GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

— Viss var būt, — Rasma vienaldzīgi atbil­dēja, jo patlaban viņai vairāk rūpēja, kā līdz pēdējam sīkumam iegaumēt Ievas bēdu stāstu.

— Ieviņ, visi ādami jau sēž autobusā, — galvu durvju spraugā pabāzusi, sauca kāda ak­tīviste. — Varam braukt.

Vieta blakus itāļu bocmanim jau bija aiz­ņemta, un Ievai nācās apsēdināt Rasmu pēdējā rindā, kur bija karsts un neganti kratīja. To­ties šeit Rasma labi dzirdēja Ievas balsi, kas, virs galvas pakārtā skaļruņa pastiprināta, an­gļu valodā sniedza ziņas par pēdējo gadu celt­niecības sasniegumiem Ventspilī un procentos salīdzināja kāpinājumu ar pirmskara rādītājiem-

Ceļš uz Zvejniecības brīvdabas muzeju bija slēgts. To aizsprostoja milicijas seržants, kurš pavēlēja iegriezties apbraucamā ielā. Taču jau pēc dažiem Ievas vārdiem viņš pielika roku pie cepures naga, plati uzsmaidīja pasažieriem un paziņoja:

— Okei!

— Muzeja teritorijā notiek filmēšana, apso­līju, ka mēs turēsimies sāņus, — Ieva paskaid­roja.

Protams, tas bija aicinājums doties tieši uz filmēšanas laukumu, jo kurš gan negrib ar sa­vām acīm redzēt, kā top mūsdienu pasakas. Par grimētavu pārvērstā zvejnieku mājā kino­studijas friziere pašreiz pielaikoja filmas gal­venajai varonei fiksāžā mērcētu šinjonu.

— Tad jau labāk lej iet man virsū no spaiņa, tikai nemauciet galvā šo slapjo parūku! — šķendējās aktrise, kuras pašas mati likās vis­maz tikpat skaisti.

— Ātrāk, lūdzu, ātrāk! — ārpusē nervozēja režisora palīgs. — Zigim vairs nav maizes, ar ko kaijas barot.

Laukuma malā stāvēja spēcīgs gara auguma vīrietis un, mezdams gaisā riņķojošām kaijām maizes druskas, neļāva dzīvajam rekvizītam aizlaisties reņģu meklējumos.

— Ko tu viņus tā mielo, šie maitasputni man aptašķīja halātu, — atskanēja sūdzība no citas ēkas.

Rasmai pamira sirds — vecāsmātes balss, vi­ņas mūžam neapmierinātā intonācija! Un tad no rijas iznāca Renāte Zandburga paīsā vec­laicīga piegriezuma uzsvārcī, ieraudzīja ap­stulbušo mazmeitu, bet pati it nemaz nesamulsa.

— Katram savs uzdevums. Tev jāizklaušina Lukstiņietes vedekla, man varbūt jāuzmana galvenais režisors. Godīgs cilvēks ķinītī taču netiek pie solīšanas.

Rasma laikus norija neticīgu piezīmi. Kāpēc sabojāt omītei šo prieku, iespējams, pat pēdējo dzīvē. Viņa bija lasījusi žurnālā par vecām anglietēm, kas mūža novakarē pēkšņi pamet savus mazbērnus un šuneļus, lai dotos apceļot pasauli. Zandburga nevarēja atļauties tādu izšķērdību, lai uzjautrinās pēc sava prāta un iespējām.

— Un tu parādīsies uz ekrāna… Kā es tevi apskaužu! Kaut es tavos gados varētu justies tik jauna!

— Gan vel pagusi. Vispirms tev jadzemde trīs meitas, jāapglabā vīrs.

Zandburga cēli aizlipināja. Nenāca ne prātā palūgt, lai mazmeita viņu nenodod.

* * *

Daudz mazākā saskaņā noritēja Herberta Trešā un Kobras saruna. Kopš Zandburga tik­pat kā vairs nerādījās bērnu istabā, padsmit­nieki varēja te justies kā pilntiesīgi saimnieki. Un tomēr nāca tikai retumis — pietrūka kaut kā ierasta, nepārtraukto sīko sadursmju bau­das. Bet varbūt viņu dzīvē beidzot bija ielau­zusies skarba īstenības elpa, rotaļu un palaid­nību vietā stājusies skaudra tiešamība. . . Patiesībā, vēl īsti neapzinādamies, ka jau izvē­lējušies pozīciju likuma un kārtības pusē, ikviens no viņiem darīja visu iespējamo, lai palīdzētu notvert noziedzniekus.

Tieši par to tagad strīdējās Herberts un Raita.

— Es jau dzirdēju par taviem varoņdar­biem, — puisis zobojās. — Nācāt uz pēdām dažiem uzdzīvotājiem un izkladzinājāt pa visu pilsētu. Ja gribi zināt, Ventspilī čum un mudž no tādiem pārīšiem. Bet to es tev saku: dzērājs nemaz nav spējīgs izgudrot tādu gājienu ar viltotiem tranzistoriem. Un, ja arī izmargotu, tūlīt iekristu.

—' Tu jau vienmēr esi tas gudrākais!

Raita jutās dziļi aizvainota. Tā noniecināt vi­ņas ieguldījumu noziedznieku atmaskošanā .. . Nemaz vairs negribējās stāstīt, ka viņa nopir­kusi sev — līdz ar to visiem biznesmeņiem — gandrīz pilnīgi jaunu mopēdu, kuru grasījās šodien svinīgi izmēģināt.

— Varbūt ne gluži, bet dumjāks par faVu Teodoru gan neesmu, — Herberts atcirta. — Tādus nemaz nedrīkst laist Čipa tuvumā, tūlīt izgāzīs visu.

— Tu joprojām domā, ka tas tizlais nāves kandidāts iejaukts šai afērā?

— Un ko citu mēs stiepām tajās pakās? Ap­jomā kā krietnas alus mucas, bet var pacelt ar diviem pirkstiem.

•— Kas ir smagāks — kilograms svina vai kilograms pūku?

— Beidz ākstīties! Tajās bija tukšas radio- kastes, vārdu sakot, gaiss un plānas plastma­sas sienas.

— Tad tu domā, ka diedziņus rausta Čips?

— Un neviens cits! Vai redzēji, kā viņš dzī­vo? To visu nevar nopelnīt ar košlenēm un smēķiem vai citām špickām. Mēs esam septiņi, trīs mēnešus rāvāmies melnās miesās: Tikām pie viena pulksteņa, bet antenai vēl vajadzēja aizņemties no Sīkā Žandarma.

— Čips taču strādā . ..

— Ugunsdzēsējos. Abi mani večr vergo par dakteriem — un kāda tur jēga? Nu, pārnes mājās kādu ziedu pušķi vai konfekšu kārbu. Bet pie sava braucamā kā netiek, tā netiek. Svešu veselību taču nenozags un neizšeptēs pa kreisi…

Pirmo reizi Herberts stāstīja par sevi. Tagad Raita atcerējās, ka klases skolēnu un vecāku kopsapulcē redzējusi Herberta māti — vēl pa­jaunu, tuvredzīgu tumšmati, kas bija ieradusies baltā ārsta uzsvārcī, aizbildinājusies ar dežūru «Ātrajā palīdzībā» un drīz atkal aizgājusi.

Meitene saprata, kāpēc Herberts, kurš neizcē­lās ne ar sevišķu drosmi, ne ar fizisku spēku, fc biznesmeņu vidū bija iekarojis gandrīz tikpatj lielu teikšanu kā Meksikānis Džo, — labie mā­jas apstākļi piešķīra katram viņa vārdam pa­pildu segumu, tādu kā autoritāti. Meksikānim nebija ko zaudēt — to zināja visi. Bet, ja arī* Herberts balso par kādu priekšlikumu, tad tas noteikti nav zemē metams.

Šoreiz Meksikānis Džo nevēlējās nokļūt drauga ietekmē. Zaudēt tādu ienākumu avotu? Tīrais vājprāts! Tikko atnācis un uzklausījis Herberta prātojumus, viņš ar barveža cienīgu žestu sita dūri galdā.

— Ko lienat svešās darīšanās? Lai dūži paši tiek galā!

— Un pēc tam apcietina arī mūs kā rokas­puišus vai līdzzinātājus? — Herberts iebilda.

— Mēs esam šīs krāpšanas upuri un milici­jas jaunie draugi. Neviens mums neliek izspie­got Čipu. Nekad nevajag zāģēt zaru, uz kura nupat esi iekārtojies… Un mēs taču sēžam tīri ērti, vai ne? Bet ar miliciju ir kā ar muš- papīru, ja reiz esi paņemts uzskaitē, vaļā tik viegli netiksi, vajadzēs atstāt vismaz vienu kāju vai spārnu — viņiem taču arī savs plāns jāpilda. Ja atvērs Čipa lietu, to tik ātri neaiz- klapēs ciet. Gan viņi atradīs, kam piesieties, — izgāzīsies ar «Sikurām», piešūs lietu par speku­lāciju ar kontrabandas precēm.

— Viņš laikam traki daudz pelna, ja var atmest mums tādu naudu, — Kobra sacīja.

— Nekur nav rakstīts, cik daudz cilvēks drīkst pelnīt. Pirms mēneša tirgū pārdeva jau­nos kartupeļus par trim rubļiem kilogramā. Gribi — maksā ragā, negribi — pērc par des­mit kapeikām vecos, izdīgušos. Un neviens dū­zis tur tuvumā nerādījās. Čips arī nepiedāvā savu preci maisā. Pīpē «Prīmu» un dzīvo lai­mīgs, nav spiesta lieta. Bet, ja tev garšo smar­žīgāks dūms, esi tik laipns, ver vaļā maku!

— Atradis, ko salīdzināt! — Herberts Tre­šais iekaisa. — Cilvēki, kas pārdod kartupe­ļus un zemenes, tās ir audzējuši. Vai zini, cik tas prasa darba?