GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Čips laikam bija uzstādījis jaunu ātruma re­kordu. Kad Herberts, izmantojis visus viņam zināmos taisnākos ceļus un caurstaigājamos pagalmus, tuvojās namam, no otras puses tam piebrauca sarkanais «gaziks». Atkal Čips de­vās sētā nevis pa platf atvērtajiem vārtiem, bet izmantoja ielas nama parādes durvis. Her­berts pielika soli, bet tūdaļ bija spiests paslēp­ties aiz tuvākās liepas stumbra. Kā korķis no šampanieša pudeles pa durvīm izsprāga Čips, ne pa labi, ne pa kreisi neskatīdamies, metās pie mašīnas un aizjoņoja, tā ka dūmi vien sa­griezās.

Tikai tagad, galīgi izspūris un noputējis, pie­brauca Meksikānis Džo un bez jebkādiem psi­holoģiskiem pārdzīvojumiem iestūrēja tieši vārtu telpā. Bet arī viņš pēc mirkļa atgriezās uz ielas tāds kā apjucis un vismaz pusi no pa­rastās pašpārliecības zaudējis.

— Zini, tur ir mēsli vagā. «Sarkanais krusts» un divi dampji ar kruķiem! Šļūcam pa diegu.

— Vai nevajadzētu tieši otrādi — iet un izstāstīt visu, ko zinām?

— Un ko tad tu īsti zini? Ka Čipa uzdevumā pārdevi japāņu bildītes un lietussargus? Ja jau par varas mākti gribi būt paipuisīts, ejam ar grēksūdzi pie Sīkā Žandarma. Viņa sadauzīja

«Sikuru» un ievilka mūs šai ķezā, iai tagad pestī ārā.

Šī ideja Herbertam iepatikās, viņš pat ļāvās pierunāties un apsēdās uz mopēda bagāžnieka, lai ātrāk nokļūtu Zvejniecības muzejā, kur Zandburga jau kopš agra rīta filmējās.

Loča atraitne arī šoreiz vispirms gribēja no­kārtot jaunās situācijas praktisko' pusi:

— Ar jums mēs vienmēr pagūsim izskaidro­ties, tagad daudz svarīgāk iespundēt to karā­tavu putnu! Brauciet pie Putriņa un pasakiet, ka trimdas laiki beigušies. Lai iet mājās, jo sievasmātei atkal sliktāk. Es tikmēr ielīdīšu gultā un izdzeršu četras glāzes tējas ar aveņu zapti. Ja vien mana sirds izturēs, viņš tiešām noticēs, ka sākusies pirmsnāves svīšana. Un

tad lai tikai pamēģina runāt man pretī! * * *

Jaunkalns un Seļeckis sēdēja pilsētas mili­cijas priekšnieka vietnieka kabinetā un gaidīja Putriņu. Kopš izmeklēšanu vadīja pulkvedis, šī istaba bija kļuvusi par operatīvās grupas štāba mītni.

Tedis vēl aizvien jutās kā jūrā iemesta sald­ūdens zivs — peldēt pa straumi var, bet elpot pagrūti. Rumbinieka nāvi, piemēram, viņš pār- ' dzīvoja daudz dziļāk nekā darbabiedri. Lai gan pulkvedis bija stingri piekodinājis nesteigties ar secinājumiem, jo vēl neesot pierādīts, ka notikusi slepkavība, Tedis nešaubījās, ka ve­cais Rumbinieks nogalināts. Vēl pirms dažām dienām viņš bija sarunājies ar Rumbinieku. Būtu pārspīlēti tagad pēkšņi apgalvot, ka tas licies simpātisks. Gluži normāls večuks, mazliet

īgns, kā daždien mēdz būt diendusā iztraucēti pensionāri. Staigāja pa kaimiņu dzīvokļiem, laboja elektrības drošinātājus un gludekļus, neko sevišķu no dzīves neprasīja, tikai savu mēriņu pirms aizmigšanas, lai nakts vidū ne- pamostos pilnīgā vientulībā. Tedis neticēja, ka Rumbinieks ir aktīvs blēdības dalībnieks. Var­būt viņš pat nezināja, kādam nolūkam tika izmantota pase, kuru bija ar mieru aizdot par dažiem pusstopiem. Toties zināja, kam to at­devis, un par to tagad samaksāja ar savu dzī­vību.

Tedis apjēdza, ka atkal vadījies pēc jūtām, aizrāvies ar nepamatotām un nepierādāmām aizdomām, kas kriminālmeklēšanas darbā ir vislielākais ļaunums. Ja neizdosies iegrožot fan­tāziju, iemācīties spriest bez kaislībām un pil­nīgi liekās sentimentalitātes, viņš līdz pat pen­sijai neizrausies no «bērnudārza», kur tāds raudulīgs tēvocis būs tieši pa prātam nepilnga­dīgajiem likuma pārkāpējiem …

Kabinetā ienāca dežurējošais seržants.

— Vai atļauts?… Šis pilsonis meklē jūs, biedri vecāko inspektor. Neatliekamā jautā­jumā.

— Tik traki spiedīga tā lieta nemaz nav, vienkārši domāju, ka varu būt jums noderīgs, — teica komisijas veikala direktors Imants Grin­cītis.

Nenogaidījis uzaicinājumu, viņš pagāja ga­rām seržantam un paklanījās. Par godu ofici­ālajai vizītei viņš bija līdz pašai augšai aizpo­gājis tumši brūno, moderno žaketi, kuru valkāja par spīti vasaras karstumam. No sānu kabatas Grincītis izvilka aploksni un pasniedza to Se- ļeckim.

— Nupat pienāca ar vakara pastu, un man nez kādēļ šķita, ka šī vēstule jānodod milicijā. Vai tas tiesa, ko runā ļaudis, ka Menderis ap­cietināts?

— Tencinu, — Seļeckis sacīja un nolika vēs­tuli uz galda. — Tā kā tas nav ierakstīts sūtī­jums, laikam iztiksim bez kvīts… Vai gribat pateikt vēl kaut ko tādu, kas var sekmēt izmek­lēšanu?

— Es gan nezinu. — Grincītis apmulsa. — Varbūt jums ir kādi jautājumi?

— Ja tādi radīsies, mēs jūs izsauksim. Uz redzēšanos!

Grincītis grasījās atvadīties ar rokas spie­dienu, bet, ievērojis vecākā inspektora norai­došo sejas izteiksmi, pārdomāja.

— Kāpēc tu ar viņu tik vēsi? — Jaunkalns jautāja. — Vakar man likās, ka jūs esat labi paziņas.

— Redzi, ar to tautas atbalstu tā ir, kā ir. Teorētiski mums grūti strādāt bez plašu iedzī­votāju slāņu palīdzības. Bet nelūgti savus no­vērojumus izklāsta tenkotāji vai cilvēki, kas šādā veidā grib iegūt sev kādu labumu.

— Imants Grincītis gan neizskatās pēc mēl­neša.

— Tad viņam kaut kas cits aiz ādas. Varbūt viņam rūp veikala labā slava, — Seļeckis at­bildēja un pacēla aploksni pret gaismu. — At­plēsta nav, to redz arī bez ekspertīzes. Vakar vēlu izsūtīta no Ventspils centra.

Viņš ar šķērītēm atgrieza aploksni un ar pin­ceti izzvejoja no tās aprakstītu papīra lapu. Izlasīja, papurināja galvu un pasniedza vēstuli Jaunkalnam.

«Cien. biedri Menderi!

Ne svētdien, ne šodien nevarēju pie Jums aiziet, jo pēkšņi uznāca sirds vājums. Tāpēc, lūdzami, neņemiet ļaunā, ka neaiznesu preci. Taču arī mājās glabāt negribu. Pēc negaidītā apciemojuma sametās bail. Lūdzu, atnāciet, kad būs laiks, bet pēc iespējas ātrāk, un es Jums pateikšu, kur noglabāju. Ļoti gribu šonakt mierīgi gulēt, tāpēc iedzeršu savas melnās miega zāles. Arī uz Jūsu veselību.

Ļoti gaidu Jūs!

Ar dziļu cieņu —

Artūrs Rumbinieks

Ventspilī 1974. gada 5. augustā.»

Kaut kas šajā vēstulē likās neīsts, bet kas? Jaunkalns atnesa Rumbinieka iesniegumu par pases nozaudēšanu un nolika līdzās. Rokraksts viens un tas pats. Pļāpīgumu varēja uzskatīt par vecuma pazīmi. Laikam taču visvairāk prātu jauca tas, ka vēstule atbildēja gandrīz uz vi­siem jautājumiem. Tā šķita kā īpaši sacerēta, lai atvieglotu milicijai izmeklēšanas darbu. Bet vai tad dzīvē reizēm nemēdz tā būt?

Pulkvedis Putriņš tūdaļ uztvēra jaunās pro­blēmas-'būtību. Rumbinieka vēstule sarežģīja, nevis vienkāršoja jautājumu par pensionāra pēkšņās nāves cēloņiem.

— Emīls Menderis taču gatavs atzīt savu līdzdalību afērā ar «Sikurām». Kāpēc viņam būtu jāapklusina bīstams liecinieks? Un vēl viens nenoskaidrots apstāklis. Uzraku jūsu bib­liotēkā farmakoloģijas mācību grāmatu. Pavecu gan, toties pamatīgu, pat ar piemēriem no sen­grieķu mitoloģijas. Vienīgā inde, kas iedarbo­jas tūlīt pēc iedzeršanas, ir slavenais ciānkālijs, bet tam ir izteikta rūgto mandeļu smarža. Pie­zvanīju uz morgu — injekcijas atkrīt, nekur nav ne mazākā dūriena pēdu. Digitāla atvasi­nājumi dod nāvējošus rezultātus tikai pēc seš­padsmit stundām. Šī iespēja, protams, nav iz­slēgta, tomēr tā apgāž visus mūsu laika aprēķi­nus. Es jau sāku domāt, ka viņš būs miris da­biskā nāvē, kad uzšķīru seši simti vienpadsmito lappusi par akonitīnu, kas ir zilo kurpīšu alka- loīds. Izrādās, firma «Merk» ražo tādu «akonitī- num kristalizātum», kas šķīst spirtā. Jau ar pieciem miligramiem pietiek, lai pēc trim stundām iestātos sirds paralīze.