GUNĀRS CĪRULIS - VIESIZRĀDE VENTSPILĪ

Kad pēc Mendera vārdiem bija pierakstīts viss, ko inspektori jau tāpat zināja, Seļeckis atkal pavērās mantu pieņēmējā.

— Pagaidām nevaru pateikt, kas draud par gāzes pistoles glabāšanu bez atļaujas, bet vienu gan es skaidri zinu — ka ievest to mūsu zemē stingri aizliegts. Tā ir muitas noteikumu pār­kāpšana. Tāpēc iesaku pie reizes vaļsirdīgi atzīties, kādas kontrabandas preces jums vēl atveda Guntis Pumpurs.

— It nekādas, dieva vārds!

— Un pusvadītāju uztvērējs «Sikura»?

— Tas taču nav noziegums, visi jūrnieki ved un pārdod.

— Vienu laikam drīkst, Sev vai, pieņemsim, mīļotajai krustmātei… Sakiet — cik viņš katrā reisā jums atgādāja no Hamburgas?

— Es jūs lūdzu — par ko jūs runājat? Man pilnīgi pietiek ar vienu «Sikuru». Un to pašu sieva atļauj ieslēgt tikai svētdienās… — Men­dera seja pārklājās ar sarkaniem plankumiem.

— Savām vajadzībām — varbūt. Bet es runāju par tiem aparātiem, kurus, krietni no­pelnot, pārdevāt ar komisijas veikala starp­niecību.

— Ko nezinu, to arī nevaru pateikt. Es taču parakstījos, ka nesniegšu viltus liecību.

— Nu tad es jums pastāstīšu, cik «Sikuru» šogad vien pārdotas jūsu veikalā. Simt četr­desmit trīs! īstu vai viltotu — to mēs vēl no­skaidrosim. Un gandrīz uz visiem pieņemšanas papīriem ir jūsu paraksts. Nu, varbūt tagad sāksiet runāt atklātu valodu?

— Bet tas taču nenozīmē, ka pats esmu šos aparātus pārdevis!

— Pilnīgi pareizi. Tāpēc lūgšu jūs paskaid­rot, kā varējāt parakstīties, ja pirmdienās nemēdzat būt ve.kalā?

Līdz šim jautājumi un atbildes bija sekojuši raitā secībā, tagad pēkšņi iestājās ilgstoša pauze.

Jaunkalns nemaz necentās slēpt savu sajūsmu par Seļecka pratināšanas metodi. Cik veikli vecākais inspektors bija pielavījies vissvarīgā­kajam punktam Mendera izdarībās! Neko citu taču pagaidām nevarēja inkr.m nēt, tikai pa­rakstus uz neaizpildītām veidlapām un šīs nelikumīgās brīvās pirmdienas. La kam būs vēl ilgi jāpraktizējas, iekams arī pašam izdosies iedzīt aizdomīgo personu tādā strupceļā.

— Jums taisnība, — Menderis beidzot sacīja. — Tīri juridiski es nedrīkstēju tā rīkoties. Bet kā es varu neuzticēties veikala direktoram? Citādi viņš taču nebūtu iedevis šīs brīvdienas, kuras man ļoti nepieciešamas, lai piepelnītos.

— Vai tikai nav otrādi — lai pēc sirds patikas tērētu naudu?

— Ko jūs ar to gribat teikt? — Mendera balss pēkšņi skanēja nedroši.

— Neko sevišķu. Pie labākās gribas nevaru ieprotokolēt, ka jūs revidējāt Užavā patērē­tāju biedrību, ja šajā «biedrībā» ir tikai Silva, Rihards, viņa sieva un daži nejauši pudeles brāļi. Ja gribat, lai pagaidām viss paliek starp vīriem, sauciet savas brīvdienu gaitas īstajā vārdā.

Emīls Menderis bija pavisam satriekts. Viņš pat nespēja izdzert inspektora pasniegto ūdeni — tik ļoti trīcēja rokas un klabēja zobi. Sakrities un pelēks viņš pēkšņi izskatījās ve­cāks par savu Viktoriju.

— Lūdzu, lūdzu, mana sieva nedrīkst to uzzināt! Ja viņa vēl padzirdēs par mazo, man Ventspilī vispār vairs nebūs nekāda palikšana. Es jums parakstīšu visu, ko gribat, tikai nesa­kiet Viktorijai.

— Te nav bodīte, pilsoni Menderi! — Seļec­kis viņu stingri apsauca. — Laikam ar šiem pašiem vārdiem pielūdzāties Grincītim, kad viņš nosodīja jūsu amorālo dzīves veidu. Un tad sapratāt, ka šie paraksti uz tukšajām veid­lapām ir labs aizsegs visādām mahinācijām … Kā jūs izskaidrojat sagadīšanos, ka «Sikuras» nokļuva veikalā tikai pirmdienās — tieši jūsu brīvdienās?

Menderis klusēja.

— Labi, lai pagaidām paliek … Pastāstiet —kā uzņēmāt sakarus ar Artūru Rumbinieku? Pirms trika ar nozaudēto pasi vai pēc tam?

— Ar kādu Rumbinieku?

— Ar to pašu, kurš pārdeva inspektora Jaun­kalna uzrādīto viltus «Sikuru». Varbūt pat to vairs neatceraties?

- — Ak, pensionārs …

— Vai tā ir viņa palama?

— Man galva sprāgst pušu. Es neko vairs nesaprotu. Rakstiet visu, ko uzskatāt par ne­pieciešamu.

— Ja vēlaties šovakar nokļūt mājās, jums vajadzēs saņemties un atbildēt uz visiem jau­tājumiem. Citādi būšu spiests paturēt jūs šeit.

— Uz kāda pamata? Jūs neesat pierādījis nevienu no saviem fantastiskajiem apgalvoju­miem! — Menderī uzliesmoja spīts.

— Kaut vai par nereģistrēto valūtu, kas at­rodas jūsu īpašumā. Vai tiešām taisāties arī to noliegt? Jūsu sieva pirmīt bija daudz prātīgāka.

— Par tiem desmit dolāriem — lūdzu! Es tik un tā nespētu patlaban Viktorijai acīs skatī­ties. — Pirmo reizi Menderis uzlūkoja Jaun­kalnu. — Vai mūsu kopējā paziņa nevarētu piezvanīt manai sievai? Gan viņa pratīs izgueh- rot kaut ko nevainīgu un nomierinošu, vai arī lai pastāsta tikai par pistoli un valūtu. Es par šo pakalpojumu parādā nepalikšu …

Kad mantu pieņēmējs bija aizvests uz ieslo­dzījuma kameru, inspektori saskatījās ar mēmu jautājumu.

— Rīt viņš noteikti atzīsies! — Jaunkalns beidzot neizturēja.

— Nezinu, nezinu, — Seļeckis pašūpoja galvu. — Netieku vaļā no iespaida, ka šis likte­nīgais Emīls ar vieglāku sirdi ļaus sevi notiesāt

par svešiem grēkiem nekā atgriezīsies pie sie­vas kā nedarbos pieķerts laulības pārkāpējs.

— Tad jau iznāk kā kriminālromānā. Cil­vēks, pret kuru liecina itin viss, beigu beigās, kā izrādās, ir nevainīgs nejaušību upuris.

Seļeckis paraustīja plecus.

— Gan redzēsim. Tāpēc šonakt labi jāizgu­ļas. Palūgšu, lai dežūrmašīna izvadā mūs pa mājām … Jā, Zandburgai stāstiet tikai pašu nepieciešamāko.

* * *

Atteikusies no pavadības, Zandburga stei­dzās pie Viktorijas Menderes. Viņa būtu ar mieru atsacīties arī no daudz kā cita, lai tikai varētu uzņemties bēdu sagrauztās sievietes glābējas lomu. Vēl pirms dažām stundām viņa bija no sirds nolamājusi Viktoriju par raganu, kas ar savām rokām pagrūdusi vājā rakstura Emīlu uz noziedzības takas. Tagad, kad tā no­kļuvusi nelaimē, Zandburga nespēja nesniegt palīdzību.

Godīgi sakot, Tedis Jaunkalns nebija pārāk uzstājīgs kavaliera pakalpojumu piedāvājumos. Viņam patiešām gribējās izgulēties. Ievelties gultā, ne par ko nedomāt un aizmigt. Pirmo­reiz mūžā viņš būtu ar mieru iedzert miega zā­les, ja vien zinātu, kur saimniecei tās glabā­jas.

Jaunkalna vaigs tikko bija pieskāries spilve­nam, te pēkšņi pie durvīm atskanēja dārdoņa. Vai viņš tomēr bija paguvis iesnausties? Vai tiešām "Zandburga aizmirsusi atslēgas mājās? Uzmetis uz kailajiem pleciem lietusmēteli,

Tedis basam kājām noskrēja lejā un atvēra durvis.

Uz lieveņa stāvēja pulkvedis Edžus Putriņš un viņa meita Rasma.

Apklusinājis aizgūtnēm kverkšķošo Tomiņu, Jaunkalns aicināja vēlīnos ciemiņus virtuvē.

— Biedrene Zandburga būs tik priecīga, ka atbraucāt… Tūlīt uzlikšu tējas ūdeni, jūs taču no tāla ceļa … Ar to slimošanu viņa jūtas div­tik vientuļa… — Viņš runāja vienā runāšanā, lai neizrādītu savu apjukumu.

— Atļaujiet šaubīties, — Putriņš sausi teica. — Ar tādu žēlsirdīgo brāli un tik piemīlīgu su­nīti augšāmceltos katrs… Un kur tad pati slimniece? Man jānodod sievas sveicieni un visudziedinošais aveņu ievārījums.

— Viņa aizgāja pie ārsta, — Jaunkalns izmi­sīgi meloja. — Drīz laikam būs atpakaļ.

— Nakts laikā? Visas poliklīnikas taču sen ciet.

— Jūs nepazīstat savu sievasmāti, ja atļauts citēt jūsu izteicienu, biedri' pulkvedi. — Savā mulsumā Jaunkalns kļuva arvien bezkaunī­gāks. — Viņa uzticas tikai privātam dakterim.