GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Tā izskatās, — Putriņš piekrita un, aiz­turējis pārējos pie sliekšņa, uzrunāja Seļecki: — Pārbaudiet arī istabu, bet nenopēdojiet grīdu.

Kaimiņiene uzmeta viņam pateicīgu skatienu. Viņai ij prātā neienāca, ka pulkveža brīdinā­jumam varētu būt arī kriminālistiska nozīme.

vīānis Seļeckis uz pirkstgaliem šķērsoja vir­tuvi un ar kurpes purngalu atgrūda vaļā dur­vis. Tad iegāja istabā. Pēc brīža atkal iznāca, un Jaunkalns tūdaļ saprata, ka velti būtu gai­dīt labas ziņas, — vecākā inspektora lūpas bija sakniebtas taisnā svītrā un piere savilkta grumbās.

— Jūsu kaimiņš ir miris, — viņš teica, ne pie viena tieši negriežoties.

— Gultā? — Putriņš jautāja.

— Pie galda. Sakiet, —- Seļeckis uzrunāja kaimiņieni, — vai Runibinieks mēdza dzert no pudeles kakla?

Atspiedusi galvu pret durvju stenderi, kaimiņiene klusi raudāja un nebija pat dzir­dējusi jautājumu. Toties Putriņš tūdaļ saausījās:

— Kāpēc?

— Uz galda ir melnais balzams, bet nevienas glāzītes.

— Tad jau tas ietilpst manā nozarē. — Put­riņš nopūtās. — Un es cerēju, ka pie sievas­mātes slimības gultas mazliet atpūtīšos. Bet Renāte Zandburga jau nekad ne sev, ne citiem nedod mieru… Ar ko mēs sāksim, Jaunkaln, ar ārstu vai operatīvo grupu?

— Vai nevajadzētu reizē?

— Mūsu tiesas medicīnas eksperts aizbraucis uz kvalifikācijas celšanas kursiem, — Seļeckis teica.

— Pareizi, redzēju veco Krustiņsonu Rīgā, viņš vēl mēģināja apšaubīt mana jaunā aparāta precizitāti. Nekas, tagad es pierādīšu, cik tas noderīgs! — Putriņš izskatījās par desmit ga­diem jaunāks. — Brāli Teodor, kāpiet mašīnā un aizbrauciet uz mājām, jums ar tiem sieviš­ķiem labāka saskaņa, un atvediet manu port­feli — to brūno, kuram uzmontēta šifra atslēga. Bet jūs, vecāko inspektor, piezvaniet «Ātrajai palīdzībai» un pilsētas dežurantam, izsauciet operatīvo grupu ar ekspertiem. Jā, pa ceļam palūdziet, lai uzkāpj sētniece, mums taču vaja­dzīgi divi liecinieki… Piedodiet, pilsone, kā jūs sauc?

— Par Paškēvičieni, — kaimiņiene šņuk­stēja, — bet es nekā nezinu. Un kāds velns mani vienmēr dīda bāzt degunu citu darīšanās?

Putriņš apsēdās pie atvērtā virtuves loga. Mokoši gribējās smēķēt. Viņš nepīpēja nu jau divdesmit trīs mēnešus un sešpadsmit dienas, bet tas bija tikai mirklis salīdzinājumā ar niko- tina kairinājumam atdotajiem četriem gadu desmitiem. Viņš nedēļām ilgi pat neatcerējās savu kādreizējo vājību, vienaldzīgi raudzījās citu izpūstos dūmu gredzenos, bet pietika sa­stapties ar grūti atrisināmu problēmu, kas pra­sīja sasprindzinātu domāšanu, lai roka pati taustītos pa bikšu kabatu pēc cigarešu paciņas.

Lai arī kā Putriņš centās neaizsteigties priekšā apskates rezultātiem, viņš neticēja, ka Rumbi­nieks miris dabiskā nāvē. Tā būtu tik izdevīga sagadīšanās, ka noziedzniekam būtu bijis vērts riskēt un piepalīdzēt liktenim. Kādā veidā, kad, kas, kāpēc — lūk, jautājumi, kas būs jā­noskaidro izmeklēšanas gaitā kopā ar prokura­tūras pārstāvi, kurš laikam respektēs Iekšlietu ministrijas atbildīgā darbinieka autoritāti un pārāk neuzbāzīsies ar padomiem. No atbildības pulkvedis nebaidījās, spējīgi palīgi arī atradī­sies; ja vien būtu iespējams aizkūpināt smaržīgu cigareti, viesizrāde Ventspilī viņa dēļ varētu sākties kaut vai tūlīt.

«Atrās palīdzības» ārste bija slaida tumšmate; arī istabā viņa nenoņēma brūnganās saules brilles, kas neļāva saskatit tuvredzīgo acu krāsu.

— Biruta Kagaine, — viņa stādījās priekšā. — Vai tad notikusi slepkavība?

Jau kuro reizi Putriņš nolādēja likteni, kas lika doties pie sievasmātes tieši no apspriedes Ministru Padomē, kur vajadzēja vilkt mugurā formas tērpu. Līdz vilciena atiešanai nebija laika aizbraukt uz Jūrmalu un pārģērbties. Bet Regīna nebija čemodānā ielikusi pat vasaras bikses, tikai ievārījuma burkas.

— Es lūdzu, neļaujiet manai klātbūtnei jūs ietekmēt,— viņš sacīja. — Gribam izmantot šo negadījumu dažu jaunu speciālistu apmā­cīšanai. Tāpēc vispirms nofotografēsim kopainu un līķi, pameklēsim, vai nav aizdomīgu pirkstu nospiedumu, tad varēsiet netraucēti darboties.

Ārste apsēdās uz ķeblīša un izvilka no so­miņas plakanu, tumši sārtu cigarešu paciņu ar uzrakstu zelta burtiem «Dunhill».

— Dēls uzdāvināja dzimšanas dienā. Eiropā tās patlaban skaitoties visizsmalcinātākās.

— Viņš ir jūrnieks?

— Herbertam tikai sešpadsmit gadu, laikam nopircis pie ostas vārtiem. — Viņa kļuva lie­tišķa. — Man šodien tāda mierīgāka diena, va­kar gan nebūtu ar jums te sēdējusi un tērzē­jusi. Jā, pa ceļam iegriezos poliklīnikā un apskatīju Artūra Rumbinieka slimību vēsturi. Viņam bija stenokardija, tā ka navmekads brī­nums, sevišķi ar šīsvasaras straujajām laika pārmaiņām.

Edžus Putriņš neizturēja.

— Vai jūs mani nepacienātu? Savējās aiz­mirsu mājās, — viņš nekaunīgi meloja.

Paņēmis no plītsaugšas sērkociņus, viņš no­devīgi trīcošiem pirkstiem aizdedzināja ciga­reti un, kā brīnumu gaidot, ievilka pirmo dūmu. Tas bija tik sūrs, ka elpa aizrāvās; viņš aizri­jās un sāka neganti klepot.

— Neierasta marka, — Kagaine paskaidroja. — Es allaž saku vīram: ja gribi ilgi dzīvot, ne­maini ne cigarešu šķirni, ne sievietes.

Asaras joprojām aizmigloja Putriņa skatienu, tomēr viņš laikus pamanīja Jaunkalnu, lai pa­gūtu izlidināt cigareti pa logu. Brīdi vēlāk ieradās arī milicijas operatīvā grupa.

Artūrs Rumbinieks sēdēja pie galda kā aiz­midzis, galvu uz labās rokas elkoņa atspiedis, un nekas neliecināja par varmācīgu nāvi. Uz tautiskā galdauta stāvēja melnā balzama krūka. Putriņš uzmanīgi tuvināja degunu tukšajai māla pudelei, bet nekādu aizdomīgu smaku ne­saoda.

Istaba bija uzkopta tikpat priekšzīmīgi kā virtuve, pat gulta kārtīgi pārklāta ar izrakstītu vadmalas sedzeni. Grūti iedomāties, ka te ar ļauniem nodomiem būtu ielauzies kāds saim­nieka ienaidnieks. Bet ja nu šķietams draugs?

Putriņš izgāja pie Paškēvičas, kas bailīgi mī­ņājās virtuvē.

— Sakiet, kaimiņien, — pirmīt, kad jūs at­slēdzāt durvis, vai abas atslēgas apgriezāt vai tikai šleperi?

— Neatceros, nudien nemāku pateikt. Rum­binieks allažiņ lūdza, lai neaizmirstu aizslēgt apakšējo, augšējā taču aizkrīt pati no sevis. Bet šoreiz kliņķis tā kā pats nāca vaļā.

Protams, Rumbinieks taču atradās dzīvoklī, kāpēc lai viņš būtu ieslēdzies kā cietoksnī? To­mēr arī ciemiņš varēja tā aizvērt aiz sevis dur­vis. Jānogaida, ko teiks ārste.

— Jādomā, ka sirds, — Biruta Kagaine pazi­ņoja. — Uz to vedina arī poliklīnikas diagnoze.

— Kā rezultātā? — jautāja Jaunkalns. — Sirds muskuļu vājums vai infarkts, neņemiet ļaunā, neesmu mediķis.

— To var manīt. — Ārste pasmaidīja un uz­runāja Putriņu: — Sekcijas rezultātus atsūtīšu jums rīt.

— Vai jūs nepateiktu, kad iestājusies nāve? Vismaz aptuveni, — Seļeckis lūdza.

— Vēlu'vakarā vai naktī. Bez īpašiem mēr­instrumentiem nav iespējams precīzāk noteikt. Tad es pasaukšu sanitārus ar nestuvēm, vai ne?

— Vienu mirklīti.

Beidzot Putriņām bija izdevies uzgriezt ciparu kombināciju, kas ļāva atvērt portfeli — VDR tautas policijas delegācijas dāvanu, kura visus šos pēdējos mēnešus neizsakāmi sarežģīja dzīvi. Gluži kā burvju mākslinieks, kas izvelk no platmales vistas un pat garausi, pulkvedis citu pēc citas izņēma vairākas gareniskas kārbas.