī sūtītāja vārds.

Viņš ātri pārlapoja pārvedumu talonus. Pir­mais pienācis pagājušā gada oktobrī — dažas dienas pēc Rumbinieka atgriešanās no Rīgas.

Vai tikai tā nebija maksa par pases «nozaudē­šanu»?

Jaunkalns nolika talonus un rakās tālāk. At­vilktne bija līdz malām pilna ar apmaksātiem rēķiniem, ķīmiskās tīrītavas kvītīm, izmanto­tiem tālsarunu taloniem un vecām loterijas bi­ļetēm. Dzērāji parasti nav pedanti, Rumbinieks acīmredzot bija izņēmums. Atsevišķā nodalī­jumā viņš glabāja savu korespondenci — at­klātnes, ko veci paziņas sūtīja no dienvidu kūrvietām, radu vēstules no Rīgas. Un, lūk, vēl viens vērtīgs atklājums — sešus gadus vecs avīzes izgriezums, kurā darba vietas korespon­dents jūsmīgos toņos aprakstījis izcilā radio- meistara Artūra Rumbinieka izvadīšanu pen­sijā pēc četrdesmit priekšzīmīgi nokalpotiem darba gadiem sadzīves pakalpojumu uzņēmumā. Loks solījās noslēgties.